Režisora Ginta Grūbes un Jāka Kilmi filma atklāj tulkotājas Ievas Lešinskas-Geiberes pagātnes izjūtu paleti. Viņas tēvs - padomju diplomāts Imants Lešinskis - Aukstā kara gados pārbēga uz Rietumiem, līdz ar to izmainot arī savas meitas dzīvi un pasaules uztveri. Tieši tādēļ filmas nosaukums “Spiegs, kurš mans tēvs”.
“Mēs apzināti šo stāstu izvēlējāmies stāstīt caur Imanta Lešinska meitu, jo mums bija pieejami avoti – gan Ievas saglabātās dienasgrāmatas, gan dokumenti; pateicoties tiem,
varēja restaurēt notikumus un meklēt rokā iesaistītos cilvēkus, kuri grib atcerēties vai kuri negrib atcerēties,” stāsta Gints Grūbe.
Savukārt bijušais izlūkdienestu darbinieks Roberts Anspoks atklāj, ka izlūkdienesta darbiniekiem gan toreiz, gan tagad ģimenes attiecībās bijušas lielas grūtības, lai arī izlūkošanas ir māksla, tā ir māksla ar melnām lapaspusēm.
Galvenā varone filmā tiekas ar vairākiem tā laika notikumu dalībniekiem – specdienestu aģentiem un Lešinsku ģimenes locekļiem. Šajās sarunās atklājas viņas uzskati par dažādajām sabiedrības vērtībām un galvenais par savu tēvu – kā par cilvēku, kā par Valsts drošības komitejas (VDK) un ASV izlūkdienestu aģentu. Filmas veidotāji pagātnes ainiņas atklāj kā fotosesijas inscenējumus, saglabājot pagājušā gadsimta septiņdesmito un astoņdesmito gadu estētiku.
“Tu tā nevari iedomāties, kam šādi cilvēki iziet cauri tad, kad viņi pārbēg. Man tas likās ļoti veiksmīgi [filmā] atrisināts ar pieticīgajiem filmas vizuālajiem paņēmieniem,” saka žurnāliste, režisore Gunta Gaidamaviča.
“Personiski pazīstama ar Ievu Lešinsku nebiju, taču šis materiāls diezgan dod vielu pārdomām,” atzīst žurnāliste Inese Lūsiņa.
Šajā filmā sava vieta ir spiegu trillerim, ģimenes drāmai un vēsturiskiem faktiem. Turklāt netieši filmas veidotāji norāda, ka Imanta Lešinska dzīvesstāstu kino producenti līdz galam vēl nav novērtējuši.
“Mums, latviešiem, ir, protams, daudzi interesanti dzīvesstāsti, bet nav tādu Holivudas trilleru cienīgu dzīvesstāstu. Manuprāt, Ievas Lešinskas un viņas ģimenes stāsts ir viens no tādiem, ņemot vērā odiozo Imanta personību,” norāda Gints Grūbe.
90 minūšu garā filma ir veidota kopprodukcijā ar Vācijas, Čehijas un Igaunijas kompānijām. Jau vēstīts, ka Latvijas kinoteātros tā būs skatāma no 5. septembra.
Filma “Spiegs, kurš mans tēvs” (filmas starptautiskais nosaukums ir “My father the spy”) pasaules pirmizrādi piedzīvoja 8. jūnijā Šefīldas dokumentālo filmu festivālā Lielbritānijā, kas ir viens no nozīmīgākajiem dokumentālo filmu festivāliem pasaulē. Tāpat filma izrādīta arī jūlija sākumā Igaunijā.
