Režisora profesija pieprasa būt jaunam. Intervija ar Pāvelu Gumennikovu

Latvijas Televīzija šo īsfilmu maratoru trešdienas vakaros dēvē par “jauno režisoru filmām”. Kā tu uz to raugies? Tu vēl arvien sevi identificē kā jauno režisoru? Kas, tavuprāt, slēpjas aiz šī apzīmējuma, un kurā brīdī jaunais režisors kļūst par pilntiesīgu?

Man pašam sevi labpatiktu saukt par jauno režisoru, jo, manuprāt, režisora profesija pieprasa būt jaunam. Visu laiku ir kaut kas jāmācās, jāveido, jāattīsta. Man liekas, ka brīdī, kad es pats priekš sevis pasaku, ka esmu režisors, es kaut ko zaudēju. Priekš manis būt režisoram nozīmē attīstīties, mācīties, sastrādāties. Man liekas, “jaunais režisors” ir ļoti labs formulējums, jo, strādājot šajā profesijā, tev visu laiku ir jāmācās un jābūt aktīvam savā ideju radīšanā.  

Tu veido arī reklāmas un mūzikas videoklipus. Kā šīs zināšanas noder kino?

Parasti par sevi saku, ka esmu cilvēks, kam patīk strādāt. Es neesmu no tiem režisoriem, kas aizraujas tikai ar filmu veidošanu. Man katrs darbs dod iespēju kaut ko jaunu apgūt, un ar katru darbu tu kļūsti arvien labāks. Reklāma principā ir 30 vai 60 sekunžu stāsts, kas jāizstāsta ļoti precīzi un kodolīgi. Tajā nevar būt nekā lieka, garlaicīga. Kāds arthouse režisors man noteikti nepiekritīs, bet reklāma ir kā filma, kurā tev iespējami kompaktāk un ērtāk ir jāpārdod uzņēmums. Tāpat kā filmā tu stāsti stāstu un mēģini pārdot savu ideju citiem. Arī man kino patīk aizraujoši stāsti, kas neļauj garlaikoties. Reklāma arī attīsta spēju atteikties no mazsvarīgā un saskatīt galveno.

Šī īsfilma “Sarauj, Just!” ir diezgan dinamiska. Kas bija pats grūtākais tās veidošanas procesā?

Šī bija pirmā manis veidotā asa sižeta filma, un grūtākais bija pastāvīgi nodrošināt jaunus, dažādus kadrus. Tam aiziet ļoti daudz laika gan ārpus laukuma sagatavošanās periodā, gan arī laukuma laika.

Kā ir darboties ar ne-aktieri?

Jā, darboties ar ne-aktieri ir grūts uzdevums. Mums ar Aleksandru bija apmēram trīs mēnešu sagatavošanās posms. Lai gan filma ir balstīta viņa paša pieredzē, bieži vien nospēlēt sevi ir vēl grūtāk. Tajā pašā laikā tas bija ļoti interesants process. Aleksandram tā bija pirmā pieredze. Caur šo filmu viņš izauga, kļuva daudz pārliecinātāks par sevi un aizrāvās ar to, ko viņš dara. Tas bija grūti. Daudz grūtāk, nekā strādāt ar aktieri, bet tajā pašā laikā emocionāli ļoti piepildīts un piesātināts process.

Filma ir guvusi panākumus vairākos festivālos. Vairāk nekā septiņi uzvarēti festivāli?

Jā, pēdējo reizi, kad skaitīju, tie bija 17, bet nu jau nākuši pāris klāt.

Ko tev tas kā režisoram nozīmē?

Apetīte rodas ēdot! Pēc katra nākamā festivāla tas prieks aug, un arvien vairāk gribas piedalīties jaunos festivālos. Kad mēs veidojām filmu, par to netika domāts. Mēs vienkārši vēlējāmies izveidot stāstu. Lielākais panākums bija filmas kvalificēšanās "Oskaram", netikām nominēti, bet kvalificējāmies 100 labāko īsfilmu konkurencē. Taču, manuprāt, festivāli un godalgas ļauj, pirmkārt, veikt papildu ierakstus CV, kas, veidojot nākamās filmas, var nostrādāt kā laba rekomendācija; otrkārt, aizbraukt uz festivāliem un tur iepazīt jaunus cilvēkus, ar kuriem var izveidot kontaktus un, iespējams, veidot kaut ko kopīgu nākotnē. Piemēram, vienā no Losandželosas filmu festivāliem es iepazinos ar scenāriju autoru, ar kuru šobrīd veidojam pilnmetrāžas  filmas scenāriju.

Kā trūkst latviešu kino, lai mūsu darbus biežāk ievērotu starptautiski?

Nekas jau kino jomā nav mainījies. Jebkurš festivāls, atlasot filmas, domā par savu skatītāju. Katram festivālam ir konkrēta mērķauditorija, kam tas izvēlas tās rādīt, bet neatkarīgi no tā pats galvenais, primārais tomēr ir stāsts. Pasaules kino vislabāk kotējas tieši labs stāsts.

Scenārijs, kas aizrauj, arī ir panākumu atslēga.

Man liekas, ka latviešu kino tendence ir arvien labāka. Jo vairāk mēs taisīsim filmas, jo labākas tās ar laiku kļūs. Man liekas, ka no gada uz gadu parādās daudzveidīgāks kino un arī interesantāki stāsti, kas, protams, ir pozitīvi. 

Tu jau pirms tam minēji, ka šobrīd strādā pie kādas filmas scenārija. Varbūt vari pastāstīt par to kaut ko vairāk?

Tā ir ģimenes komēdija/piedzīvojumu filma par divām māsām. Filmas scenāriju raksta jaunais scenāriju autors, kurš Amerikā strādā pie lielajiem seriāliem, piemēram, “Simts” (“The 100”). Esam jau atraduši producentu un šobrīd strādājam pie projekta rakstīšanas. Tas, ko es iemācījos festivālos, runājot ar vairākiem producentiem, ir tas, ka, esot vienas filmas veidošanas procesā, tev jau ir jādomā par nākamo. Un festivālos, kuros tu esi aktuāls ar vienu filmu, tev jābūt kabatā jau nākamā projekta idejai.