«Riga IFF» dienasgrāmata: Nīls Jungs, ledāji un mīlestība

Piedāvājam kinokritiķa dienasgrāmatu par Rīgas Starptautiskā kino festivāla pieredzi – Nīla Junga lekcijām, kā arī filmām “Mīlestības sirds” un “Sieviete un ledājs”.

No 7. līdz 17. septembrim kinoteātros „Splendid Palace”, „Kino Bize” un „K Suns” ar vairāk nekā 120 filmām deviņās programmās norisinās Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF). Par festivāla gaitu un programmā iekļautajām filmām ik dienas ziņo arī Latvijas Kultūras akadēmijas studenti – jaunie filmu kritiķi un kino profesionāļi.

Nīls Jungs: attēla nākotne un apelsīnu smarža

13. septembra pēcpusdienā “Splendid Palace” apakšstāva kinokafejnīcas “Cafe Film Noir” telpās pulcējas kino cienītāji, kas ieradušies noklausīties kino kritiķa un kinofestivālu kuratora Nīla Junga lekciju “Desmit kino kritiķi, kas satricināja pasauli”. Viktors Šklovskis, Lote Eisnere, Andrē Bazēns, Džeimss Eidžijs – tiek minētas šīs un vēl citas ievērojamas figūras kino kritikā. Jungs iezīmē ne vien katra nosauktā kritiķa ieguldījumu kinokritikas attīstībā, bet arī lektora personīgo motivāciju sarakstā ievieto konkrēto vārdu, atklājot, kā katrs no tiem iedvesmojis viņu izraudzīties kritiķa profesiju.

Lekcijas gaitā uzzinām arī daudz par aizrautīgo stāstītāju pašu, viņa uzskatus par kritikas nozīmi mūsdienās, par dažām, viņaprāt, izcilākajām filmām, kā arī to, ka viņš kino seansu laikā mēdz našķoties ar apelsīniem, tāpēc kino skatīšanās pieredze asociējas ar apelsīnu smaržu. Jungs atklāj, ka, lai nezaudētu entuziasmu intensīvā filmu skatīšanās mutulī (piemēram, festivāla ietvaros, kur reizēm jānoskatās pat sešas filmas dienā), viņš meklē balansu, interesējoties arī par to, kas notiek ārpus kinoteātra. Pēc lekcijas meet and greet ietvaros izvēršas diskusija par to, kā un vai vispār būs iespējams apkopot kritiku nākotnē, jo šodien pastāv daudz plašākas iespējas par publicēšanos drukātajos medijos. Jautājums paliek atvērts, taču Jungs min, ka tas nav neiespējami, un, ļoti iespējams, kādreiz izcilāko kritiku apkopojumus redzēsim arī citā, ne tikai grāmatu formātā.

Pasākumā būtu gribējies redzēt vairāk apmeklētāju, taču, iespējams, daļa kino interesentu izmantoja vai vēl izmantos iespēju noskatīties lekciju video formātā (pieejams šeit), jo Junga dalīšanās zināšanās un pieredzē varētu būt noderīga ne vien esošajiem un topošajiem kino kritiķiem, bet ikvienam, kam patīk domāt par filmu pēc tās noskatīšanās un publiski dalīties savā viedoklī par to – pat tad, ja tā ir tikai 140 zīmju Twitter ziņa.

14.septembrī apmeklēju Nīla Junga lekciju  “Bergala un tālāk: filma klasē”.  Nīls Jungs, par pamatu izmantojot franču esejista un režisora Alēna Bergala grāmatā „Kino hipotēze” (The Cinema Hypothesis) ietvertās tēzes, sniedz savu viedokli un idejas par to, kāpēc būtu nozīmīgi par kino runāt un to rādīt skolās. Viņaprāt, laikā, kad dominē attēls un ar tā palīdzību viegli manipulēt ar cilvēka uztveri, ir ļoti svarīgi jau no bērnības mācīt analizēt attēlā ietverto informāciju, mācīt saskatīt patiesību vai, tieši otrādi, melus, raudzīties uz milzīgo informācijas gūzmu ar kritisku skatienu.

Nīls Jungs mudina nebaidīties, riskēt, rādīt bērniem filmas, kas tūdaļ nav identificējamas kā viegli uztveramas, visiem saprotamas filmas, bet gan iepazīstināt tos, piemēram, ar eksperimentālām vai pat abstraktām filmām. Viena no filmām, ko Jungs iesaka rādīt jauniešiem un vēlāk to analizēt, ir šovasar iznākusī Kristofera Nolana kara drāma „Dankērka”.

Autentiskā kaisle: filma “Mīlestības sirds” (rež. Lukašs Ronduda, Polija, 2017)

Vērtējums: ❇️ ❇️ ❇️ ❇️ (4/5)

Filma „Mīlestības sirds” ir divu mākslinieku – Zuzannas un Bukovska – attiecību stāsts. Abi galvenie varoņi ir šķietami tik līdzīgi un ārēji pievilcīgi savā atšķirīgumā no citiem, gandrīz vienādu devu ambīciju un vēlmi pašapliecināties mākslā. Tieši nebeidzamās līdzības abus tur vienu no otra tik tālu, līdz izšķir pavisam. Filmas sākumā dzimušās prognozes par to, ka varoņu ceļi aizvīsies atšķirīgos virzienos, nepadara turpmāko skatīšanos nogurdinošu, tieši pretēji – sekojot nojausmai par iznākumu, ir interesanti mēģināt izsekot katra varoņa motivācijai, virzoties prom vienam no otra. Caur smalkām niansēm atklājas šķietami skarbās sienas lēnā sabrukšana, paverot abu varoņu trauslo iekšējo pasauli. Vizuāli tiek radīta sajūta par sterilu un pārāk mākslīgu pasauli, līdzīgu tai, ko kādā no filmas epizodēm uzbūvējusi Zuzanna datorspēlē „Sims”. Sterilums izzūd, kad atklājas mākslinieku attiecību agresīvā puse – galvenie varoņi konfliktē, nespējot nodalīt personisko no profesionālās dzīves, viņi redz viens otrā ne vien tuvāko, bet arī konkurentu, pat ienaidnieku, kurš jebkurā brīdī var nozagt otra fantāziju vai ideju, pārvērst to mākslas darbā un parakstīt ar savu iniciāli.

Pēc seansa satiekam filmas producentu Kubu Kosmu, kurš pastāsta par šī stāsta autentiskumu – filmas režisors Lukašs Ronduda iedvesmojies no divu reālu Varšavā dzīvojošu mākslinieku attiecību stāsta. Filmu valdzinošāku padara gan fakts, ka abi iedvesmotāji piedalījušies scenārija un vizuālā materiāla tapšanā, gan tas, ka liela daļa filmēšanas lokāciju arī ir autentiskas un reāli saistās ar varoņu prototipu ikdienu. 

 

Kaut kur lasīju, ka šī esot festivāla dīvainākā filma. Es personīgi šādu titulu drīzāk piešķirtu poļu režisores Agņeškas Smočinskas filmai „Nāru dziesma”. Lai arī „Mīlestības sirds”, iespējams, ir festivālā vissavdabīgāk izstāstītais mīlestības stāsts, tajā nav nekā neloģiska vai nesaprotama – tas tomēr ir stāsts par cilvēciskām attiecībām.

Hipnotizējošs ceļojums telpā: “Sieviete un ledājs” (rež. Audrjus Stonis, Lietuva, 2017)

Vērtējums:  ❇️ ❇️ ❇️ ❇️ (4/5)

Ierodoties piecas minūtes pirms seansa sākuma, gandrīz nevar saskatīt brīvu vietu. “Splendid Palace” Mazā zāle ir pārpildīta ar skatītājiem, kas ieradušies uz lietuviešu dokumentālo filmu klasiķa Audrjusa Stoņa jaunāko veikumu „Sieviete un ledājs”.

Noklausītās sarunas par filmas meditatīvo dabu apstiprinās: tās ir piecdesmit sešas minūtes ārpus pierastās realitātes, kad ceļojums telpā aizved uz Tjanšana kalniem Kazahstānā.

Attēls nohipnotizē jau pirmajās filmas minūtēs, daudz ilgstošu, statisku kadru, kuros ļauts ienākt dabas pulsācijai. Vide stāsta sevi pati, nekas netiek uzsvērts, nekas netiek apslēpts, tas ir cieņpilns, nesteidzīgs vērojums. Galvenajā lomā šoreiz nav cilvēks, bet gan daba visā tās varenībā un mežonībā. Pēc tādas aizbēgšanas telpā rodas vajadzība pēc atelpas brīža, apzinoties, ka tūlīt jāatgriežas kontrastējošajā, skaļajā un mutuļojošajā pilsētā.

 

Filma “Nāru dziesma” vēl skatāma vienā seansā piektdien, 15.09., plkst. 20.30 kinoteātrī “K.Suns”.

Riga IFF pilnmetrāžas filmu konkursa programmas filmas skatāmas sestdien, 16.09., kinoteātra “Splendid Palace” Mazajā zālē:

  • 13.30 – “Drānas paradīzei” (ež. Albīna Griniūte, Lietuva, 2016)
  • 16.00 – “Samurajs Rauni” (rež. Mika Rete, Somija, 2016)
  • 18.00 – “Novembris” (rež. Rainers Sarnets, Igaunija, 2017)
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti