Režisore par filmu «Mana māte – valsts»: Tā ir filma, kur uz ekrāna redzama laime tīrā formā

Ļoti lielu interesi un rezonansi raisījušas režisores Ievas Ozoliņas divas pirmās dokumentālās filmas „Mans tēvs baņķieris” un „Dotais lielums – mana māte”. Šobrīd Ieva Ozoliņa pabeigusi trešā projekta filmēšanu, kas saucas „Mana māte – valsts”, un kas solās būt emocionāli satricinošs darbs, kas simboliski noslēgs triloģiju par ģimenes saišu svarīgumu. Filmas galvenā varone ir Una, kurai ļoti svarīgi atrast savas četras māsas, kas bērnībā šķirtas adopcijas rezultātā. Kopā ar filmēšanas grupu meklējumi notiek vairāk nekā divu gadu garumā, un rezultātā visām māsām tiešām izdodas satikties.

«Mana māte – valsts»: filma, kur uz ekrāna redzama laime tīrā formāBaiba Kušķe
    Filmas galvenā tēma ir asinsbalss, identitāte un vajadzība pēc piederības. Filmas pirmizrāde gaidāma nākamgad.

    „Mēs šīs filmas ietvaros darījām, varētu teikt, kaut ko nelegālu būtībā. Jo cilvēki, kam ir veikta adopcija, viņiem ir mainīti dati, un viņus faktiski normālā veidā nevar atrast.

    Bet šī ir filma, kur uz ekrāna redzama laime tīrā formā, jo mums izdevās izdarīt tā, ka tie cilvēki satikās. Kuriem būtībā nebija lemts satikties nekad," stāsta režisore Ieva Ozoliņa.

    Šie cilvēki, par kuriem stāsta Ieva Ozoliņa un kuri filmā satiekas, ir četras māsas. Atklājas, ka ir arī piektā māsa, kura diemžēl jau mirusi.

    Bērnībā ģimenē piecas meitas audzināja viena pati māte, ģimeni atzina par nelabvēlīgu, meitenes nonāca bērnunamā, pēc tam katru atsevišķi adoptēja. Tas bija vēl padomju laiks, 80. gadi.

    Divām bija veiksmīgi adopcijas stāsti, divām – nelaimīgi, un tieši viena no viņām – Una – uzsāka savu māsu meklējumus, pēc tam, kad 24 gadu vecumā pēkšņi uzzināja, ka viņai ir arī māsas.

    Par Unas meklējumiem pirms aptuveni diviem gadiem uzzināja režisore Ieva Ozoliņa un, tā kā pašai kāda ļoti personiska gadījuma dēļ šī tēma bija ļoti aktuāla, viņa aicināja Unu būt par filmas varoni.

    „Una piekrita. Viņa teica – ok, es piekrītu „kamerām tikai tāpēc, ka es zinu, iespējams, man kameras palīdzēs". Kaut kādā ziņā tā arī bija, jo tā ir mazliet vieglāk. Jo patiesībā

    20% cilvēku, ar kuriem mēs runājām arhīvos un instancēs, bija jauki un pretimnākoši, bet 80% man lika iekšēji vienkārši sarauties, nu ka – tu esi tāds lūdzējs, nu ko tu vispār te nāc…

    Ļoti nepatīkama attieksme bieži vien bija arī,” turpina režisore.

    Sākumā režisores ideja bija veidot filmu par trauslā indivīda un aukstās sistēmas sadursmi, bet vienā brīdī viņa saprata, ka viņai nav tiesību demonizēt arhīva darbinieces, jo viņas vienkārši ir cilvēki, kuri darbojas likuma ietvaros. Tad filmas tēma mainīja gultni, un šobrīd tas būs stāsts par asinsbalsi, identitāti un cilvēka vajadzību pēc piederības.

    „Jo tā vajadzība pēc piederības Unai ir bijusi tik izmisīga, ka tā viņai ir devusi nu vienkārši superspējas iet pāri robežām, iet cauri sienām burtiski, klauvēt pie visām iespējamām durvīm, lai atrastu savas četras māsas. Un viņa to arī izdara,” stāsta Ieva Ozoliņa.

    Filmas veidotāji piedzīvojuši daudz aizkustinošu brīžu, arī brīnumainu notikumu, kad liekas – tā dzīvē nemēdz notikt, bet pāri visam bijis ļoti neatlaidīgs un sarežģīts darbs vairāk nekā divu gadu garumā. Meklējumi notika gan Latvijā, gan Amerikā, gan Krievijā, jo trīs no māsām dzīvo ārpus Latvijas.

    Māsas katra augusi ļoti atšķirīgā vidē, tādēļ atšķirīga ir arī katras personība, bet ļoti labi var ieraudzīt kopīgas iezīmes – atzīst Ieva Ozoliņa.

    „Tur ir kaut kas tāds ļoti līdzīgs, piemēram, galvas pagriezienos, smieklos. Zanei ar Unu ir ļoti līdzīgas balsis, ārkārtīgi. Tikai ļoti izteikti atšķirīgi temperamenti. Un tad bija tā interesanti, ka viņas taustīja viena otrai matus – tev ir tik līdzīgi mati man, paskaties! Tev garšo zivis? Tev negaršo? Man arī negaršo!" - par filmas varonēm stāsta režisore.

    Ieva Ozoliņa uzskata, ka tagad, kad māsas viena otru atradušas, daudz kas ir mainījies.

    "Viņas dalās ar katru mazāko sīkumiņu. Un mēģina vienmēr teikt – nu, mana māsa. Nu, man tāda laba māsa," atklāj režisore. "Vai arī taksistam, piemēram, stāstīt – man ir četras māsas, jums ir brāļi vai māsas? Tā kā svarīgi pat izrunāt to vārdu. Un es domāju, Una ir ieguvusi mieru. Noteikti."

    Filma aicinās aizdomāties arī par ļoti sarežģīto adopcijas tēmu no dažādiem aspektiem.

    „Tas adopcijas likums arī ir tāds ļoti sarežģīts. Bet man šķiet, ka tomēr būtu jauki, ja cilvēks pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas var paņemt rokās mapīti, kur ir rakstīts par viņu viss. Piemēram, viena no māsām, kurai bija tas laimīgais adopcijas stāsts, kura absolūti nevienu nemeklēja, viņa teica – jā, bet kad es eju pie ārsta, man jautā – vai jums nav ģenētiska, piemēram, šī saslimšana? Un viņa nemāk atbildēt. Tas arī ir tāds aspekts… Es domāju – tas vienkārši ir bīstami, ka tu neko nezini par sevi," norāda režisore.

    Ieva Ozoliņa tikko noslēgusi pamata filmēšanu savai trešajai dokumentālajai filmai „Mana māte – valsts”, tagad notiek montāža, un filma uz ekrāniem gaidāma nākamgad.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Kino, foto un TV
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti