Arī kino repertuārā ir savi gadalaiki. Visblīvākā labu ārvalstu filmu koncentrācija tajā parasti saskan ar balvu sezonu pasaulē. Kad “Oskari” sadalīti, kinoteātri nesteidzīgi pildās ar izklaidējošām un krietni vien ātrāk aizmirstamām filmām.
Taču uz lielajiem ekrāniem vēl rāda dažas no 2017. gada krāšņākajām kino parādībām. Viena no tām ir amerikāņu režisora, pelnīti par mūsdienu klasiķi sauktā Pola Tomasa Andersona filma "Neredzamais pavediens".
Filma ir pamatīgs kino ikkatrā detaļā, tas ir stāsts par tērpu mākslinieku Reinoldsu Vudkoku un viņa mūzu Almu, precīzāk, par ļoti uzstājīgu mūzu.
Viņa nav tāda, kādu ierasts redzēt līdz šim kino, Alma ir mūza, kas visradošākos veidos ir spējīga par sevi pastāvēt un cīnīties par to, kas viņai dārgs.
Šīs lomas brīnišķīgi iedzīvina Deniels Dejs Lūiss, viens no izcilākajiem mūsdienu aktieriem, kurš jau ir paziņojis, ka šī ir viņa pēdējā kino loma, un gandrīz nevienam nezināmā luksemburgiete Vikija Krīpsa. Cerams, ka pēc filmas "Neredzamais pavediens" viņu arvien vairāk redzēsim uz kino ekrāniem gan Eiropā, gan Holivudā.
Stāsts, kas varētu pārtapt par klišejisku un prastu romanci, ir izspēlēts ar daudziem apakštoņiem – te ir ar perfekciju apsēsta ģēnija portrets, cilvēciski sarežģīts mīlas stāsts un dažbrīd arī diezgan tumšas varas spēles šajā attiecību dinamikā. Neizplūstot detaļās, var teikt, ka tieši šī stāsta daļa – par attiecību dinamikas uzturēšanu – režisoram ienākusi prātā, esot smagi sasirgušam. Guļot gultā, viņš pamanījis, ka sieva, viņu aprūpējot, skatās ar tik mīlestības pilnām acīm, kā nekad iepriekš. Tā arī "Neredzamā pavediena" galvenā varone Alma izstrādā rafinētu plānu, kā darbos un savos ikdienas rituālos tik iegrimušo mākslinieku nedaudz piebremzēt. Andersons to pasniedz ne tikai ar smalku pašironiju, bet arīdzan ar autentiski hičkokisku spriedzi.
Visa filma ir noskaņā ļoti efektīga laikmeta drāma par 50. gadiem. Tā ir veidota, lai atbilstu Deja Lūisa varoņa perfekcionismam.
Tekstūras ir gandrīz sajūtamas ar tausti, ainu kadrējumi atgādina gleznas, un izskatās, ka sava vieta ir pat katram puteklītim.
"Neredzamais pavediens" arī ir filma, kas jābauda ar ausīm. Skaņām ir ļoti liela nozīme varoņu savstarpējās attiecībās. Piemēram, gluži vai komiski – brokastu ainas dažbrīd atgādina batālijas un atklāj varoņu untumus. Mākslinieks uzskata, ka skaļi brokastot ir tas pats, kas istabai izjāt cauri uz zirga. Režisors šajā ainā Reinoldsa varonim nedaudz piespēlē, šķiet, novietojot mikrofonu gluži vai uz maizes grauzdiņa, kuru cītīgi smērē Alma, tā šo nodarbi padarot par neizturamu troksni.
Filmai arīdzan ir skaists klasiskais skaņu celiņš, kura oriģinālmūziku ir komponējis grupas “Radiohead” mūziķis Džonijs Grīnvuds. Šī ir jau ceturtā filma, kurā Andersons sadarbojas ar Grīnvudu. Mūzika, starp citu, filmā skan daudz - 90 minūtes mazliet vairāk nekā divas stundas garajā filmā.
“Neredzamais pavediens” ne tikai stāsta par piecdesmitajiem, bet arī patiesi jūtas kā filma no 50. gadiem. Un šādu pārlaicīgu kino pasaulē vairs tik daudz netaisa.
