Madonas kinoteātris “Vidzeme” uz vienu dienu kļuva nevis par filmu izrādīšanas vietu, kā ierasts, bet gan filmas uzņemšanas laukumu. Režisora Jāņa Ābeles vadībā komanda aktīvi strādā pie dokumentālas īsfilmas un šoreiz galvenajā lomā – pats kinoteātris.
Režisors Jānis Ābele skaidro: “Es fokusējos tieši uz kinoteātriem kā ēkām. Tas nav ekrāns kultūras nama iekšpusē, koncertzālē vai Rīgā – tie nav iepirkšanās centros daudzzāļu kinoteātri. Tas ir ceļojums pa Latvijā palikušajiem kinoteātriem. Mazliet arī eksperimentāli, jo mēs filmējam uz kino lentas, astoņiem milimetriem. Tāda uzticīga kino skatītāja mīlas dziesma kinoteātriem.”
Filma tiek veidota eseju žanrā. Kadrus pavadīs teksts – ilggadēju kinoteātru darbinieku atmiņas no Talsiem, Ventspils, Baldones, Elizabetes ielas kinoteātra Rīgā, Valmieras un Madonas, kuras stāsts uzticēts kasierei Vijai Smuidrei, kura par savu darbavietu kinoteātri sauc jau teju 30 gadus.
Viņa stāsta: “Filmas labas, kad ir pilnas zāles, kad bērni nāk – tas rada prieku. Sākumā, kad nebija jaunā aparatūra, mēs lasījām bērniem. Agrākos laikos filmas nebija tulkotas. Filmās teksti bija latviski, bet runāja krieviski un bērni jau nepaspēj izlasīt, un mēs lasījām. Tad bija aparatūra, kur pieslēdzām mikrofonu un mēs lasījām skaisti visu tekstu un bērni bija sajūsmā. Pašos pirmsākumos kino darbinieki bija ļoti daudz, pa visu novadu 46 ciemos rādīja kino. Bija kopumā aptuveni 50 cilvēki. Mēs tagad strādājam tikai – apkopēja, kasieris, vadītājs un kino rādītājs.”
Kā atzīmē Jānis Ābele – tā nav nejaušība, ka šī filma top laikā, kad kinoteātri nevar uzņemt skatītājus. Viņš norāda: “Nekad kinoteātri nav bijuši tik ilgi ciet, pat kara laikā strādāja. Filmai nav nekāds kultūrpolitisks vēstījums, bet šķita nozīmīgi šos kinoteātrus iemūžināt, iedvest viņos dzīvību.”
Režisors uzsver, ka tā nebūs filma par kinoteātru vēsturi, bet gan tiks balstīta uz emocijām un personīgo pieredzi. Plānots, ka pirmizrādi tā piedzīvos jau rudenī.