1944. gada oktobris. Ungārijas ebrejs Sauls (ungāru aktieris un dzejnieks Gēza Rorigs) ir Aušvicas nāves nometnes ieslodzītais, kurš norīkots strādāt krematorijā. Kādudien Sauls starp nāves upuriem atrod kāda puisēna ķermeni, kuru notur par savu dēlu. Pretēji pavēlei puisēna mirstīgās atliekas atdot uguns liesmām, viņš lūko līķīti apglabāt saskaņā ar ebreju tradīciju. Kamēr pārējie ieslodzītie, uzzinājuši, ka visus “Sonderkommando” gaida lode pierē, saceļas un iznīcina krematoriju, Sauls koncentrējas vienīgi uz šo pēdējā goda atdošanu dēlam, par kuru parūpēties dzīves laikā viņam bijis liegts.
1977. gadā Budapeštā dzimušais un Parīzē bērnību pavadījušais Nemešs debijas filmai izvēlējies īpaši smagu tēmu – viņu uz to pamudinājuši vairāki aspekti. Jau no bērna kājas Nemešs interesējies par kino veidošanu – arī viņa tēvs ir režisors –, un pirmās filmas tapa Nemešu Parīzes mājas pagrabā. Pēc vēstures, starptautisko sakaru un scenāriju rakstīšanas studijām viņš kā režisora asistents strādājis gan Francijā, gan Ungārijā – arī pie leģendārā Belas Tāra –, tad Ņujorkā studējis kino režiju. Vienu no pirmajiem impulsiem “Saula dēla” scenārijam Lāzlo Nemešs uzgāja grāmatā, kurā apkopotas reiz apzināti slēptās nacistu nāves nometņu darbinieku atmiņas, kas atklāj šaušalīgu patiesību par ikdienu nacistu nometnēs – daļa nāvei nolemto savu dzīvi varēja paildzināt, ja darīja to, uz ko pat nacistu karavīri nebija spējīgi. 2001. gadā Nemešs apmeklējis foto izstādi, kurā bija redzamas vienīgās vizuālās liecības no Aušvicas: slepeni uzņemtas fotogrāfijas no 1944. gada augusta. Nemešs noskatījies arī 1985. gadā Padomju Savienībā tapušo Elema Kļimova drāmu „Ej un skaties” (Иди и смотри), kura ataino nacistu okupācijas laiku Baltkrievijā.
Kā norādījis viens no šī brīža ietekmīgākajiem angliski rakstošajiem kinokritiķiem Pīters Bredšovs, „Saula dēls” atgādina par franču jaunā viļņa klasiķa Žana Lika Godāra reiz pausto domu, proti – viena no kinomākslas neveiksmēm ir izvairīšanās runāt par holokaustu, tā cerot izvairīties no atkārtošanās. Nemešs uzsver, ka, viņaprāt, neaptveramais tomēr ir jāmēģina aptvert, tāpēc filmas „Saula dēls” vizuālo risinājumu veidojis netradicionāli: kamera visas filmas laikā neatkāpjas no galvenā varoņa, tas, ko viņš redz un dzird, visu laiku ir arī filmas skatītāja acu un ausu priekšā, gandrīz ķermeniski liekot izdzīvot šausmas, kas norisinājās nacistu nāves nometnēs. Kaut arī filmas stāsta darbība saspiesta līdz pusotrai dienai, emocijas pielīdzināmas mūžības ceļam caur elles lokiem.
„Saula dēls” ir šī gada Kannu kinofestivāla "Grand Prix" – žūrijas balvas laureāte, kā arī – kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balvas ieguvēja.
„Vēlējos uzņemt filmu, kas man patiešām kaut ko nozīmētu un, iespējams, šo nozīmi paustu arī cauri paaudzēm,” kādā no intervijām atzīst Lāzlo Nemešs. „Es nemeklēju varoni, mani neinteresēja izdzīvošanas vēsture. Man pat nešķita saistoši parādīt šo „nāves fabriku”. Es meklēju unikālu skatpunktu, lai stāstu atklātu maksimāli vienkārši un humāni. Vēlējos uzņemt vēsturisku, taču vienlaikus arī dzīvu filmu. Mana lente krietni atšķiras no „Šindlera saraksta”, kura ir ļoti laba, talantīgi uzņemta, dramatiska un praktiski arī episka filma. Mana filma nav par izdzīvošanu. Tā ir par nāves realitāti.”
Jau vēstīts, ka Rīgas Starptautiskais kino festivāls norisināsies no 15. līdz 25. oktobrim.
