Ilga Auguste: Kas tad īsti ir atrodams jūsu ''arhīva maisā''?
Pēteris Krilovs: Ņemot vērā, ka šo sarīkojumu inspirējusi Latvijas Kinematogrāfistu savienība un konkrēti Ieva Romanova, kura gādā par ''vecuma gados'' iegājušajiem kinematogrāfistiem, viņa mani uzaicināja, piedāvājot šādu vakaru. Sakarā ar to, ka beidzamajos divos trijos gados man neviena jauna filma klajā nav nākusi, bet pavisam vecu rādīt negribas, iedomājos – varētu rādīt to, kas gadu gaitā sakrājies, taisot visādas filmas – arhīvu. To, kas dažādu iemeslu dēļ nav iegājis filmās vai palicis pāri. Izmantojot ''latviešu izpriecu'' ar maisu atvēršanu, domāju, nebūtu slikti to izdarīt.
Spiegu kari
Jūsu pirmā filma kā režisoram ir "Un rasas lāses rītausmā", bet kā režisora asistentam pirmā jūsu filma tapusi desmit gadus vēl pirms tam, 1967. gadā: Aloiza Brenča "Kad lietus un vēji sitas logā", kuras sižets savādā veidā sasaucas ar jūsu tēva likteni.
Te jāpiesauc Arvīds Grigulis, kurš savā "dokumentālajā" romānā "Kad lietus un vēji sitas logā" izmantoja ļoti daudz čekas materiālu un konkrēti arī Riharda Zandes atmiņas, ko viņš un viņa sieva bija pierakstījuši. Tas bija stāsts par pēckara gadiem Rīgā, par aktīvu spiegu cīņu, ko sarīkoja Latvijas KGB nodaļa un ģenerālis Lukaševičs. Viņš karoja pret angļu un zviedru izlūkdienestiem, kuri savukārt bija izmantojuši diezgan daudz latviešu emigrantu, kas bija aizbēguši caur Vāciju vai Zviedriju uz Angliju vai arī palikuši Zviedrijā. Tā bija diezgan asa un radikāla cīņa uz dzīvību un nāvi, kurā lūza daudzi likteņi. Kaut ko par to zināju jau bērnībā, bet ne visu man stāstīja māte un radinieki – viņi gan patiesībā arī daudz ko nezināja. To pamazām uzzināju, kad jau biju pusaudzis – par sava tēva likteni. Nojautu, ka tur ir kāds sakars.
Īstas kopsakarības ieguvu tikai deviņdesmitajos gados, kad sēdēju neapkurinātajās Augstākās tiesas telpās un lasīju divus sējumus par savu tēvu. Viņš tika uzskatīts par aģentu, kurš slepeni sadarbojies ar tiem aģentiem, kuri uz šejieni tikuši sūtīti.
Aģentu lieta kara laikā bija ļoti populāra – tēvs bija Latvijas Centrālās padomes dalībnieku vidū, kuri no Ventspils un pārējās Kurzemes piekrastes, Sārnates, Jūrkalnes, organizēja laivas uz Gotlandi. Viņš bija koordinators, kurš cilvēku grupas salika laivās un gādāja, lai viņi tiešām tiktu aizvesti uz Zviedriju.
Man bija divarpus gadi, kad tēvs aizgāja no mājām, tieši manā klātbūtnē. Un nekad vairs neatgriezās.
Acīmredzot, kad spiegu kari 50. gadu vidū beidzās, Latvijas čekas grupa sasita angļu izlūkdienestu lupatās. Viņiem bija gandarījuma sajūta un droši vien arī tāds nenovērtēšanas sindroms, ka viņi ir baigie malači, varoņi, bet neviens par to nezina. Droši vien tad arī radās ideja, ka to varētu iemūžināt – vispirms caur dokumentālo prozu, bet "dokumentālā" proza vis nebija gluži dokumentāla. No vienas puses, Grigulis izmantoja dokumentus – tos viņš lasīja ļoti daudz, čekā viņam esot bijusi ierādīta istabiņa. Bet tad viņš sameklēja pašu galveno dalībnieku Rihardu Zandi, kuram bija brīnišķīga, apdāvināta sieva Velta, filoloģe, kura sāka viņam palīdzēt 1947. gadā, kad viņš kā spiegs ieradās Latvijā. Velta, būdama ļoti apdāvināta kā rakstītāja, uzrakstīja Zandes atmiņas, par ko Grigulis viņam samaksāja desmit tūkstošus rubļu vecajā naudā – tas nebija sevišķi daudz, pat mašīnu nevarēja nopirkt, un ielika grāmatā.
Un tālāk grāmata nonāca uz ekrāna?
Jā, un filmu veidot uzaicināja vēl pavisam jauno režisoru Aloizu Brenču. Viņš izvēlējās režijas grupu, kurā bija man jau pazīstamā otrā režisore Renāte Gintere – brīnišķīgs, ļoti izdarīgs cilvēks, bet
mani paņēma kā "klapīti". Tā nu es situ "klapīti" un visam sekoju.
Jūs taču bijāt pavisam jauns – astoņpadsmit!
Jā, uz Rīgas kinostudiju atnācu strādāt septiņpadsmit gadu vecumā.
Ko mamma jums stāstīja par tēvu?
Sākumā neko. Ar čekas arestētajiem cilvēkiem tā notika – pateica, ka viņi ir nošauti bēgot, lai arī reizēm bija atstāti dzīvi. Diezgan daudzi cerēja, ka viņi ar laiku atnāks. Man arī tā likās par tēvu... Bet nekas nenotika. Vēlāk man parādījās patēvs, jo mamma apprecējās otrreiz, un...
… kļuvāt par Pēteri Krilovu.
Šis uzvārds dzimtas vēsturē man ir jau ceturtais, jo tēvs piedzimis kā Teibe. Tā ir ļoti liela un skaista dzimta, milzīgs dzimtas koks, kuras atzari ir arī Baiba Sipeniece-Gavare un Ivars Kalniņš.
Savukārt mani vecvecāki pa tēva līniju abi divi gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā, un viņu bērnus adoptēja radu ģimene ar uzvārdu Bileskalni, tāpēc nu mans tēvs bija Bileskalns, un arī es piedzimu kā Bileskalns. Tad ar tēvu notika tas, kas notika. Mamma tika pratināta čekā, bet ļoti īsi, un viņai pateica tam laikam diezgan dīvainu čekas formulējumu – ejiet mājās, audziniet dēlu, mēs jūs neaiztiksim, jo jūs laikam neko nezināt... Tā jau arī bija, viņa neko nevarēja paskaidrot par tēva darbību, jo viņš visu turēja lielā slepenībā. Mamma mani pārrakstīja savā meitas uzvārdā, un īsu brīdi es biju Pēteris Kalniņš. Un visbeidzot kļuvu par Pēteri Krilovu. Tāda bagāta vēsture.
Mācās, montējot Tarkovski
Brīdī, kad filma vai izrāde nostājas skatītāju acu priekšā, tā ir galarezultāts lielam, bieži mokošam darbam, negulētām naktīm, strīdiem, meklējumiem, aktieru pārliecināšanai. Neviens jau neredz safilmēto lenšu kilometrus, kas paliek uz montējamā galda vai grīdas. Agrāk radio cilvēki, montējot intervijas, ar šķērītēm grieza pavisam reālu lentu, visbiežāk visu lieko ielidinot papīrkurvī. Vai tā darīja arī kinorežisori?
Skatoties, kāds darbs. Aktierfilmas tādā ziņā ir ļoti primitīvas – tām ir sacerēts sižets un epizodes, kas uzrakstītas uz papīra, un, kad tās top, režisora uzdevums – salīmēt to visu kopā stāstā. Un viss. Bet ar dokumentālajām filmām ir citādi. Kaut vai ar "Kluci" – bija daudz lietu, ko mēs būtu bijuši priecīgi izstāstīt, jo Klucis tomēr ir unikāla personība ar tikpat unikālu likteni. Kas tik tur nav apkārt! Bet filmā jākoncentrējas uz kaut ko vienu, lai stāsts aizietu līdz skatītājam un gūtu arī emocionālu iespaidu. Tu nevari vienkārši informēt, informēt un informēt. Bet par to, kas paliek pāri...
Cilvēks, kurš mani "inficēja" ar to, ka arhīvus, sevišķi dokumentālajā kino, vajag glabāt, ir montāžas režisore un arī filmu režisore Maija Selecka, ar kuru man bija tas gods strādāt Rīgas kinostudijā padomju gados.
Viņas montāžas istaba un personiskais arhīvs bija unikāls – viņai bija kārbiņas, kurās viņa "ielīda" un teica – jā, man ir tāds kadrs, tāds un tāds. Tas man likās apbrīnojami un vērā ņemami, jo principā tu esi atbildīgs par to, ka kaut kāda unikāla lieta netiks izmesta. Atceros, drūmajos Brežņeva laikos mācījāmies Maskavā: pasniedzēja Volkova, kura mums mācīja kino montāžu, strādāja ar Tarkovski – viņa bija no diezgan labi situētas ģimenes, vēl no Staļina laikiem tēvs bija bezmaz smagās industrijas ministrs. Viņi dzīvoja lielā dzīvoklī, kurā Volkova bija iekārtojusi pati savu montāžas galdu. Un mēs taču viņai palīdzējām atvest no "Mosfiļm" iznīcībai paredzētus Andreja Tarkovska filmas "Rubļovs" materiālus! Un šos materiālus, kas bija tūkstošiem metru gari, viņa savās mājās sašķiroja, atveda uz institūtu un katram no mums iedeva 10 bundžas ar Tarkovska materiāliem, sakot – montējiet savu epizodi! Un tā mēs mācījāmies montēt... To atceros kā vakar – kā ar busiņu braucām un diezgan slepeni nesām tās bundžas ārā no kinostudijas – ja mūs kāds apturētu, diezin vai mums ļautu to izvest ārpus "Mosfiļm" teritorijas…
Ābols trāpa skolotājam
Izrādās, jūsu biogrāfijā ir arī mijiedarbe ar mūziku. Piemēram, jūsu tīkamo dziedošo balsi slavējis pats maestro Aleksandrs Viļumanis, kad noskatījies Žaklīnas Cinovskas kādreiz veidoto televīzijas raidījumu "Horoskopi"...
Tas bija absolūtākais humors, jo es pilnīgi un absolūti nedziedu! Taču labi pazīstu Žaklīnu, jo viņa, vēl pusaudze būdama, filmējās manā filmā "Mana ģimene". Žaklīna mani toreiz vienkārši noķēra aiz stērbeles – man tobrīd acīmredzot bija labs emocionālais periods, – un teica, ka aicināšot uz raidījumu. Teicu, ka nedziedu, ka tas ir "nonsenss". Kaut kā iedziedāju, domāju – tas ir šausmīgi.
Kad Andrejs Volmārs parādīja man šos kadrus, veidojot raidījumu "Daudz laimes, jubilār!", nosarku... Domāju – šito kaunu rādīt nedrīkst! Bet tad ieraudzīju sevi uz ekrāna, sapratu, ka tur man nav pat piecdesmit, es tur labi izskatos, domāju – lai rāda...
Esat bijis režisors arī divām operām uz Latvijas Nacionālās operas skatuves – 1995. gadā bija "Bohēma", pēc diviem gadiem "Lucia di Lammermoor", bet 2013. gadā bijāt Dziesmu svētku noslēguma koncerta "Līgo" režisors, kad scenārija autore bija Nora Ikstena. Vai pats kādreiz korī esat dziedājis?
Nē. Korī pārtraucu dziedāt, šķiet, otrajā klasē. Mums bija īpatnējs, bet visai interesants, un, cik vēlāk sapratu, arī unikāls skolotājs Krūze, kurš bija sastapies vai mācījies ar Emīlu Dārziņu Pārdaugavas skolā. Pats visu mūžu dzīvoju Pārdaugavā. Un Krūze par Dārziņu mums stāstīja katru nodarbību. Reiz kādā muļķīgā veidā kora nodarbību laikā sviedu ar ābolu citam puikam, bet trāpīju Krūzem pa galvu, un viņš mani vienkārši izmeta no kora ārā. Kopš tā laika vairs nekad neesmu dziedājis, izņemot simboliskus pasākumus. Bet mūzikas sakarā varu jums piespēlēt citu sižetu –
manai pirmajai filmai "Un rasas lāses rītausmā" komponists bija Pēteris Plakidis, dažus gadus par mani vecāks.
Viņu man rekomendēja arhīva cienīga personība, Rīgas kinostudijas pārmūžīgais mūzikas redaktors Nikolajs Zolotonoss. Viņš tiešām pārzināja latviešu mūziku un diezgan nekļūdīgi ieteica strādāt ar Pēteri, ar kuru kopā strādājām arī pie filmas "Kā mēs aizgājām no mājām". Tā ir par Jaunsudrabiņa ceļu emigrācijā 1944. gada oktobrī, kur Jaunsudrabiņu tēlo Voldemārs Zandbergs, bet viņa sievu – Helga Dancberga. Toreiz rakstījām mūziku kā ļoti senos laikos – Rīgas kinostudijas torņa zālē uz ekrāna gāja bilde, Pēteris sēdēja pie klavierēm un vienkārši spēlēja savas improvizācijas, kas, skatoties attēlu, viņam ienāca prātā. Ļoti ilgi to darījām, jo kaut kas tur tehniski sabojājās. Tad nu mēs vienkārši skatījāmies bildes,
man pie rokas nezin kāpēc bija velosipēds, ar kuru braukāju pa milzīgo zāli: kamēr Pēteris Plakidis spēlēja valšus, es valša ritmā taisīju astoņniekus. Tā radās mūzika.
Arī Arturs Maskats un Pēteris Vasks ir jūsu filmu mūzikas autoru vidū.
Jā, Arturs ir mans autors! Piemēram, filmā "Leģenda par Tīdemani" ir viens no viņa skaistākajiem tango. Tad vēl filmai "Durvis, kas tev atvērtas", kur Dzidra Ritenberga spēlē kolhoza priekšsēdētāju, – arī tur ir Maskata mūzika, man liekas, tā viņam bija bezmaz pirmā filma. Viņš toreiz bija pavisam jauns čalītis, un uzdrošinājos viņu aicināt uz filmu. Bija ļoti labi, ļoti labi. Ar Pēteri Vasku strādājam tikai vienā filmā, kas radās juku laikos – "Sižeta pagrieziens", ko pabeidzu 1988. gadā – sižetiski tajā bija mazliet slēpta mana tēva dzīves līnija... Lūdzu Pēteri uzrakstīt mūziku – tā iznāca ļoti skaista, laba, pēc tam vēl kādā viņa skaņdarbā to motīvu esmu dzirdējis.
Pārbaudījums ar līdzjūtību
Teicāt, ka diezgan sen filmas neesat veidojis. Kāds īsti šobrīd ir jūsu "status quo", izņemot to, ka esat pedagogs?
Pedagoģiju tagad pamazām "taisu ciet", bet ar filmām ir labi: šobrīd plānā ir divas.
Viena jau ir stipri procesā – strādājam kopā ar manu bijušo skolnieci Ivetu Budrēviču, kura ir jauna meitene, bet ļoti, ļoti interesanti strādā. Paņēmām diezgan pasmagu tēmu, bet kas mūs abus interesē – līdzjūtību. Filma ir aizsākta, bet
mums abiem diviem dzīvē gāja diezgan sarežģīti, tāpēc esam to filmējuši ar lieliem, lieliem pārtraukumiem. Ļoti smagi. Patiesību sakot – Dievs uz to līdzjūtību pārbaudīja mūs pašus...
Filma vēl jāpiefilmē un jāmontē. Bet nākamgad ceru iesākt jaunu filmu par Raimondu Staprānu gan kā gleznotāju, gan kā dramaturgu.
Jums pašam gleznošana diezgan tuva – vai tas nav tāpēc, ka sākotnēji gribējāt iet nevis kino un režisora ceļu, bet gan kļūt par gleznotāju?
Neslēpšu, kaut kas mani tajā vienmēr vilinājis. Uzskatu, ka kino māksla tiešām sintezē sevī daudzas lietas, un vizuālais aspekts te ļoti svarīgs – tā ir motivācija, ko mudinu arī saviem audzēkņiem – vilkt to līniju, ka kino jābūt vairāk vizuālam nekā literāram, stāstošam, vēstošam. Glezniecība ir metode, instruments, ceļš, kas var daudz ko dot. Mums pat ir tāds vingrinājums, ko šad un tad dodu studentiem – izvēlēties kādu gleznu un uztaisīt filmu ar stāstiņu, sižetu. Tie parasti ir ļoti produktīvi darbi, jo glezniecība atbruņo, tā ''izēd'' literatūru – pēkšņi izrādās, ka ļoti daudz var izstāstīt tieši bilde. Tas ir veselīgi. Ļoti priecājos par Annas Vidulejas "Homo Novus", kurā pēkšņi uzplaukst latviešu glezniecība, tu pēkšņi ieraugi daudzas asociatīvas lietas.
Smaga sirds Džilindžera dēļ
Kad 2011. gadā saņēmāt "Spēlmaņu nakts" balvu par labāko izrādi – Latvijas Nacionālā teātra iestudējumu "Lūgšana resnajai tantei", šajā ceremonijā to paziņoja Smiļģa gars. Dailes teātrī šobrīd vērojami centieni atjaunot Smiļģa skatuvi, teātri pārveidojot par tādu kā Latvijas ''Barbican'' centru ar plašāku kultūras funkciju – teātra zāli, koncertzāli, varbūt arī ar kino. Un tas viss sakritis ar jūsu bijušā studenta Dž. Dž. Džilindžera aiziešanu no Dailes galvenā režisora amata un, iespējams, no teātra režijas vispār. Arī ar teātra direktora Andra Vītola atlūgumu. Kādas ir jūsu domas par notiekošo Dailes teātrī? Kādēļ, jūsuprāt, tas noticis? Vai līdzšinējā galvenā režisora gaumes noslīdējuma dēļ vai kādu biznesa interešu dēļ?
Kādas nu tur biznesa intereses… To māju uzturēt tiešām ir milzīga problēma. Turklāt Latvijas kultūrpolitika, tai skaitā teātru finansēšana, jau no 90. gadiem ir ļoti mitoloģiska lieta, ko nekad neviens tā īsti nav sapratis – kur gali sienas kopā un kur nesienas.
Par Džilindžeru man ir ļoti daudz domu, tas ir garākas sarunas vērts… Man viņš šķiet ārkārtīgi interesanta un bagāta personība ar īpatnēju domāšanu un savu nostāju pret mākslu, un savā daiļradē viņš daudz atļāvies manifestēt savas domas.
Pēdējos gados neesmu redzējis visas viņa izrādes, sevišķi tās, kas bija ''kases gabali'', bet domāju, ka arī agrākie darbi, ko kritika slavējusi, bijuši polemistiski, par kuriem varēja runāt un runāt, bet neesmu dzirdējis nekādu ļoti dziļu analīzi. (..) Tagad viņu kritizē katrs, kuram nav slinkums, bet arī tad, kad viņam bija labi darbi, netiku lasījis analīzi, ar ko tad tie darbi tika uzskatīti par labiem. Man liekas, arī daudzi kritiķi uz dažām sensācijām pavilkās.
Es smagi uztveru Džiļa aiziešanu.
Bet, runājot par zāli, man ir savs viedoklis. Savulaik esmu bijis teātra festivāla "Homo Novus" direktors – tolaik mums bija diezgan smagi strādāt. Tagad Gundega Laiviņa brīnišķīgi iztiek arī bez lielajiem teātriem, viņai viss notiek citās zālēs. Bet mēs bijām spiesti festivāla viesizrādes sarunāt teātros. Visas ārzemju trupas, kas viesojās Dailes teātrī, šo skatuvi izteikti slavēja un teica, ka tā ir viena no labākajām skatuvēm, uz kuras viņi spēlējuši. Esmu šeit redzējis lieliskas izrādes. Domāju, zālei nav nekādas vainas, vienkārši jāmāk to ekspluatēt.
Protams, var visādas ķīmijas izdomāt, bet, kad nu pēkšņi izrādās, ka zāle pilnīgi jāpārbūvē, jāsaliek kādas stalažas, jāsaīsina vai jāsadala uz divi vai četri – man tas šķiet negudri.
Latviešu kino jomā – labs klimats
Vairākkārt esat bijis Valsts kultūrkapitāla fonda filmu nozares eksperts, un arī līdz šim tiekat pieaicināts kā eksperts, vērtējot Simtgades filmu projektus. Kāds, jūsuprāt, ir pašreizējais kino lauks, kas rada prieku un varbūt arī bažas?
Kino lauks rada arvien vairāk prieka, jo tas aug un attīstās. Ir daudz jaunu vārdu un liela filmu dažādība – gan žanra, gan stilu dažādība. Laikam tas Simtgades filmu efekts izdarījis svētīgu darbu – izsitis kādu korķi gan radošajā klimatā, gan atvēris arī skatītājus.
Kino jomā valda ļoti labs klimats.
Rīgas Starptautiskais kino festivāls ir brīnišķīgs, ir sadarbība ar ārzemēm, pie mums brauc filmēt.
Bet tas viss noticis tā, kā ļoti bieži notiek Latvijā nozīmīgās lietās un parādībās – nevis pateicoties kaut kam, bet par spīti. Tur tā kā drusku jādusmojas.
Jo - vai tiešām visu laiku kaut kas labs jādara par spīti? Ak, mums nedod naudu? Nu, tad mēs par spīti kaut ko izdarīsim! Ak, mums nedod placi? Mēs kaut ko panāksim, uzbūvēsim, atrisināsim. Kādreiz gribas izdarīt, pateicoties kaut kam. Es vienmēr stāstu, bet nezinu, vai tā ir taisnība – varbūt izdomāta leģenda -, ka deviņdesmitajos gados, kad Padomju Savienība bija izjukusi un visi dzīvoja pa savam, kā nu mācēdami,
Tbilisi kādam ļoti labam korim tā laika Gruzijas valdība pie visas nabadzības, kas tur, visticamāk, bijusi vēl lielāka nekā Baltijā, korim iedevusi vienu māju, sakot – ejiet, dziediet, strādājiet! Bez īres maksām, bez kādām nodevām – vienkārši esiet tur, dzīvojiet un radiet!
Protams, tā ir Dieva dāvana, tas nevar notikt katru dienu un uz katra stūra, jo viss ir ekonomiski jāpamato. Bet, ja kaut kas tāds notiktu – pateicoties kaut kam –, tas būtu baigi labi.
