Latvijas kods

Latvijas Kods. Dokumentāla filma. «Vectēva tēvs»

Latvijas kods

Latvijas Kods. Dokumentāla filma. «Bez viņiem» (U)

Latvijas Kods. Runātāji. Dokumentāla filma

Režisors Dainis Kļava: Dievs ir kā traktors

Latvijas Televīzija (LTV) sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu un Nacionālo kinocentru jau ceturto gadu rīko dokumentālo īsfilmu konkursu “Latvijas kods. Latvija šodien”. Filmu cikls, kas jau kļuvis par ikgadēju tradīciju, tiek veidots ar mērķi dokumentēt notikumus un tendences šodienas Latvijā un tās sabiedrībā. Šogad konkursā atbalstu izdevās iegūt piecām filmām, kas pirmizrādi LTV1 kanālā piedzīvos valsts svētku laikā novembrī.

Lsm.lv piedāvā nelielu iepazīšanos ar vienu no “Latvijas koda” režisoriem – Daini Kļavu un viņa filmu “Runātāji”. 2013.gadā viņš jau debitējis konkursā “Latvijas kods” ar filmu “Mitrais”, kas ir stāsts par Gaujas nacionālā parka pirmo profesionālo dabas inspektoru Māri Mitrevicu. Filmas “Runātāji” pamatā ir scenārista Gunta Bojāra ideja dokumentēt cilvēkus, kas runā trīs pilnīgi atšķirīgos Latvijas dialektos.

Kā radās ideja šādai filmai?

Dainis Kļava    

Dzimis: 1965.gada 3.martā

Ģimenes stāvoklis: četri bērni

Tautība: latvietis

Valodu prasme: latviešu, angļu, krievu

Nu, pie manis atnāca Guntis Bojārs un teica, ka gribētu taisīt filmu. Man tobrīd viss bija skaidrs – viņš tagad grib “parakt” zem kino industrijas (Guntis Bojārs ir LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” vadītājs – aut. piez.).  Sākām jau skatīties apkārt, kam viņš šeit varētu pieķerties (Intervija norisinās Vides filmu studijas telpās – aut. piez.). It kā jau īsti nav kur, te nekāds bizness nenotiek, tikai mākslinieki vien. Patiesībā tā tomēr nebija, un filmas ideja izrādījās laba – viņš teica, ka vēlas dokumentēt Latvijas dialektus. Sākumā filma bija iecerēta vairāk didaktiska, ar uzsvaru uz to, kā mēs šobrīd savu valodu pazaudējam, gan literārajai, gan arī modernajai valodai, ar dažādiem angliskojumiem pārņemot bagāto latviešu valodu. Bet vēlāk izvēlējāmies filmu taisīt bez pamācībām, norādēm un pirksta kratīšanas.

Kā norisinājās filmēšanas process?

Izglītība

  • 1992: Latvijas Mūzikas akadēmija, TV un kino režisoru fakultāte
  • 1986: Maskavas CTV, televīzijas žurnālistu- operatoru kursi
  • 1983: Rīgas 20.vidusskola, kinoklase (vienīgais izlaidums)

Sākumā Guntis Bojārs aizbrauca un atrada varoņus, parunājās ar viņiem, veica balss ierakstus. Protams, notika konsultācijas ar valodniekiem, kur meklēt šos cilvēkus. Latvijā ir trīs lielas dialektu grupas un agrāk esot bijis ap 500 vai pat vairāk izlokšņu.

Kuri dialekti filmā parādīsies?

Lībiskais, latgaliskais un sēliskais. Varbūt varēja meklēt arī kārtīgu vidus dialektu, bet tās nianses tur ir tik mazas, ka nebūtu gana izteiksmīgi. Galvenais, ar ko šī filma atšķiras no “parastas filmas”, ir tas, ka mēs izvēlējāmies ļoti kinematogrāfisku paņēmienu un savā veidā atdalījām attēlu no skaņas. Kadrs tika veidots maksimāli lakonisks, ar minimālu kustību, kurā faktiski nekas daudz nemainās. Tas bija nepieciešams, lai cilvēkam būtu vieglāk koncentrēties uz svarīgāko – filmas tekstu. Jau veidojot filmas treileri, sapratām, ka skatīties vienkārši uz runājošu galvu ātri apnīk un pārstāj dzirdēt arī tekstu.

Atklājās paradokss, ka tad, ja kustīga kadra vietā ir fotogrāfija, vari, to lēnām aplūkojot, paralēli mierīgi klausīties. Fotogrāfija nekur nemūk prom. Faktiski tas ir neizmantots vai ļoti maz izmantots kino paņēmiens.

Darba pieredze:

  • No 2005  pašnodarbinātais režisors, operators 
  • No 1997 Vides Filmu Studija: režisors, operators
  • No 1991 Jura Podnieka studija: režisors, operators 
Tad filmas pamatā ir teksts un praktiski nekustīgas fotogrāfijas?

Nē, 26 minūšu garu filmu, kas veidota tikai no fotogrāfijām, būtu diezgan garlaicīgi skatīties. Mēs par operatoru izvēlējāmies fotogrāfu Māri Ločmeli, kurš ir “fotogrāfiski domājošs” mākslinieks. Neticamā kārtā viņš tiešām redz attēlu pilnīgi citādi nekā operators. Mēs vienkārši ļāvām viņam strādāt. Tas reizē bija arī viņa sapņa piepildījums – kurš fotogrāfs gan negrib, lai viņa fotogrāfijas sāktu kustēties?

Un paņēmiens sevi attaisnoja?

Pilnīgi. Kadrā ir kaut kāda kustība, bet ļoti maza, brīžiem pat knapi nojaušama, brīžiem atkal šķiet, ka varēja būt vēl lēnāk. Dažkārt rodas sajūta, ka daļa no attēla patiesībā ir fotogrāfija.

Par ko runā filmas varoņi? Paši par sevi?

Jā, stāsts ir par viņiem pašiem. Interesanti, kā viņi runā it kā par vienu un to pašu, bet tik dažādās “valodās”. Filma prasa ļoti lielu uzmanību. Viņi jau it kā runā latviski, bet... Ko īsti?

Jūs neliksiet apakšā titrus?

Nē. Lai ir tas brīnums! Nu, latgaliski var saprast – ieklausīsies un sapratīsi. Varbūt nesapratīsi kādus vārdus. Kas, piemēram, ir škārstīkle?

It kā šķiet: “Kas tur, latviešu valoda, visi tak to skolā mācās!” Bet latviešu valoda ir tik nenormāli bagāta!

Dažādos novados būtiski atšķiras pat teikumu konstrukcijas. Reizē filmā ir ieslēpts Latvijas sabiedrības modelis, kas, rūpīgi pavērojot, brīnišķīgi atklājas. Tie divi varoņi, kas tikko vienā jautājumā bija vienisprātis, citā atkal nonāk pretējās pozīcijās. Vai tas, kurš tikko bija ar kādu pretrunā, pēkšņi ir ar viņu pārī un iestājas pret trešo. Viņi paši par šo mijiedarbību, protams, nenojauš, jo viens otru nepazīst un tiek filmēti katrs savās mājās. Katrs no viņiem relatīvi īsajā sev atvēlētajā filmas laikā spēja ieskicēt savu dzīvi – no kurienes nācis, kur dzimis, audzis, kā sievu apņēmis, kā profesiju izvēlējies – , kā arī dažādas lietas, kas viņiem ir svarīgas.

Beigās viņi visi runā tā kā par Dievu, bet tas arī – kā nu kurš par to runā. Kurzemnieks, piemēram, it kā runā par Dievu, bet patiesībā runā par traktoru, rezerves daļām un tā. Viņam Dievs ir kā traktors.

Bet tās jau tikai runas. Vajag noskatīties filmu!

Bet filmas virstēma tomēr ir “kā mēs visu savu bagātību tagad zaudējam”?

Mēs par to nerunājam, domājiet paši. Mēs iepazīstam... Daudzveidību? Tas tik dumjš vārds. Parasti runā par dabas daudzveidību. Mēs vienkārši priecājamies par bagātību, kas mums vēl pieder.

Tev taču pašam arī bija kāda interese par šo tēmu, ne tikai vēlme izpalīdzēt scenāristam?

Droši vien ne pārāk daudziem režisoriem būtu interesanti taisīt filmu par dialektiem. Bet es kādreiz jaunībā, kad tikko parādījās zemas kvalitātes, bet tomēr brīvi pieejami video, sāku strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas audiovizuālās informācijas grupā. Vasarās mēs kopā ar Literatūras institūtu braucām pa Latvijas laukiem un fiksējām pēdējās tautas teicējas. Tur bija tantes, kas riktīgi mācēja tautas dziesmas un pasakas stāstīt... Tas bija jauki. Man likās, ka būtu forši pie tā atgriezties nopietnākā līmenī.

Kā vispār skaties uz konkursu “Latvijas kods”?

“Latvijas kods” ir laba lieta. It kā par šo naudu “baigo filmu” nevar uztaisīt, bet reizē ar minimāliem līdzekļiem ir jāpadara normāls darbiņš. Ja ej ar konkrētu ideju, viss iznāk.

Nevajag braukt uz filmēšanu un gaidīt, ka notiks brīnums, bet visu izdomāt iepriekš. Ar minimālisma tehnoloģijām panākt maksimālu efektu.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti