Režisore Cilinska: Filma «Vai viegli būt jaunam?» bija spēcīgs trieciens sistēmas mūrī

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Šajā nedēļas nogalē Ogres estrādē norisinās pirmais festivāls "Kulakova nakts", atceroties grupas "Pērkons" koncertu pirms 30 gadiem, kad pēc grupas uzstāšanās tās fani izdemolēja divus pasažieru vilciena vagonus. Koncerta kadri un vēlāk daži tiesātie jaunieši kļuva par vienu no centrālajiem notikumiem filmā "Vai viegli būt jaunam?". Populārā filma režisores Antras Cilinskas ieskatā bijusi viens no spēcīgākajiem triecieniem tā laika sistēmas mūra salaušanā.

Latvijas Radio: Vai Jūs tolaik 1985.gada leģendārajā grupas "Pērkons" koncertā arī bijāt klāt?

Antra Cilinska: Nē, es diemžēl nebiju klāt, bet man šis koncerts ir iekšā visos manos failos, iekšā līdz mielēm. Jo, kā saka, pēc filmas montāžas tu redzi tos kadrus un situāciju visu laiku, un to sajūtu, es domāju, esmu ieņēmusi sevī vēl vairāk, nekā esot klāt koncertā.

Tieši šo Ogres koncertu par leģendāru būtībā padarīja tas, kas notika pēc koncerta, proti, tika izdemolēti divi vilciena vagoni. Kā jums toreiz likās un kā šķiet tagad, kas tas bija? Kādēļ tā notika?

Es domāju, ka viss, kas notiek, tas notiek kādā lietu kārtībā – ir sākums, turpinājums un beigas. Tas, kas notika koncertā, šīs emocijas un jauniešu brīvības sajūta. Vienkārši jaunieši sajutās kā normālā rokkoncertā, kas tolaik bija vienkārši kaut kas nepieņemams un unikāls. Šīs emocijas tālāk akumulējās kaut kādā vairāk agresīvā izpausmē, kur arī lomu spēlēja pūlis - mēs esam visi kopā un varam visu atļauties. Un varbūt tā nebija pozitīvākā šī pasākuma lieta, jo neviens neatbalsta demolēšanu. Bet domāju, ka arī tas, kāpēc tas tā notika, ir izskaidrojams, jo, dzīvojot daudzus gadus šajā sistēmā, tā tevi apspieda jebkurā vietā, brīdī un izpausmē.

Un te bija vienkārši tā brīvības sajūta, ka mēs to varam. Tā ir tāda ķēdes reakcija un tas, kas notika tālāk, ir atkal cits stāsts, jo parādīja sistēmas spēku, trulumu un ārprātu. Kā šie jaunieši tika sodīti, un kā šī tiesa notika.

Runājot par tiesu, vai tolaik gaidījāt tādu iznākumu tai, jo vienam no jauniešiem tika piespriests arī reāls cietumsods?

Es domāju, pat dzīvojot tajā sistēma, tas vienalga bija šoks. Tā bija paraugtiesa, kā mācība, kādas ir sekas tādai rīcībai, un lai to neviens neiedomātos atkārtot. Un tāpēc kādu vajadzēja sodīt, un šim puisim vienīgajam bija 18 gadu, tāpēc viņš cieta arī tik bargi.

Tas bija protests, kas lauzās ārā. Un arī vēlāk filma "Vai viegli būt jaunam?" parādīja to, ka jaunieši nebaidās, viņiem šīs sistēma bija apnikusi, piegriezusies līdz kaklam. Viņiem vairs nebija ko zaudēt, viņi varēja mēģināt runāt un arī visiem filmas varoņiem teju var pieminekli celt, jo viņi ar savu brīvdomību un atļaušanos runāt patiesību un saukt lietas īstos vārdos. Šī atklātība radīja tādu kā lavīnu vai sniega bumbu, kas atmodināja miljonus. Tas ir fenomens – Kulakovs ar savu mūziku vienā galā un [Juris] Podnieks ar savu ideju veidot filmu otrā galā.

Manuprāt, šī filma tiešām bija viens no spēcīgākajiem triecieniem šīs sistēmas mūra salaušanā.

Ja Ogrē koncerts nebūtu beidzies ar jauniešu plosīšanos vagonos, vai jūsu filmēšanas komanda būtu veidojusi filmu par šo tēmu dokumentālā kino valodā? Un arī otrādi, ja nebūtu filmas "Vai viegli būt jaunam?", vai mēs šeit šodien runātu un atcerētos tos notikumus un cilvēkus?

Ir grūti vienmēr spriest par to, kā būtu, ja būtu. Bet noteikti filma būtu bijusi par jauniešiem. Juris Podnieks jau tajā laikā bija sācis veidot filmu par jauniešiem. Viņu ieinteresēja tas, kā jaunieši pavada savu brīvo laiku, kas viņus interesē, kādi ir viņu sapņi un par ko viņi domā. Uz to brīdi jau bija nofilmēts darba materiāls ar skolniekiem izlaiduma dienā. Un dokumentālajā kino jau vienmēr tā ir, ka tev ir tas mērķis uz ko iet, bet kā tu uz to nokļūsi, ir miljons veidu, un šajā gadījumā dzīve ienesa korekcijas. Proti, par filmas pamata elementu kļuva Ogres notikums un tā sekas. Faktiski šis pūlis kļuva par reālo tēlu, par ko runāts filmā, un šeit tie jaunieši ir tik daudz un dažādi.

Kādas vēl ir jūsu galvenās atziņas, veidojot arī tālākas filmas, par šo personību likteņiem? Vai mainījās viņu un jūsu domas par šo notikumu?

Es domāju - domas īpaši nemainījās, jo pirmajā filmā jau visas kārtis tika izliktas galdā. Runājot par filmas varoņiem, interesanti viņus vērojot un salīdzināt viņu teikto pirmajā filmā ar to, kas dzīvē noticis ar viņiem pēc daudziem gadiem. Tad ļoti daudzas lietas jau no paša sākuma bija iekodētas. Katrs no viņiem vadīja sevi tajā izvēlētajā virzienā.

Vai mūsdienu sabiedrībā jauniešiem šī filma un tas, ko jaunatne domāja toreiz, ir sasitoši kādā veidā?

Tik, cik esmu rādījusi filmu un runājusi par to jauniešu auditorijā, esmu novērojusi, ka viņi ir ļoti pārsteigti par to, cik domājoši tie jaunieši bija tajos gados – kā viņi runā un par ko viņi domā. Bet es ar to noteikti negribu teikt, ka jaunieši mūsdienās tādi nebūtu. Taču filma ir saistoša arī šodien, jo viņi redz uz ekrāna sev līdzīgus, jo filmā ir iekodēta ģeniāla daudzslāņainība un katrs tur var atrast kaut ko sev. Filma runāja par sistēmu un pretestību, vēlmi sacelties pret to. Bet otra lielā vērtība, ka tā ir par jauniem cilvēkiem, un tāda viņa paliks mūžīgi.

Un jauniem cilvēkiem vienmēr būs problēmas, vienmēr viņiem šķitīs, ka kāds viņus nesaprot, nepietiekami mīl vai ievēro. Tāpēc šī filma vienmēr sarunāsies ar jebkuru paaudzi.

Un arī vecākiem, kuriem ir bērni, tas vienmēr būs aktuāli

Vai kaut reizi brīvās Latvijas laikā jums kādā brīdī šķitis, ka situācija atkārtojas sabiedrībā, kaut vai tas pats 13.janvāris 2009.gadā?

Jā, par to man daudzi ir jautājuši pēc janvāra notikumiem. Mēs varbūt varam teikt, ka tur bija kas līdzīgs kādās ārējās izpausmēs, bet tur ir ļoti daudz apstākļu – kas, kāpēc, no kuras puses uz kuru tas vērsts. Kas šos jauniešus tur aicināja, kāpēc viņi pulcējās, jo mēs filmējām tieši tā mītiņa daļu un tie jaunieši visu laiku tur uzstājās un skaļi uzvedās, un atkal tajā izmeklēšanā tika skaidrots, cik, kurš, ko sadauzīja, bet kāpēc tas tā notika. Saprotams, ka kaut kādas paralēles varam vilkt ar to, ko teicu iepriekš - kad situācija ir nobridusi, tās emocijas nāk laukā. Gribētos domāt, ka tas bija ar labiem mērķiem un nodomiem, bet es nevaru to komentēt, jo man nav visas lietas par to skaidras.

Kā jums šķiet, kādēļ Kulakovs rīko šo atmiņu koncertu, ko "Pērkons" ar to grib pateikt?

Domāju - grupa grib ar to pateikt, ka viņi aizvien vēl ir un ir jaudīgi. Principā ir uzaugusi cita paaudzi, kas vienkārši priecāsies un baudīs tur mūziku. Cepuri nost Jurim Kulakovam un "Pērkonam", jo viņi ir noturējuši savu marku un nu jau ir kā tāds labi nostāvējies konjaks. Un tāpēc ka Ogrē toreiz bija tik emocionāli, to ir vērts atcerēties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti