Režisore Barbara Alberta ir viena no šobrīd aktīvākajām un atzītākajām Austrijas kino personībām, un “Gaisma” ir viņas piektais pilnmetrāžas darbs. Filmas darbība risinās 18. gadsimta 70. gadu augstmaņu aprindās Vīnē, un tās galvenā varone ir neredzīgā un muzikāli apdāvinātā jaunā sieviete Marija Terēzija fon Paradī jeb Rezī (Marija Dragusa), kura uzsāk ārstēšanās kursu pie slavenā ārsta Franca Antona Mesmera (Deivids Štrisovs).
Lai arī “Gaisma” ir kostīmu drāma, tās krāšņā rokoko vide un pūderētās parūkas nenomāc reālismu un tam piemītošās psiholoģiskās nianses, drīzāk otrādi – cilvēku daba uz šī greznā fona izceļas kā sevišķi disonējoša un pretrunu pilna. Tā ir pasaule, kur sabiedrības viedoklim un kārtībai ir piešķirta vislielākā vara indivīda izvēlēs, un Rezī šajos apstākļos nav it nekādu tiesību noteikt savu nākotni – to diktē viņas vecāki, kuri ir apsēsti ar ģimenes publiskā tēla veidošanu.
Rezī vienīgā iespēja iekļauties šajā sabiedrībā ir caur virtuozo klavesīna spēli, jo redzes invaliditātes dēļ izprecināšanai viņa ir nederīga. Kad meitene spēlē, viņa jūtas kā ģenerālis. Mūzika Rezī ieved absolūtā ekstāzē un ļauj sajusties pilnvērtīgai. Aktrises Marijas Dragusas sniegums ir sakāpināti juteklisks; tuvplānos varones ekspresīvie sejas vaibsti ļauj nojaust viņas emocionālo stāvokli, kas reti ir mierīgs.
Dragusa meistarīgi īsteno tādu ķermeņa plastiku, kurā atklājas sabiedrības uzskatu nenopulētas un nesamaitātas būtnes izteiksme. To sevišķi var novērot epizodēs, kur Rezī, atguvusi redzi, pirmo reizi apzināti uzlūko pasauli sev apkārt, un tā izrādās ne vien brīnumskaista, bet arī nežēlīga.
Redzes metafora ir būtiska ne vien stāsta ietvaros, bet aktualizē arī plašāku feministisku skatījumu uz sievietes lomu izteikti patriarhālā laikmetā. Filma ir balstīta patiesos notikumos un savā ziņā akcentē novērojumu, ka vēsture atceras Marijas Terēzijas fon Paradī laikabiedru un paziņu Volfgangu Amadeju Mocartu, taču viņas vārds līdz šim izskanējis ievērojami klusāk.
Rezī elitārajā sabiedrībā tiek uzlūkota kā īpatns objekts, taču režisore varonei piešķir balsi (vai precīzāk – redzi), atklājot viņu kā daudzpusīgu individualitāti. Subjektīvais, sievišķais skatiens tiek īstenots arī tiešā veidā, skatītājam aizplīvuroti impresionistiskos kadros ļaujot ielūkoties tajā, kā Rezī ierauga pasauli.
