Par Ulda Dumpja nozīmīgākajām kino lomām stāsta kino vēsturniece, Nacionālā Kino centra Latvijas filmu nozares speciāliste, kino kritiķe un žurnāla “Kino Raksti” galvenā redaktore Kristīne Matīsa.
Kā Jānis Streičs Uldi Dumpi izglāba no armijas un ģeogrāfa karjeras
Ir tāds stāsts, ko patīk stāstīt Jānim Streičam dažādās situācijās. Kad par pašu Streiču tikai septiņus gadus jaunākais puisis no Bauskas grib kļūt par aktieri, Streičs konservatorijā bija jau uzņemšanas komisijā un baušķenieku ievēroja.
Intervijā grāmatas “Uldis Dumpis: Spoguļattēls” autorei Diānai Spertālei kino režisors stāstījis, ka Dumpī bijusi vērojama stabilitāte un zemes spēks. Balss skanējusi skaļi un skaidri, izdevies atklāt literāro fragmentu idejisko saturu. Streičs Dumpim ielicis piecinieku ar vairākām izsaukuma zīmēm un aizbraucis uz Latgali pārliecināts, ka rudenī baušķenieku noteikti sastaps fakultātē. Vēlāk no laukiem atbraucis, pētījis 10 jaunuzņemto studentu sarakstus, bet Dumpja vārda tur nav bijis. Taču katedras vadītājai Verai Baļunai bija izdevies panākt, ka noliktās 10 jauno aktiermākslas studentu vietas papildina ar vēl četrām. Īpaši bijuši vajadzīgi puiši. Tai brīdī Streičs iegadījies blakus profesorei, un viņa teikusi: “Nu, mazais, skaties, ko mēs vēl varam paņemt!” Streičs tūlīt atcerējies par Dumpi, bet sarakstā tāda uzvārda nav bijis. Nejauši paskatījies lapas otrā pusē. Ir! Tikai ar vienu burta kļūdu uzvārdā – Dampis. Streičs sacījis: “Jā, mīļā, Vera Mihailovna, tas ir kolosāls puisis, tas jāņem!” (Diāna Spertāle, “Uldis Dumpis: Spoguļattēls”, Rīga: Pētergailis, 2003)
Tātad, ja Streičs nebūtu interesējies, Uldis Dumpis varbūt aktieros nebūtu iestājies.
To Streičs visspilgtāk atcerējās ap 1981. gadu, kad Uldim Dumpim iedeva, iespējams, viskrāšņāko lomu Ulda Dumpja karjerā – Ēriks Tūters filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.
No pareiza vācu karavīra līdz dullajam Tūteru Ērikam
Kopumā Ulda Dumpja kino aktiera karjera ir pietiekami gara. Tā sākas 1964. gadā ar lomu filmā “Cielaviņas armija”. Viņa filmu saraksts sešdesmito gadu beigās ir diezgan vienmērīgs līdzenums. Uldim Dumpim ir tāda “nelaime”, ka viņam ir ļoti pareizi āriešu vaibsti, kā teica vācu laikos. Tāpēc ļoti bieži gan Latvijas kino, gan filmās visas padomju savienības mērogā viņam bija jāspēlē vācieši kara filmās. To vidū ir arī “Vairogs un zobens”, “Sūtņu sazvērestība” un vairākas citas. Laikā, kad uz ekrāniem nonāca “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, runāja, ka, paldies dievam, Dumpim ir iedota šī loma, jo ar to viņš milzu lēcienā izlēca laukā no tā sava perfektā, bet tomēr nemanāmā tēla.
Tomēr starp kara filmām un “Limuzīnu” ir daži uzliesmojumi. 1972. gadā tapa Rolanda Kalniņa filma “Ceplis”, kur Uldis Dumpis tēlo epizodiskajā darbu vadītāja Brieža lomā. Tajā viņš ir lielisks krāpnieks, šmugulētājs, kaut arī filmā viņa tēlam ir tikai dažas parādīšanās.
Uldim Dumpim ir arī kārtīga otrā plāna loma Gunāra Pieša filmā “Pūt, vējiņi!” (1973), kur es pati ļoti vēlu piefiksēju, ka tas tiešām ir Uldis Dumpis. Galvenajā – Ulda – lomā ir Ģirts Jakovļevs, bet viņa tuvākais biedrs līgavu meklētāju vidū ir Didzis, kuru spēlē Uldis Dumpis.
Jakovļevs un Dumpis ir tāds Nacionālā teātra pīlāru pāris. Viņiem, kā zināms, abiem kopā pasniedza arī Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu. Varētu teikt, ka filma “Pūt vējiņi!” ir šī tandēma aizsākumi, kaut viņi kopā spēlē arī gadu iepriekš iznākušajā Sergeja Tarasova filmā “Peterss”.
Ļoti interesanta loma, kas varēja Uldi Dumpi ļoti izcelt, bija loma Rolanda Kalniņa nepabeigtajā filmā “Piejūras klimats”. No šīs filmas ir saglabājušās tikai 30 minūtes ekrāna laika. Tur Dumpis ir ļāvies kostīmu un grima mākslinieku kaprīzēm, un viņš šajos fragmentos ir neatpazīstams.
Dumpim tur ir lieliem ruļļiem sacirtoti mati un lielas raga brilles. Viņš spēlē gāzes kantora priekšnieku Dundi, kurš sēž Kremļa līmeņa kabinetā ar trīs krāsu telefoniem uz galda. Vēlāk runāja, ka ar šo tēlu ir gribēts parodēt Rīgas Kinostudijas toreizējo direktoru Heinrihu Lepeško, kuram nebija cirtaini mati, bet toties bija tieši tādas pašas raga brilles. Lepeško to esot pieņēmis mierīgi, jo filma būtu bijusi ironiska komēdija.
Bet mēs neko daudz nevaram izspriest par to, kāds būtu bijis šis tēls, jo ir saglabājušies tikai īsi, savstarpēji nesaistīti fragmenti. Filmas ražošanu pārtrauca pusē un iznīcināja materiālu, jo tā laika cenzori redzēja, ka Rolands Kalniņš taisa tādu māksliniecisku atļaušanos un brīvību, kāda nav pieļaujama.
Tūteru Ēriks – Ulda Dumpja talanta kvintesence
Vēl pēc dažām kriminālā žanra filmām un seriāla “Ilgais ceļš kāpās” nāk pagrieziena gads – 1980. – ar Tūteru Ēriku “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”. Negribu izklausīties noniecinoši, bet tajās pareizajās filmās arī Dumpis ir ļoti pareizs, taču tas nepaliek atmiņā. Bet atliek viņam pavērt vaļā groteskas vai ironiskas krāsas, tā viņš krasi izmainās.
Tā deja ar palagu vakarā, kur fonā skan “Man bij reiz meitene ar 18 gadiem...”, vai tas klasiskais lēciens pāri dobēm “šķērītē”, vai ierāpšanās kokā. Tie visi ir ārprātīgs pārspīlējums. Normāls cilvēks tā nedarītu. Taču tieši to skatītāji atceras un spēj filmu citēt.
Šī loma viņam ļauj savu diezgan pareizo seju un mīmiku atdzīvināt un padarīt prātā paliekošu. Pēc “Limuzīna” kino kritiķi rakstīja, ka Uldis Dumpis ir bijis vispārsteidzošākais šajā filmā, jo līdz šim ir licies, ka viņš ir tāds otrā plāna aktieris, kurš lielu lomu nemaz nevar iznest.
Bet “Limuzīnā” viņš ir atrāvis vaļā visus aizsprostus. Un arī toreiz Streičs uzsvēra, ka viņš jau iestājpārbaudījumos pamanījis Bauskas pirmās vidusskolas absolventu un jau tajā laikā sapratis, ka Uldis būs izcils aktieris.
Tas pats arī Vara Braslas “Emīla nedarbos”, kur viņš ir Emīla tēvs. Varis Brasla jau aktieru provēs esot sapratis šīs filmas stilistiku. Ka būs vajadzīgs nevis nospēlēt reālistiski to, kas scenārijā rakstīts, bet, kā paši formulējuši – jo trakāk, jo labāk. Ar pārspīlētām reakcijām, kliedzieniem, lai realitāte būtu nosacītāka, un, acīmredzot, Dumpim tieši šādus noteikumus arī vajag. Tādus, kur viņš var brīvāk izpausties, var atļauties “dulloties”.
Uldis Dumpis – Latvijas kino atdzimšanas atslēga
2000. gadā uz kino ekrāniem nonāk Aigara Graubas un Andreja Ēķa pirmā vērienīgā filma “Baiga vasara”. Šī filma tapa gandrīz 10 gadus pēc Latvijas kino ražošanas sabrukuma. Ap tūkstošgades miju viss sāka vērsties atpakaļ.
Uldis Dumpis šajā filmā bija ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Šī ir viena no prātā paliekošajām Dumpja kino lomām. Pašai filmai varbūt nepiemita ļoti augstas mākslinieciskas kvalitātes. Tā gada Nacionālajā kino balvā “Lielais Kristaps” filmas veidotāji nesaņēma profesionālās balvas, toties saņēma kino izplatītāju balvu kā latviešu filma, kura pulcinājusi visvairāk skatītāju.
Skaidrs, ka Grauba un Ēķis gāja uz to apzināti. Viņi būvēja šo produktu tādu, uz kuru ies skatītāji. Viņi novērtēja Ulda Dumpja aktiera potenciālu un to, ka skatītāji viņu mīl. Dumpis šajā filmā nespēlēja tās veidotāju sentimenta dēļ, Grauba un Ēķis zināja, ka ar Dumpja palīdzību var pievilināt potenciālo auditoriju.
Pie “veco laiku” noslēguma var pieminēt arī Ulda Dumpja lomu filmā “Vecās pagastmājas mistērija”, kas filmēta 1998., 1999. gadā. Tas ir Jāņa Streiča simbolisks veltījums kino cilvēkiem. Filmas galvenajā lomā bija Renārs Kaupers, un viņa loma bija kinostudijas šoferis. “Vecās pagastmājas mistērija” ir filma filmā, kur viena no filmas darbības sastāvdaļām ir kino uzņemšana, un Streičs ar ārkārtīgu baudu tajā iespēlēja daudzus savus kolēģus, dodot viņu lomas tēlot gan jauniem aktieriem, gan profesionāļiem.
Tur jebkurā filmēšanas grupas darbnīcā var sazīmēt kādu Latvijas kino vēsturē leģendāru cilvēku. Šis kino ir arī kā Streiča mīlestības apliecinājums Uldim Dumpim. Viņš Dumpim iedeva operatora Harija lomu, kas ir skaidrs veltījums Streiča ilggadējam līdzgaitniekam operatoram Harijam Kukelam, ar ko kopā Streičs ir uzņēmis 15 spēlfilmas no savām 22.
Interesanti, ka Uldis Dumpis piedalījās arī vienīgajā Viestura Dūles spēlfilmā, komēdijā “Es mīlu jūsu meitu” (2004). Tajā filmējās galvenokārt tobrīd ļoti populārā LNT raidījuma “Savādi gan” komanda - Viesturs Dūle, Valters Krauze, Baiba Sipeniece, Jana Duļevska un pārējie. To varētu saukt par pagarinātu raidījumu “Savādi gan”, kas sastāv no jokiem par kāzu tematiku.
Uldis Dumpis un Regīna Razuma tur spēlē līgavas vecākus. Šī filma ir interesanta ne tik daudz no Dumpja aktierspēles skatpunkta, bet galvenokārt no tāda, ka Dumpis organiski iekļaujas arī šādā, neierastā kompānijā.
Vēlāk seko vairākas epizodiskas lomas dažāda rakstura filmās, līdz nesenākajai Vara Braslas filmai “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, kur Uldim Dumpim ir emocionāli ārkārtīgi piesātināta, sirsnīga loma – Jāņonkuls. Viņš ir Vectēva un Oskara kaimiņš ratiņkrēslā. Dumpja varonim ir nomirusi sieva, un dēls viņu iekārto pansionātā. Šajā lomā redzams, kā liels aktieris tuvplānos izstāsta ļoti saviļņojošu stāstu par nesen aizgājušo sievu. Taču šajā tēlojumā nav nekāda lieka patosa un jūtināšanās. Dumpis šo lomu nospēlē ļoti taktiski un ietilpīgi.
Ne velti pērn par šo darbu viņš saņēma Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā labākais aktieris otrā plāna lomā.
Šomēnes Uldis Dumpis svin 75. dzimšanas dienu. Jubilejas reizē Latvijas televīzijā tapusi filma “75 jautājumi Uldim Dumpim”. To veidojušas scenārija autore Daira Āboliņa un režisore Agita Cāne-Ķīle. Filmas pirmizrāde 12. oktobrī, LTV1, plkst. 21.15.
