Ņemot vērā sarežģītos apstākļus, liela daļa filmu būs skatāmas arī tiešsaistē, jo skatītāju skaits zālēs ir ierobežots. Kā pandēmijas apstākļi ietekmē kino festivālu dzīvi, sākot no filmu atlases procesa un filmu tematikas līdz festivāla norisei, stāsta Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka un īsfilmu programmas “Short Riga” kuratore Anna Zača.
Marta Elīna Martinsone: Kādas izmaiņas gaidāmas šīgada festivāla norisē, un kā noritēs filmu rādīšanas daļēja pārvietošana digitālajā formātā?
Sonora Broka: Maija beigās mums pašiem nebija zināms, kā noritēs un vai noritēs festivāls, taču šobrīd jau nu tas ir pavisam skaidrs. Šis būs “hibrīdfestivāls” jeb festivāls, kas notiek gan kinoteātros, gan arī tiešsaistē. Mēs esam parūpējušies, lai tas būtu maksimāli ērti – izvēle notiek mūsu festivāla mājaslapā, pie katras filmas ir iespējams izvēlēties biļeti vai uz kinozāli, vai uz tiešsaisti. Tiešsaistē mēs izmantosim “Shift72” platformu, kas ir viena no vadošajām šībrīža vietnēm, kas ir tieši tam radīta, lai palīdzētu kinofestivāliem sasniegt savus skatītājus arī tiešsaistē. Šo vietni izmanto arī Roterdamas un Kannu kinofestivāli, tādēļ mēs paļaujamies uz to, ka viss notiks bez raizēm.
Kā notika atlases process? Vai bija ierobežotāks filmu skaits, vai, piemēram, bija piedāvājuma atšķirības pilnmetrāžas un īsmetrāžas filmu daudzveidībā?
Sonora Broka: Šogad tradicionālā skatītāju klātbūtne starptautiskos kino festivālos strauji beidzās februāra sākumā. Apmeklēju Roterdamas kinofestivālu un “Berlināli”. Kopš tā brīža visa atlase notika attālināti, gan apmeklējot kinofestivālus tiešsaistē, gan arī sadarbojoties ar filmu institūtiem. Protams, vienā mirklī bija ļoti liels sajukums ne tikai kuratoriem, bet arī filmu izplatītājiem, jo vēl bija sajūta, ka tas varētu ātri pāriet un kaut kādā mirklī atsāksies kino festivālu norise tradicionālā formā. Domāju, izšķirošais brīdis bija Kannu kinofestivāls, kurš nenotika ierastajā formā. Tas parasti ir tas mirklis gada griezumā, kurā pārējiem kinofestivāliem kļūst pieejama virkne filmu, kuras veidojuši ļoti atpazīstami režisori. Tās ir arī filmas, uz kurām ierasti nāk visvairāk skatītāju.
Tas tad arī bija tāds būtisks pagrieziena punkts, kurš nav vērtējams tikai kā negatīvs. Šī situācija, kurā lielās Holivudas studijas ir iepauzējušas ar savu filmu izlaišanu, arī Eiropas kino kontekstā lielākā budžeta filmas arī ir uz pauzes.
Tas ir brīdis, kurā ir labāk pamanāmi arī mazāk pazīstamu režisoru darbi un filmas, kurām budžets nav tik liels un kuras ir atvērtākas arī šādai kino festivāla praksei – gan tiešsaistē, gan kinozālēs.
Tādēļ man šķiet, ka mans darbs varbūt šogad bija pat interesantāks kā citkārt.
Anna Zača: Mans pēdējais festivāls bija Roterdamā, taču “Short Riga” atlases komisijas pēdējais festivāls bija martā Tamperē, un no tā brīža mēs sākām arī pieņemt iesniegumus mūsu mājaslapā. Šogad atkal tika pieteikts rekordliels skaits īsfilmu. Iesniegumu skaits pārsniedza tūkstoti un vēl pāris simtus, līdz ar to komisija ir paplašinājusies. “Short Riga” komisijā tagad esam pieci cilvēki, un tas man ir liels atvieglojums. Atlases procesā dažas filmas, kuras man ļoti patika, tika izņemtas no konkursa. Tieši Kannu pārstrukturēšanās dēļ to dalība citos festivālos tika apturēta, tādā veidā mēs šogad zaudējām vienu īsfilmu, kas tiks izrādīta Kannās, bet nekas, varbūt nākamgad mēs parādīsim
Kopā ar citiem atlases komisijas locekļiem esam noskatījušies aptuveni 2000 filmu dažādos festivālos, arī pieteikumos mūsu festivālam. No tām esam izvēlējušies 33 starptautiskā konkursa filmas un deviņas nacionālā konkursa filmas.
Programmā ir diezgan daudz vietējo pirmizrāžu. Ko īpašu varam gaidīt “Short Riga” programmā?
Anna Zača: Šogad pirmo reizi mums ir desmit vietējās pirmizrādes. Lailas Pakalniņas filma “Pirmais tilts” būs starptautiskajā konkursā un starptautisko pirmizrādi tā piedzīvoja “Visions du Réel” festivālā. Deviņas jaunas īsfilmas nacionālajā konkursā, toskait Annas Ansones, Mārča Lāča un Matīsa Kažas spēlfilmas, jaunā režisora Kārļa Berga dokumentālā filma, bet animācijas filmu skatē – Edmunda Jansona “Godasardze”, Jurģa Krāsona “Trubā”, Kārļa Vītola “Gulbja jaunava”. Vēl mums būs Pētera Ķimeļa nenosakāma žanra eksperimentālā filma, kas tapusi uz lentes un, cerams, parādīsies arī uz ekrāna.
Vēl kādi īpaši notikumi festivālā, par kuriem katrai no jums ir tāds īpašs lepnums šogad?
Sonora Broka: Turpinot par šīgada festivāla situāciju, ir jāizceļ arī Venēcijas kinofestivāls, kas savukārt notika pilnā apmērā un kinozālēs. Man ir ļoti liels prieks, ka paspējām pēdējā mirklī vienoties par trim filmām no Venēcijas programmas, kuras būs skatāmas Rīgā. Viena no tām ir Ivana Tverdovska filma “Konference”, kas ir arī mūsu pilnmetrāžas konkursa skatē, un arī filma “Nekur īpaši”, kuras režisors ir Uberto Pazolīni. Mēs esam Rīgā rādījuši arī viņa iepriekšējo filmu “Klusā daba”. Mani fascinē šī vārdu spēle, jo viņa onkulis ir Lukīno Viskonti. Šī ir ļoti aizkustinoša filma ar Džeimsu Nortonu galvenajā lomā, un tās stāsts ir par jaunu tēvu un viņa mazo dēlu, kuram viņš meklē ģimeni dzīvei pēc savas nāves. Uberto Pazolīni piemīt iekšējs, neaprakstāms gaišums un vieglums, ko mēs jūtam arī ļoti smagas tēmas filmā. Otra filma, kas iekļauta “Festival Selection” programmā, ir “Vīziju grāmata”, kuras režisors ir Karlo Hindermans. Tad kad viņš nerežisē, tad producē Terensa Malika filmas. Es teiktu, ka noteikti darbs kopā ar Terensu Maliku ir redzams arī filmā “Vīziju grāmata”.
Īpašs prieks šī festivāla kontekstā, par ko mēs varam pateikties šim vīrusam, tā ir iespēja uzrunāt teju visus režisorus, un mēs viņus lūdzām ierakstīt video sveicienus mūsu skatītājiem.
Pārsteidzoši, ka liela daļa arī atsaucās, un šie sveicieni būs redzami pirms seansiem. Sveicieni, manuprāt, ir ārkārtīgi aizkustinoši un dod īpašu fonu turpmākajam filmas seansam.
Anna Zača: “Short Riga” sveicienu pirms seansa nebūs, toties nākamajā dienā pulksten 13.30 “Facebook” vietnē varēs lūkoties jautājumu un atbilžu sesijas katram no konkursa seansiem. Šobrīd mēs apzinām visus režisorus un, šķiet, ka gandrīz 90% no režisoriem tiks uz šiem atbilžu un jautājumu seansiem, un arī skatītāji varēs uzdot jautājumus.
“Short Riga” īsfilmām būs divi klātienes seansi, kuros redzēsim Latvijas filmu pirmizrādes.
Manuprāt, režisoram ir būtiski redzēt savu skatītāju kaut arī mazākā skaitā, bet tomēr kopā ar viņiem nosvinēt savas filmas pirmo reizi uz lielā ekrāna.
Sonora Broka: Festivālu atklāsim ar “Kur patiesība?!” jeb “Ebreju kursistes traģēdija”, kas ir filmas otrais nosaukums, kā šī filma kādreiz bija pazīstama. Tā ir senākā saglabājusies Latvijas teritorijā uzņemtā spēlfilma. Toreiz tā gan bija Krievijas Impērija, bet šodienā teritorija, kurā šobrīd atrodamies. Tā tika filmēta Rīgā, Ventspilī un vēl vairākās filmēšanas vietās. Kā varam noprast pēc nosaukuma, tas ir traģisks Adeles un Rafaela mīlasstāsts, kura sižeta intrigas pamatā ir tāda parādība kā “nometinājuma josla”. Tā bija teritorija, kurā drīkstēja dzīvot ebreji. Lai dzīvotu galvaspilsētā, bija neliels pieejamo profesiju klāsts, un viens no šiem amatiem bija prostitūta. Kad Adelei neizdodas iekļūt kārotajā mācību kursā, viņai nākas reģistrēties kā prostitūtai, lai varētu uzturēties arī turpmāk Rīgā un redzēt savu iemīļoto Rafaelu. Diemžēl nav saglabājušās traģiskās filmas beigas, bet viss ir izlasāms aprakstā. Šo filmu rādīsim ar dzīvo skaņu: Artūrs Liepiņš un Jēkabs Nīmanis “Splendid Palace” Lielajā zālē rādīs īpaši šim notikumam komponētu mūziku.
Lai gan uz šo kino koncertu klātienē biļetes vairs nav pieejamas, tas būs skatāms bez maksas visā pasaulē tiešsaistē portālā LSM.lv.
Pirms filmas arī demonstrēsim nelielu raidījumu, kurā lūdzām vairākus cilvēkus pastāstīt, kāda bija šī situācija, kad filma tika uzņemta. Pēteris Krilovs stāstīs par to, kas tobrīd notika teātrī, Lolita Tomsone – par sižeta specifiku. Mūsuprāt, ievada raidījums dos lielāku kontekstu šai filmai, jo, skatoties pilnīgi bez iepriekšējas sagatavošanas, iespaids ir diezgan haotisks, varbūt varētu atstāt pat komisku iespaidu, lai gan komiskā tur ir diezgan maz.
Vai ir tematiskas tendences, ko novērojāt, skatoties filmas, kas tika pieteiktas festivāla programmai?
Sonora Broka: Mēs šīs tendences atklājam tikai vēlāk, un tas tiešām ir apbrīnojami. Neparasts daudzums filmu runā par izolētību – brīvprātīgu vai piespiedu kārtā, par cilvēka attiecībām ar dabu izšķirošās situācijās. Tā, piemēram, ungāru režisores Agneses Kocičas filma “Ēdene” no programmas “Home Made Premieres”, kurai viens no scenārija autoriem ir Ivo Briedis. Šī filma stāsta par sievieti, kurai ir alerģija pret gaismu, un neviens nespēj saprast, vai šāda reakcija ir psiholoģiska vai fizioloģiska. Viņa var iziet no sava dzīvokļa tikai skafandrā tērpusies, ja ne, tad viņai sākas momentāla, ļoti akūta lēkme. Man šķiet, tas ir ļoti labs komentārs šā brīža situācijā.
Anna Zača: Varētu sākt spekulēt par to, ka īsfilmas taisa mazliet jaunāka paaudze, jo es saskatīju trīs vadošās tēmas. Viena ir ģentrifikācija, kas ir ļoti aktuāls jautājums Eiropas galvaspilsētās, un nabadzība, vidusslāņa neesamība. Vēl viena tēma ir attiecības ar sabiedrību, un tas tiek skatīts no visām pusēm dažādos veidos.
Viena no aktuālākajām tēmām ir trauksme un tās izraisītās, psihiskās problēmas vai īpatnības, mentālās problēmas kā ļoti aktuāla parādība īsfilmās.
Beigu beigās konkurss tapa, sēžot šajā lokdaunā, līdz ar to tēmas, kas vairāk uzrunāja, droši vien ir mazliet Covid-19 ietekmētas, tādēļ, piemēram, viena no filmām ir par siekalām. Šī filma varētu nepatīkami un patīkami pārsteigt kādu skatītāju. Vadošās tēmas, manuprāt, ir paaudžu jautājums, jo īsfilmas top ļoti ātri, salīdzinot ar spēlfilmām. Pieredzējuši režisori lielākoties iegūst finansējumu spēlfilmām, un viņi bieži vien nāk no mazliet vecākas paaudzes nekā īsfilmu režisori, bet tā ir tāda spekulācija.
Sonora Broka: Runājot par izolāciju, sapratu, ka man ir vesela virkne filmu! (smejas) Viena no ievērojamākajiem Rumānijas jaunā viļņa režisoriem Kristi Pujula jaunā filma “Malmkrogs”, kura 201 minūti gara, piedāvā iespēju pievienoties nelielai ļaužu grupai vienā, maksimums divās telpās visu šo trīs stundu garumā, kur norisinās ļoti izsmalcinātas sarunas. “Dau. Nataša” darbība notiek slēgtā vidē, mākslīgi uzbūvētā paviljonā, kurā visi – gan apkalpojošais personāls, gan arī šie aktieri, kas nemaz nebija aktieri visu projekta laiku, – vairākus gadus tur dzīvoja. Tāpat arī, piemēram, filma “Kalpotāji” savā ziņā reflektē par šo slēgtā sociuma tēmu. Tā ir slovāku režisora Ivana Ostrahovska filma par katoļu semināru, kuram pievienojas jauni puiši, lai nevajadzētu doties armijā un pakļauties valdošajam režīmam.
Daudzi režisori šobrīd intervijās runā par kinoteātru potenciālo nāvi, ka kinoteātru industrija neatgūsies no šīs piespiedu pauzes. Kādu jūs redzat kinoteātru nākotni?
Sonora Broka: Manuprāt, kino apmeklējums dažādās valstīs atšķiras. Piemēram, “Tenet” Igaunijā apmeklēja teju desmitkārt lielāks skaits nekā Latvijā. Latvija diemžēl nevar lepoties ar ļoti spēcīgām kino apmeklējuma tradīcijām, tas tiešām ir kaut kas tāds, ko arī ārpus Covid-19 mēs varējām vēl stiprināt un veicināt.
Šis ir ļoti satraucošs laiks kinoteātriem, jo nevaram par viņiem aizmirst uz kādu brīdi.
Tā ir sistēma, kas nevar vienkārši izslēgties un atkal ieslēgties tad, kad pulcēšanās būs absolūti nekaitīga. Tomēr būtu nozīmīgs sistemātisks atbalsts šai struktūrai, jo šis ir sarežģīts laiks, kuram ir kaut kā jātiek pāri un jāsagaida tas mirklis, kad atkal varēs notikt ierastie kino apmeklējumi. Šo iespēju – kino skatīties tiešsaistē – esam realizējuši, bet arī neuzskatām, ka tas ir veids, kā būtu jāskatās kino, tādēļ ļoti lielu daļu seansu rādīsim arī kinoteātrī, apzinoties, ka vietu skaits ir ierobežots un, protams, ka tas nebūs komerciāli ļoti izdevīgi. Šis ir brīdis, kurā skatītājiem ir iespēja ar savu biļeti nobalsot gan par kino veidotāju, gan arī par kino izrādītāju eksistenci.
Anna Zača: Es tikai varu piekrist tam, ka kino ir jāskatās kinoteātrī, tā ir pavisam cita pieredze. Manuprāt, ar laiku skatītājs to arī sapratīs. Šobrīd visi ir vairāk satraukušies par vīrusu nekā par to, ka viņi ir kaut ko zaudējuši. Viņi patiesībā nav zaudējuši – šāda iespēja ir, bet diezgan ierobežotā skaitā skatīties filmas kinoteātrī, bet gan es, gan mani draugi ilgojāmies pēc lielā ekrāna. Domāju, ka skatītājs noteikti atgriezīsies, bet, lai kinoteātri izdzīvotu, tiem ir nepieciešams šobrīd gan skatītāju, gan valsts atbalsts.
