Režisors Dāvis Kaņepe: Gribēju izveidot pozitīvu filmu par ieslodzītajiem

 

Latvijas Televīzija (LTV) sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu un Nacionālo kinocentru jau ceturto gadu rīko dokumentālo īsfilmu konkursu “Latvijas kods. Latvija šodien”. Filmu cikls, kas jau kļuvis par ikgadēju tradīciju, tiek veidots ar mērķi dokumentēt notikumus un tendences šodienas Latvijā un tās sabiedrībā. Šogad konkursā atbalstu izdevās iegūt piecām filmām, kas pirmizrādi LTV1 kanālā tiek rādītas svētku laikā novembrī. Lsm.lv piedāvā nelielu iepazīšanos ar vienu no “Latvijas koda” režisoriem – Dāvi Kaņepi – un viņa filmu “Bez viņiem”. Filma ir stāsts par Cēsu jauniešu “kolonijas” ieslodzītajiem, kuri entuziastu grupas vadībā kopīgi veido mūziklu un ieraksta hip-hopa albumu.

Kā tu nonāci pie idejas šai filmai?

Pirms 15 gadiem es dzīvoju Itālijas kalnos, kur iepazinos ar Alberto. Pirms vairāk nekā gada atklājās, ka viņš ir ieprecējies Cēsīs. Viņš dzīvo blakus Cēsu kolonijai un nolēma, ka grib iepazīties ar kaimiņiem, kuri atrodas otrpus žogam. Tā kā Alberto ir teātra un scenogrāfijas bekgraunds, viņš diezgan veikli noorganizēja sev tikšanu iekšā kolonijā, lai kopā ar ieslodzītajiem veidotu izrādi.

Ar ieslodzītajiem kā aktieriem?

Aktieriem un dramaturgiem. Viņi paši bija arī idejas autori. Jau tobrīd es sāku dokumentēt izrādes tapšanu, iepazinos ar viņiem, mazliet palīdzēju Alberto tulkot. Tas bija ļoti veiksmīgi, un šie džeki riktīgi atvērās. Likās, ka viņiem un nez kāpēc arī mums tas ir vajadzīgs.Tā ir ļoti laba sajūta – noticēt, ka kaut kas var mainīties.Pēc tam mēs veidojām jau nākamo projektu ar viņiem, kas sākumā bija iecerēts kā mūzikla radīšana sadarbībā ar “Dirty Deal Audio”.

Tieši tajā brīdī parādījās “Latvijas koda” konkursa uzsaukums, un mēs sapratām, ka ir ļoti svarīgi lauzt sabiedrības priekšstatu par šiem puišiem kā norakstāmiem deģenerātiem, kuriem nevajag rādīties atpakaļ sabiedrībā.

Tur ir ievietoti jaunieši tiešām par smagiem noziegumiem. Stāsti ir ļoti dažādi. Mērķis bija atbildēt uz jautājumu: “Vai var uztaisīt pozitīvu filmu par ieslodzītiem jauniešiem?”

Var?

Var!

Vai tev arī pašam filmas tapšanas gaitā sabruka kāds no stereotipiem par šiem jauniešiem?

Mēs runājām ar skaņotāju Klāvu Siliņu, ka – bāc! Daudzi no mums tajā vecumā ir bijuši ļoti tuvu šai kritiskajai robežai. Nemaz nav tik nereāli, ka es pats tur būtu nokļuvis. Tas bija stereotips pašam par sevi kā par pilnīgi ar šo vidi nesaistītu cilvēku.

Ir uztaustāmas kādas kopsakarības, kāpēc viņi tur ir nokļuvuši?

Ļoti dažādi. Lielākā daļa, protams, ir no nelabvēlīgām ģimenēm. Bet tur ir arī viens miljonāra bērns, par kuru cīnās pat līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai, lai dabūtu viņu ārā. Ieslodzītie ļoti reti grib runāt par saviem noziegumiem, un tas arī nebija mūsu mērķis – obligāti uzzināt, ko viņi ir izdarījuši. Iestādes audzinātāji ir ļoti sakarīgi, bet gribētos, lai no valsts institūciju puses būtu reāla vēlme ieslodzītajos ieguldīt. Īstenībā taču ir ļoti labi, ka viņi tur ir nokļuvuši. Viņi bija pārkāpuši robežu un sākuši durties, šaudīties, zagt. Saviem spēkiem viņi vairs nespēja tikt no šīs situācijas laukā. Tagad viņi tur kā inkubatorā pavada vidēji piecus līdz sešus gadus.

Pie viņiem taču var nākt ciemos?

Radinieki viņus var apmeklēt vienreiz mēnesī, vēl ir 10 minūšu zvans vienreiz nedēļā. Interneta tur nav, vienīgā lapa, ko viņi var apmeklēt, ir www.likumi.lv.

Par labu uzvedību pēc diviem līdz trim gadiem viņi var nopelnīt gājienu uz teātra izrādi vai hokeja spēli.

Piedaloties talantu šovā, viņi var vinnēt, piemēram, četru stundu pastaigu pa Cēsīm apsargu pavadībā. Darbinieku skaits šajā iestādē ir divreiz lielāks nekā ieslodzīto. Sešu mēnešu laikā, kamēr ilga mūsu kurss, viņi ir ierakstījuši 23 hip-hopa dziesmas un uztaisījuši stundu garu izrādi, kura arī tika nospēlēta publikai. Man liekas, ka viņi šajā laikā tiešām sāka mazāk baidīties un atbrīvojās.

Kā viņi tiek sagatavoti dzīvei pēc kolonijas?

Vienu džeku filmas laikā izlaida. Bārenis, abi vecāki miruši no alkoholisma. Viņa termiņš bija četri gadi, par labu uzvedību laiž laukā pustermiņā – pēc diviem gadiem. Iedomājies, šis džeks 18 gadu vecumā iznāk ārā, ieslodzījuma laikā viņš ir iekrājis 360 eiro, un viņam tiek iedots sociālais vienistabas dzīvoklis ar malkas apkuri Lubānā, kur agrāk bijusi pierakstīta viņa mamma un... Čau!

Dzīvo nost?

Dzīvo nost! Viņam nav nekādas sapratnes par to, kas ir darbs, kā ir dzīvot sabiedrībā. Savā ziņā audzinātāji dara vairāk nekā no viņiem tiek prasīts, lai gan reizē viņi arī nedrīkst pārkāpt profesionālās robežas un veidot personīgu saikni ar ieslodzītajiem. Šis džeks tagad ir iestājies arodvidusskolā Priekuļos, grib būt celtnieks, bija arī atbraucis ar audzinātājiem uz filmas pirmizrādi.

Viņam skola maksā stipendiju?

Kamēr viņš mācās, viņam valsts maksā bāreņa stipendiju – 80 eiro mēnesī. Ja mēs ieguldām vairāk nekā 80 darbiniekos un infrastruktūrā, kas uztur šo jaunieti vairākus gadus, bet pēc tam viņu vienkārši tā palaižam vaļā, tad... Kāda jēga? Man liekas, ka daudz svarīgāk viņus ir pēc tam noturēt uz ceļa

Tur tāpat kā lielajos cietumos eksistē hierahija?

Jā. Sākumā nezinājām, ka, atnesot limonādi, vajag dot glāzes katram atsevišķi rokās. Citādi trīs džeki dzers, bet pārējie teiks, ka viņi negrib dzert. Mēs praktiski tikām iekšā tikai vienā telpā, tāpēc bija grūti novērot, kā veidojas viņu attiecības ikdienā – dzīvojamās telpās, ēdnīcā. Kā filmas veidotājam tas ir ļoti “izdevīgi”: tevi ielaiž eiroremonta aktu zālē ar plastmasas logiem un lūdzu, veido filmu!

Filmas centrālais motīvs ir bailes par to, ka viņiem nekad vairs neviens nepiedos un ka viņi ir citādi, tādi, kas nespēj iekļauties sabiedrībā.

Bija, piemēram, viens puisis, kurš visu laiku teica, ka neko nevar un neko nedarīs. Pēc tam viņš tomēr atnāca ar uzrakstītām 32 rindām par savu biogrāfiju, atskaņās. Nākošais līmenis bija dabūt, lai viņš izrunā šīs rindas. Reperis Ansis tam visam uzlika apakšā bītu, un tas skatiens, kad viņš pirmo reizi izdzird savu tekstu, jūtoties pilnīgi kails... Šī epizode ir mana mīļākā vieta filmā. Bija cits džeks, kurš privātā intervijā atklāja, ka līdz tam divu gadu laikā ieslodzījumā ir runājis ar kādu tikai vienreiz mēnesī, un tas ir bijis ar psihoterapeitu. Interesanti, ka izrādē viņiem jābūt kā grupai – ja viens kaut ko sačakarē, tad cieš visa komanda. Ja ikdienas hierahrijā kādu var vienkārši izolēt un ignorēt, tad uz skatuves ir jācenšas ar viņu sadarboties.

Vai viņi pārsvarā nožēlo izdarīto?

Par smagākiem noziegumiem notiesātie, manuprāt, simtprocentīgi nožēlo. Par sīkākiem pārkāpumiem notiesātie – zagļi un huligāni – to noraksta uz savu grūto raksturu. Bet viņi saprot, ka nevar dzert un...

Tur var tikt pie apreibinošajām vielām?

Ļoti grūti. Cigarete iekšējā tirgū maksā piecus eiro. Tās var dabūt tikai tad, ja apcietinātajiem, kas vēl nav notiesāti, jābrauc, piemēram, uz Liepāju satikt prokuroru. Tas viņiem saucas “etaps”. Tikmēr viņi īslaicīgi nokļūst apcietinājumā lielajā cietumā, kur drīkst smēķēt. Tā ir vienīgā iespēja kaut ko ieviest.

Kā ieslodzītie tiek nodarbināti?

Viņiem, piemēram, bija būvniecības kursi, pēc kuriem paši izremontēja savu ēdnīcu. Alberto pie viņiem ir bijis katru nogali gada garumā. Šobrīd viņš taisa platformu ar nosaukumu “Krustojums”, kuras paspārnē kopā ar “Dirty Deal Audio” tiks izdots viņu hip-hopa albums. Puse no ienākumiem tiks ieguldīta krājkontā dziesmu autoriem, lai, iznākot no cietuma, viņiem ir vairāk naudas. Otra puse tiks novirzīta citiem platformas projektiem. Šobrīd nākamā ideja ir pirkt vecas mēbeles, dot viņiem tās restaurēt un tad tirgot internetā.

Kādu tu redzi šo jauniešu nākotni?

Kopumā, šķiet, tendence gan uzlabojas. Lienei Kalnaellai ir filma “Aiz žoga” par šo vietu aptuveni 2008.gadā, kad tur dzīvoja 200 puiši. Tagad tur ir aptuveni 40. Pēc Eiropas Savienības regulu ieviešanas tur gan arī liek tikai par tiešām smagiem noziegumiem. Ceru, ka tomēr arī noziegumi palikuši mazāk. Skumja ir statistika, ka četri no pieciem, kas bijuši kolonijā, vēlāk atgriežas cietumā.

Ja mēs būsim kaut vienu izmainījuši, tas būs bijis tā vērts. Varbūt viens mazāk pastrādāts noziegums izglābs kādam dzīvību.

Mums tikai nedaudz bail, vai nepanāksim pretēju efektu, rādot, ka cietumā ir kruti – brauc pie tevis džeki, raksti hip hopa albumu (smejas). To negribētos!

7 komentāri
k.
tie kas nav bijuši- aizejat ka uz bērnunamu, ciemos, vai pajautāt kā varat kā varat palīdzēt. paskataties attieksmi. un tikai tad njurkstat par to, ka nav jaameegjina atbalstiit, vai saprast tos, kas ir ieslodziijumā. varbūt tyad jau paplašināsism seno tradiiciju vecvecaakus likt uz ragaviņām, ziemā, un vest uz mežu humānai nosalšamnai aizmiegot, nevis liekot mocīties, - eitanāzija, ir tas par ko cīnas daudzi. vai tas nozīmē to, ka visi sociāli nelabvēlīgie elementi būtu uzreiz jānošauj? Nav cilvēka, nav problēmu?
Kā tad
Man arī besī šie kretīni,kam ar "ieslodzītajiem" bijusi tik saskarsme cik melns aiz naga un tagad politkorekti aizstāv.Vajadzētu tam aptaurētajam norauties no ieslodzītā ar ķieģeli pa gakvu,varbūt apskaidrotos.
Luix
Ieslozītie tapēc arī ir ieslodzītie, ka pārkāpuši robežu... UN kādu laiku nav laižami atpakaļ!
Pozitīvu filmu par ieslodzītajiem?!? Un pozitīvu filmu par ieslodzīto upuriem tas āksts un nelietis negrib uzņemt? Par ļaunumu, ko ieslodzītie ir nodarījuši, par izpostītiem likteņiem un dzīvēm viņs negrib filmu uzņemt? Ienīstu tādus kā Kaņepe. Par visiem noziegumiem jābūt tikai vienam sodam - noziedznieka fiziskai iznīcināšanai. Arī priekš Kaņepes!
Edgars
Tu esi pilnīgi debīls. Punkts
Smaga
bērnības trauma vai vispārēja naida trakumsērga?
Zobs pret zobu nerullē
Ieslodzītie arī ir cilvēki.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti