Režisoram ar 10 skatītājiem ir par maz. Intervija ar režisori Elzu Gauju

Režisores Elzas Gaujas (Feldmanes) diplomdarba filma “Bočka” ir par dažādu pasauļu sadursmi, sen aizmirstu sapņu atkalatrašanu un negaidītu draudzību. Sarunā ar režisori pārspriedām ideālisma un realitātes sadursmi, amatniecību un improvizāciju un citus filmas tapšanas gaitai būtiskus jautājumus.

Miks Želvis: Filma “Bočka”, manuprāt, aktīvi vēršas pret konformismu un savu ideālu ziedošanu labklājības vārdā. Cik aktuāla šī dilemma ir tavā radošajā ikdienā? Vai arī tā ir problēma, ar ko patiesi bieži saskaras latviešu pagrīdes mūzikas kultūra?

Elza Gauja: Es gluži neteiktu, ka pati filma vēršas pret konformismu, drīzāk filmas galvenā varone to dara. Viņa ir jauna maksimāliste ar augstiem ideāliem, bet nav vēl saskārusies ar "lielās dzīves" realitāti. Latvijā lielākoties nav iespējams nopelnīt iztiku ar foršu pagrīdes mūziku, jo to klausās pārsimt cilvēku. Ir daži veiksmīgi piemēri - “Bočkā” pieminētais Dambis no grupas “Inokentijs Mārpls”, bet šie piemēri ir reti. Turklāt parasti tiem izredzētajiem nav jāuztur daudzbērnu ģimene. Daudzi mūziķi paralēli savām muzikālajām “štellēm” strādā ar mūziku pilnīgi nesaistītus maizes darbus, un tas ir normāli. Viņi spēj apvienot abas lietas. Protams, ir forši, ja vari darboties tikai tajā profesijā, kura tevi ļoti iedvesmo, bet ir jārēķinās ar to, ka mākslā ir tā – ja tas nav meinstrīms, tad vēders būs tukšs un cigaretēm naudas nepietiks. Gribot negribot nākas meklēt veidus, kā nopelnīt dienišķajai maizītei. Bet tas vairāk uz mūziku attiecas. Ar kino mums šeit ir vairāk paveicies, mums valsts dod naudu arī tām filmām, kuras vairums cilvēku neskatās, bet kuras toties var eksportēt uz kinofestivāliem un celt valsts prestižu.

Kas ir grūtāk – būt plašākajā sabiedrībā nesaprastam vai neatzītam režisoram vai mūziķim? Vai tavā pieredzē ir iespējams vispār vilkt kādas paralēles starp mūzikas un kino radīšanu?

Tas ir atkarīgs no rakstura – jo jūtīgāks cilvēks, jo grūtāk, neatkarīgi no profesijas. Bet, manuprāt, kopumā tomēr grūtāk būt neatzītam režisoram. Viņam ir daudz lielāka atbildība, jo kino radīšanai nepieciešams daudz vairāk naudas un krietni lielāka cilvēku iesaiste: liela filmēšanas grupa, aktieri, operators, montāžas režisors utt. Režisors ir atbildīgs par to, lai cilvēki, kuri ieguldījuši savu darbu un enerģiju viņa projektā, justu vismaz kaut kādu gandarījumu par padarīto. Ja pilnīgi nevienam režisora filmas nepatiks un nebūs vajadzīgas, viņam valsts pārstās dot naudu, un viņš filmas nemaz vairs nespēs radīt. Mūziķis teorētiski var radīt dziesmas arī 10 klausītājiem, režisoram ar 10 skatītājiem ir par maz.

Filma «Bočka» 16+

Filma skatāma no 4. aprīļa plkst. 22.30 LTV1 vai replay.lv

Marta ir gatava pārkāpt jebkuras saprāta robežas, lai savaldzinātu savu noslēpumaino bungu skolotāju - Latvijas alternatīvās mūzikas leģendu. Taču skolotājs Ivars nemaz tik viegli neļaujas Martas provokācijām.

BA diplomdarba filma, 2016, Latvija

Žanrs: komēdija

Režisore: Elza Feldmane

Operators: Jānis Rubenis

Scenārija autores: Anna Zvaigzne, Elza Feldmane

Montāžas režisore: Anna Ansone

Lomās: Alīda Pērkone, Gatis Gāga, Zane Dombrovska, Jānis Siliņš

Producents: Latvijas Kultūras akadēmija

Liela daļa Latvijas Kultūras akadēmijas studentu savus diplomdarbus izvēlas veidot komēdijas žanrā. Kas tevi pamudināja izvēlēties tieši šo žanru?

“Bočka” nav komēdija, tā ir drāma. Varbūt tur ir smieklīgi brīži, ja tā – tad tas mani ļoti iepriecina. Manuprāt, veidot gaumīgu komēdiju ir daudz grūtāk nekā drāmu. Labs humors saistīts ar lielu niansētību.

Vai studentu filmas, kuras pēc savas būtības veidotas kā mācību uzdevumi, vajadzētu skatīties un vērtēt kā nopietnus savas vietas pieteikumus kinotelpā? Šādi darbi tomēr tiek turēti kaut kādos formālos grožos, un, iespējams, ne vienmēr režisoram ir ļauts pilnvērtīgi izpausties.

Teorētiski režisoram studentam savā diplomdarbā ir ļauts pilnībā izpausties – principā taisi, ko gribi un kā gribi. Praktiski apkārt ir pasniedzēji, kuriem ir sava gaume. Ja students nav gana spītīgs, viņš mēdz atteikties no savām idejām tikai tāpēc, ka pasniedzēji tās nenovērtē. Reizēm tas ir labi, bet citreiz varbūt tiek zaudēta iespēja radīt kaut ko nekonvencionālu.

Vai studentu darbus var uzskatīt par nopietniem kino pieteikumiem? Nezinu – kā kurus. Reizēm ir tā, ka tā diplomdarba filma ir radusies tāpēc, ka vienkārši bija jāuztaisa diplomdarbs, lai pabeigtu skolu, kaut gan filmas autoram tajā dzīves periodā varbūt nemaz nebija tēmu, par kurām gribētu runāt. Tādā gadījumā tā sanāk filma filmas pēc. Bet, ja visi apstākļi sakrīt labvēlīgi – ir nobriedusi ideja īstajā laikā, savākta forša komanda par spīti tam, ka nav finansējuma –, tad var sanākt arī gana nopietns pieteikums. Tomēr jāņem vērā, ka studentu filmu budžets ir ļoti ierobežots. Reizēm jāiziet uz kompromisiem, no kuriem cieš filmas kvalitāte.

Tavuprāt, eksistē kaut kādas kino veidošanas dogmas, no kurām režisors nedrīkst atkāpties?

Nē.

Kāds ir tavs ideālais kino, ideālā filma?

Režisoram jāgrib kaut ko svarīgu pavēstīt vai izstāstīt, jābūt nepārvaramai vēlmei izstāstīt konkrēto stāstu. Jādeg par savu ideju, turklāt jāgrib izstāstīt šo stāstu tā, lai skatītājs to spētu uztvert.

Es ļoti novērtēju to režisoru darbu, kuri spēj īstenot amatniecību, tajā pašā laikā atstājot telpu dzīvībai, neparedzētajam un iracionālajam. Manuprāt, tā ir diezgan reta spēja.

Bieži filmas izceļas vai nu ar ļoti izteiktu amatniecību, vai arī ar ļoti suģestējošu dzīvīgumu. Amatnieku filmas skatoties, it kā viss forši, viss pareizi, viss labi, bet līdz sirdij neaiziet. Tāpēc man patīk iracionālais dzīvīgums, bet reizēm šie improvizācijas pilnie stāsti nefunkcionē ar pilnu jaudu, jo pietrūkst amatniecības. Vajag iemācīties nobalansēt starp abiem. Man liekas forši, ka viedokļi ir dažādi un līdz ar to – arī filmas dažādas.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti