No 7. līdz 17. septembrim kinoteātros „Splendid Palace”, „Kino Bize” un „K Suns” ar vairāk nekā 120 filmām 9 programmās norisinās Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF). Par festivāla gaitu un programmā iekļautajām filmām ik dienas ziņos arī Latvijas Kultūras akadēmijas studenti – jaunie filmu kritiķi un kino profesionāļi.
24 stilīgas minūtes
Rūdolfs Henčels, kino operators
Vērtējums: ❇️ ❇️ ❇️ (3/5)
Filma kopumā ir veiksmīgs eksperimentāls projekts, kas vienlaikus gan tiecas aktualizēt eksperimentālā kino žanru, gan piedāvāt augstvērtīgu šī žanra produktu. Filma ir kas vairāk nekā tikai pārsteidzošs un nepārtraukts 24 minūšu emocionālu pārdzīvojumu piesātināts ceļojums cauri Rīgai, ko galvenokārt nodrošina akadēmiskajiem kvalitātes standartiem neatbilstošs 16 milimetru melnbaltās filmas attēls, Platona Buravicka hipnotiskais skaņu celiņš un psihodēliskā kadru montāža. Tas ir arī iekšējs emocionāls pārdzīvojums par 16 milimetru kinolentes attēla kvalitātes digitālo sakropļošanu; šis elements ne vien veiksmīgi apvieno haotiskos filmas plānus, bet arī nostiprina skatītājos mītu par to, ka arī mūsdienu kinolentes attēla galvenās rakstura īpašības ir švīkas, skrāpējumi un burbuļi. “Skaņa, ko redzam: Rīga” raisīja pārdomas par to, ka kino radošais intelekts iet nopakaļ mārketingam, kā arī izmisuma sajūtu:
neskaitot atsevišķas minūtes, godprātīgi uzslavēt filmā ko vairāk par talantīgu producentu darbu ir tieši tikpat grūti, kā ieraudzīt baļķi savā acī.
Rīga bez kino nevar
Ieva Augstkalna, kino kritiķe
Vērtējums: ❇️ ❇️ ❇️ ❇️ (4/5)
Rīgas Starptautiskā kino festivāla atklāšana ar analogo filmu "Skaņa, ko redzam: Rīga" ir nepārprotams cieņas žests pret šo kino pilsētu.
Divdesmit četru minūšu garā “Oda Rīgai” ir izteiksmīgs un neparasts eksperimentālā kino darbs, kurā satiekas mākslas performance un ikdienas savdabība.
Līdzīgi kā leģendārajā kinorežisora Dzigas Vertova filmā “Cilvēks ar kinokameru” arī šajā filmā, šķiet, ir mēģināts konstruēt nākotnes pilsētas aprises, ne vien aprobežojoties ar māju fasādēm, bet ielūkojoties mūsdienu cilvēka virspusējībā un brīžiem neprātā.
Sadrumstalots darbs
Antons Barons, kino režisors
Vērtējums: ❇️ ❇️ ❇️ (3/5)
Ja neņem vērā garos informatīvos tekstus filmas sākumā, skatīšanās laikā ir grūti uztaustīt darba vienojošās stīgas.
Par spīti tam, ka atsevišķām epizodēm ir savstarpēji kopīgi elementi, filma tomēr šķiet sadrumstalota un neturas kopā kā vienība.
Ja epizodes vērtē atsevišķi, dažas no tām ir ļoti interesantas. Tomēr fakts, ka daži cilvēki pirmo reizi pamēģina filmēt, nepadara filmu par eksperimentālu filmu, kā darbs tika pieteikts uz skatuves. Patīkams pārsteigums bija speciāli filmai komponētais Platona Buravicka skaņdarbs, ko pirmizrādē mūziķi izpildīja “dzīvajā” pavadījumā, aizrautīgi un ar humoru.
Skaņa ar fonu
Adriāna Roze, kino režisore
Vērtējums: ❇️ ❇️ ❇️ (3/5)
"Skaņa, ko redzam: Rīga" ir audiovizuāls eksperiments. Līdzīgi kā zinātnē, arī mākslā ne visi eksperimenti ir veiksmīgi, taču tā dalībniekiem paplašinās personīgā pieredze un zināšanas. 16 milimetru kinolente ir brīnišķīgs medijs, kas sniedz neierobežotu vaļu fantāzijai, un daži no eksperimenta dalībniekiem – 24 autoriem – to spējuši cieņpilni izmantot. Taču paļaušanās vienīgi uz 16 milimetru medija valdzinājumu rada risku, ka rezultāts, skatoties to uz lielā ekrāna, var atgādināt analogu masturbēšanu.
“Kopā samontēts materiāls” ne vienmēr nozīmē vienotu veselumu un vēl jo mazāk – filmu.
Iespējams, visprecīzākais raksturojums pirmizrādē piedzīvotajam – tas bija Platona Buravicka skaņdarba priekšnesums ar fona projekciju.