Režisora krēslā varu īstenot trakākās idejas. Intervija ar kinorežisori Adriānu Rozi

Gan filma “Kolektīvs.ES”, gan otra režisores īsfilma “Stikla odere” 2018.  gadā tika nominētas Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”. Andriāna Roze pazīstama arī kā dokumentālā kino režisore, un par dokumentālo īsfilmu “Rīgas kungi” 2016. gadā saņēmusi “Lielo Kristapu”. Intervijā Adriāna stāsta, kā nonākusi līdz filmu režijai, kas režisorei patīk spēlfilmas formātā un kādu radošo artavu devušas kino režijas studijas.

Pastāstiet, kādas tēmas jūs interesēja, veidojot filmu “Kolektīvs.ES”, un kā tās sasaucas ar filmas nosaukumu?

Mani interesēja meli un to dekonstrukcija dažādās formās. Filmas stāstā ir vērojams gan tas, kā varoņi melo paši sev, gan tas, kā viņi pieņem melus sev apkārt. Viņi uzskata, ka tas ir kāda mistiska, cēla mērķa vārdā, lai gan paši līdz galam nav pārliecināti par to, kas tad īsti šis cēlais mērķis ir. Otra mani interesējošā lieta bija indivīda un grupas konflikts – indivīds pret masu vājprātu. Stāsta pamatā ir šī ambiciozā, hiperaktīvā un varbūt nedaudz naivā varone Madara, kura mēģina ieviest izmaiņas rūpnīcā, jo tic labākam rezultātam. Viņa ir pretstats pārējiem rūpnīcas darbiniekiem, kuri dzīvo rutīnā, saskaņā ar priekšnieka norādījumiem, jo uzskata, vieglāk ir sekot līderim un neapšaubīt viņa viedokli.

Nosaukums “Kolektīvs.ES” norāda uz to, ka ir kolektīvs un ir indivīds. Latviešu valodā veidojas interesanta vārdu spēle, jo nosaukums “Kolektīvs.ES” tiek rakstīts ar punktu aiz vārda “kolektīvs”, kas izskatās pēc interneta mājas lapas ar domēnu “Eiropas Savienība”.  Arī viens no aspektiem, par ko šajā filmā ir runa, ir dažādo finanšu līdzekļu, tostarp Eiropas fondu izsaimniekošana un nelietderīga izmantošana, kas šad tad Latvijā ir novērojama.

Man šķiet, ka gan pasauli, gan Latviju ir pārņēmis farss un populisms, kurā mēs šobrīd dzīvojam. Tieši tāpēc mana filma ir vājprātīgs pārspīlējums par meliem un liekulību.

Lai gan filma tiek pozicionēta kā komēdija, es to drīzāk klasificētu kā politiski sociālu satīru vai absurdu.

Laiks, kas atainots filmā, noteikti neatgādina 21. gadsimtu. Kāda ir laika un telpas nozīme jūsu darbā?

Man nebija svarīgi filmā veidot kādu noteiktu laiktelpu, bet gan apskatīt konkrētus tematus. Tikpat labi darbība varēja norisināties Latvijā, Krievijā, Polijā vai jebkurā citā izdomātā valstī un neesošā laikā. Gan filmas stilistikai, gan krāsai un formai piemīt retro noskaņa ar atsauci uz 70., 80. un 90. gadiem. Mani interesēja stagnācija laikā un tas, vai mūsdienu sabiedrība ir spējusi attīstīties un tikt tai pāri. Neskatoties uz to, ka gan sociāli, gan ģeopolitiski Latvijā un pasaulē ir notikušas izmaiņas, mana hipotēze ir tāda, ka mēs joprojām dzīvojam šajos 70., 80., un 90. gados.

Jūs esat arī filmas scenārija autore. Taču ne vienmēr kino režisors ir tas, kurš raksta scenāriju. Cik būtiski jums ir radīt stāstu pašai?

Šajā gadījumā scenāriju radīt bija interesanti, jo bija skaidrs temats, ko vēlējos apskatīt. Es ilgi domāju, par ko veidot filmu. Man kā radošam cilvēkam ir svarīgi īstenot savas idejas un mēģināt pateikt to, kas man konkrētajā brīdī rūp. Tas, vai šo ideju naratīva formā izklāstu es vai kāds cits, man ir mazsvarīgi. Es redzu sevi nākotnē veidojam filmas arī pēc cita scenārista paveiktā.

Jūs esat zināma arī kā vairāku dokumentālo filmu režisore. Par dokumentālo filmu “Rīgas kungi” esat saņēmusi arī Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps”. Dokumentālais žanrs tomēr krasi atšķiras no spēlfilmas.  Kā jūs jūtat sevi šajos formātos?

Dokumentālais kino man vienmēr būs tuvs un saistošs. Tieši ar dokumentālo formātu es sāku savu radošo ceļu. Dokumentālo filmu veidošana man ir kā pašizziņas process, kas dod iespēju iepazīt cilvēkus un apstākļus, kurus ikdienā, visticamāk, neiepazītu. Vienlaikus dokumentālajā kino mani interesē ne tikai tas, ko cilvēki domā, bet gan tas, kāpēc viņi tā domā. Savukārt spēles kino mani saista ar kontroles iespēju, kur līdz niansēm var izdomāt detaļas un tās īstenot. Taču dokumentālajā kino, ja runājam par to klasiskā, nevis subžanra formātā, man nav iespējas to izdarīt.

Ir tāds klišejisks un banāls teiciens: “Dokumentālajā kino Dievs ir režisors, bet spēles kino režisors ir Dievs”. Spēles kino man ir svarīga kontrole pār apstākļiem, varoņiem, par to, kā izskatās interjers, kāda ir krāsu palete un kopējais stils. Man ir svarīgi to īstenot pēc sirds patikas. To darīju arī filmā “Kolektīvs.ES”. Jau sākotnēji man bija skaidrs stils, kādā tā tiks veidota, kādi būs tērpi un krāsu palete. Kopā ar komandu manas vēlmes tika paceltas nākamajā līmenī. Ir interesanti sadaroties ar brīnišķīgiem un talantīgiem cilvēkiem.

Taču dokumentālais kino ir daudz individuālāks, turpretim spēles kino īsts ir komandas darbs.

Audiovizuālais medijs ar spēles elementiem ir ļoti daudzveidīgs. Mani fascinē iespējas un brīvības sajūta, ko tas dod.

Jūs esat ieguvusi sociālo zinātņu bakalaura grādu politikas zinātnē un maģistra grādu Eiropas studijās, kā arī apguvusi džeza vokālu. Ar režiju sākāt nodarboties jau krietni agrāk, pirms studijām Latvijas Kultūras akadēmijā. Pastāstiet, kā sākās jūsu režisores gaitas - par spīti tam, ka studējāt pavisam ko citu.

Viss sākās, kad strādāju Radio “Naba” kā dīdžejs, ziņu redaktors un moderators. Šis darbs mani ievilka mediju lauciņā. Dažus gadus biju ziņu diktore un vēlāk nokļuvu televīzijas raidījumā “Viss notiek”, kur veidoju stāstus, kā arī biju viena no tā vadītājām. Strādājot šajā raidījumā, es spēru pirmos soļus dokumentālā kino žanrā. Tā vienlaicīgi bija mana pirmā skaidrā apziņa par to, ka daudz vairāk mani interesē būt kameras otrā pusē. Man šķita, ka tā es varu pateikt daudz vairāk, brīvi runājot par lietām, kas mani interesē. Esot režisora krēslā, varu īstenot trakākās idejas. Atceros, ka jau bērnībā, spēlējoties ar lellēm, inscenēju teātra izrādes un deju nometnē liku saviem vienaudžiem spēlēt manas iestudētās ludziņas, un biju ārkārtīgi neapmierināta par katru neprecīzi izpildītu detaļu.

Tolaik man nebija nojausmas par to, ka ir tāda režisora profesija, jo tajā informācijas telpā, kurā dzīvoju, nebija redzamu piemēru, īpaši par sievietēm režisorēm. Šodien sieviešu režisoru netrūkst nedz Latvijā, nedz pasaulē. Arī studējot maģistrantūrā, procentuāli lielākā daļa manā kursā bija brīnišķīgas, talantīgas sievietes. Acīmredzot, ir kāda plaisa starp studijām un brīdi, kad jāsāk īstenot idejas.

Skatoties uz jaunām meitenēm, kas vēl mēģina saprast, ko vēlas dzīvē darīt, es redzu, ka ir grūti izvēlēties profesiju, ja neredzam references.

Tāpēc sievietēm režisorēm ir jārāda piemērs. Tāpat kā jebkurā citā profesijā, svarīgs nav dzimums, bet gan talants un tas, ko tu spēj izdarīt.

Vai, jūsuprāt, lai kļūtu par režisoru, kino izglītība ir svarīga?

Kventins Tarantino savulaik teica, ka viņš negāja kino skolā, bet gāja uz kino. Ja raugāmies vēsturē, tad reti kurš no kino grandiem ir studējis kino. Taču šobrīd studijas ir viens no veidiem, kā sevi pieteikt. Ja cilvēkam ir talants, kaisle un uzņēmība to darīt, tad izglītība, man šķiet, ir sekundāra. Taču es nolēmu studēt kino, jo vēlējos to izzināt padziļināti. Man bija nepieciešama arī kontrole, jo konkrēti atskaites punkti man palīdz izvairīties no prokrastinācijas. Viena lieta ir skatīties daudz kino vai seriālus, bet pavisam cita ir skatīties, vienlaikus domājot par to, kā tiek veidota filma, tās naratīvs vai forma. Ir dažādi veidi, kā skatīties un analizēt audiovizuālu materiālu. Filmu skolas dod šo iespēju.

Analizēt kino – tā ir prasība.

Vienas no manām mīļākajām lekcijām, mācoties Polijā, bija tieši filmu analīze. Mēs skatījāmies filmas, apstādinot tās pa kadriem un analizējot katru no tiem atsevišķi, pievēršot uzmanību gaismojumam, režijas risinājumam, tam, ko par varoni stāsta interjers, eksterjers vai, piemēram, krāsas. Tas ir gandrīz, kā mācīties lasīt – saprast kino semiotiskos aspektus un to, kā tie veido stāstu. Filmu analīze ir būtisks process režisora apziņas formēšanā.

Vai nav tā, ka, kopš jūs iemācījāties lasīt un analizēt kino, jūs vairs nespējat filmas uztvert kā vienkāršs skatītājs?

Es tam daļēji piekrītu. Taču man gribētos ticēt, ka spēju nošķirt, kad un kādas filmas es skatos. Dažkārt skatos filmas, lai tās analizētu un mācītos, taču dažkārt es tās skatos piedzīvojuma dēļ. Tas var būt emocionāls, domas novirzošs vai izklaides piedzīvojums. Bieži vien filmas skatos vairākas reizes. Ja tā mani pirmajā reizē ir uzrunājusi emocionāli vai šķitusi interesanta, tad man ir motivācija to noskatīties vēlreiz. Manuprāt, skatoties patiešām labu kino, vajadzētu būt tā, ka konkrētā filma tik ļoti fascinē un ievelk savā pasaulē, ka pazūd viss apkārtējais.

Ja skatīšanās laikā pamanu kādus savdabīgus vai netipiskus režisora risinājumus, operatora tehniku vai mūzikas dominanci, tātad filmā ir kāda disonanse, filma nav balansā. Tas nozīmē, ka tā nav spējusi mani pārņemt ar savu pasauli un es neesmu pieņēmusi šīs pasaules spēles noteikumus. Ja esmu noskatījusies filmu, nepiefiksējot profesionālas detaļas, tad tas ir labs iemesls filmu skatīties vēlreiz – šoreiz jau analizējot.

Kāds kino jūs interesē kā skatītāju?

Es skatos ļoti dažādas filmas. Mani interesē kino, kas pārsteidz. Citādais mani iedvesmo. Skatos arī daudz veco filmu un kino klasikas. Neskatoties uz to, ka redzēts ir ļoti daudz, visu noskatīties tāpat nav iespējams. Man ļoti tuvs ir čehu jaunais vilnis. To es varu skatīties atkal un atkal. Arī manā filmā “Kolektīvs.ES” ir atsauces uz Milošu Formanu un čehu jauno vilni kopumā. Man joprojām ir tuvs Aki Kaurismaki un, runājot par komēdijām, Žaks Tatī. No mūsdienu kino mani simpatizē Pāvels Pavļikovskis. Zaiga Gaile pēc filmas “Aukstais karš” noskatīšanās to nosauca par jauno vienkāršību. Es tam absolūti piekrītu. No vienas puses, tas ir kas jauns, bet tajā ir arī kaut kas klasisks, un šī simbioze ir fantastiska.

Ņemot vērā to, ka jūsu režijas pieredze un panākumi uzskaitāmi jau pirms Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas, vai jūs nemulsina fakts, ka joprojām tiekat dēvēta par jauno režisori?

Ir jānošķir divi posmi. Pirmais posms ir mana dokumentālā kino pieredze, un otrais – spēlfilmu pieredze. Šajā es viennozīmīgi esmu jaunais režisors, jo spēles kino speru tikai savus pirmos soļus.

Mani drīzāk mulsina tas, ja mani vispār sauc par režisori, jo, manuprāt, tituls “kino režisors” ir jānopelna.

Neskatoties uz visu, ko esmu paveikusi, pēc saviem standartiem joprojām nejūtos nopelnījusi šo titulu. Vēl mani mulsina tas, ka mani mēdz saukt par žurnālisti, jo es nekad neesmu bijusi žurnāliste.

Vai jūs jau domājat par nākotnes plāniem attiecībā uz režiju?

Jā, protams. Plānu un ideju ir daudz. Pirms sāku domāt par pilnmetrāžu, es gribētu uzņemt vēl vienu īsmetrāžas spēlfilmu, lai pamēģinātu ko žanriski citādāku, jo “Kolektīvs.ES” bija milzīga avantūra un eksperiments. Taču vislielākais gandarījums man ir par neformālu pagrīdes grupu, ko esam izveidojušas ar vairākām domu biedrenēm – jaunajām režisorēm. Līdzīgi kā 80. gados bija jaunās, dusmīgās meitenes literatūrā, tad gluži netīšām ir sanācis, ka mums ir līdzīga neformāla grupa kino režijā kopā ar Martu Elīnu Martinsoni, Lieni Lindi, Alisi Zariņu un Ievu Norveli. Es ceru, ka pēc kāda laika mēs varēsim piedāvāt kādu interesantu kopdarbu.