«Riga IFF» dienasgrāmata: Ļeņina krišana, pēcnāves tērpi un ballīšu jēga

Piedāvājam kinokritiķa dienasgrāmatu par Rīgas Starptautiskā kino festivāla pieredzi – īsfilmu programmas “Short Riga” skati “Cita pasaule”, kā arī filmām “Drānas paradīzei” un “Visas nomoda naktis”.

No 7. līdz 17. septembrim kinoteātros „Splendid Palace”, „Kino Bize” un „K Suns” ar vairāk nekā 120 filmām 9 programmās norisinās Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF). Par festivāla gaitu un programmā iekļautajām filmām ik dienas ziņos arī Latvijas Kultūras akadēmijas studenti – jaunie filmu kritiķi un kino profesionāļi.

Pieminekļi un mēs: “Short Riga” programma “Cita pasaule”

Rīgas Starptautiskā kino festivāla īsfilmu sadaļu “Short Riga” veido septiņas īsfilmu programmas. Programmā, kam dots nosaukums “Cita pasaule”, iekļautas sešas 2016. un 2017. gadā uzņemtas īsfilmas no visas pasaules: Žonga Su “Zvēra gads” (Ķīna), Rebera Doska “Meriama” (Nīderlande),  Mikaelas Milleres „Lidosta” (Šveice), Bena Pointkera „Ieslodzījums” (Austrija), Švitlanas Šimko „Ļeņinkritis” (Ukraina) un Nikolas Iļjiča „Rakijada” (Serbija).

No tām mani visvairāk aizkustināja animācijas īsfilma “Lidosta” – brīnišķīgi realizēts stāsts par vietu, kur ik dienas norisinās tūkstošiem atvadu un satikšanos,

vietu, kur laiku pa laikam mēs visi esam spiesti uzturēties, vietu, kurā pastāv strikti cilvēku izdomāti ierobežojumi un likumi. Tāpat interesants ir Svitlanas Šimko dokumentālais darbs „Ļeņinkritis” jeb ironisks skatījums uz cilvēka vēlmi nojaukt veco pasauli un izdzēst atmiņas par dzīvi PSRS, atbrīvojoties no Ļeņina pieminekļiem.

“Citas pasaules” seansā kinoteātrī “Kino Bize” piedalījās arī “Ļeņinkriša” režisore. Viņas ieskatā atļaujā no pilsētvides aizvākt pagātnes rēgus saskatāma arī problemātika, jo netiek izvērtēta pieminekļu mākslinieciskā vērtība, tā nu to aizvākšana pārvēršas par bara instinkta vadītu ārišķīgu demonstrāciju un savas agresijas paušanu.

Sirreālās ainavas: filma “Drānas paradīzei” (rež. Albīna Griņūte, Lietuva, 2016)

Vērtējums: ❇️ ❇️ ❇️  (3/5)

Lietuviešu režisores Albīnas Griņūtes dokumentālajā filmā “Drānas paradīzei” atklātas piecu Somijas arhipelāga salas iedzīvotāju dzīves. Filma veidota melnbaltā estētikā, kas akcentē attēlā ietvertās faktūras, izceļ detaļas un gaismu spēles un brīžiem uz salām novērotās dabas ainavas padara sirreālas, taču skaidru pamatojumu melnbaltajam attēlam grūti ieraudzīt.

No pieciem stāstā ietvertajiem varoņiem pa īstam izdodas iepazīt tikai vienu – Helbi, sievieti, kas darina apģērbu cilvēka pēdējām gaitām un sauc to par “paradīzes drānām”.

Pārējo četru varoņu emocionālā pasaule paliek noslēpumā, mēs tos ieraugām, taču neko daudz par tiem neuzzinām. Ir grūti nolasīt autores ieceri; iespējams, viņa vēlējusies ļaut skatītājam pašam izlemt, ko pēc filmas noskatīšanās paņemt līdzi.

"Paradise gowns" Trailer. 2016 dir. A Griniute from Saulius Lukosevicius on Vimeo.

 

Ballīšu klaidonis: “Visas nomoda naktis” (rež. Mihals Marčaks, Polija 2016)

Vērtējums: ❇️ ❇️ ❇️ ❇️ (4/5)

Režisors Mihals Marčaks vēlējies izveidot filmu, kas būtu slavas dziesma jaunībai. Filmas centrā ir jauns puisis, kurš meklē dzīves pilnasinību un piepildījumu un šajos meklējumos klīst no vienas ballītes uz nākamo, iepazīstot gan citus cilvēkus, gan – galvenokārt – pats sevi.

Naratīva ziņā filma pārsteigumus nesagādā; darbs drīzāk saucams par atmosfērisku piedzīvojumu, sekojot galvenā varoņa (brīžiem) bezmērķīgajiem klejojumiem.

Patīkami pārsteidz šogad festivālā iekļautās poļu autoru filmas – gan Marčaka “Visas nomoda naktis”, gan Agņeškas Smočinskas “Nāru dziesma”, gan Lūkaša Rondudas “Mīlestības sirds” ir spilgti un pārsteidzoši kinodarbi.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti