Jāzepa Podnieka filma "Negaiss" ("Tempestade") ir sirreāla drāma, kuras pamatā ir Žana Epsteina (Jean Epstein) 1947. gada filma "Negaisa pavēlnieks" ("Le Tempesteire"). 2021./2022. gadā filma saņēmusi nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" gada labākās īsmetrāžas spēlfilmas kategorijā.
Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem.
Filma "Negaiss" stāsta par cilvēka nespēju pārdzīvot zaudējumu un narcistisku sevis apmānīšanu, lai izvairītos no sāpīgā notikuma pieņemšanas. Par spīti ļaunām zīmēm, negaisam un savas sievas iebildumiem, zvejnieks dodas jūrā un neatgriežas. Nespējot aptvert vīra iespējamo bojāeju, sieviete pakļaujas fantāzijām, kuras sāk diktēt alternatīvu notikumu gaitu.
Darbs ir filmēts uz 16mm melnbaltas kinolentas, paužot cieņu franču impresionisma žanram, eksperimentālajam kino un Žana Epsteina "photogenie" konceptam, kurā katram mirklim, ekspresijai tiek piešķirta starp rindiņām nolasāma nozīme, šādi radot mistisku, sirreālu atmosfēru, kas iekustina un paātrina smalko daļiņu kustību cilvēka dvēseles dzīlēs.
Aiga Leitholde: "Negaiss" ir tava otrā filma. Pirmā ir "Raganas".
Jāzeps Podnieks: Jā, pirmā ir pilnmetrāžas dokumentālā filma par raganām, otrā – īsmetrāža par cilvēka nespēju pieņemt zaudējumu.
"Negaiss" ir portugāļu valodā. Kā nonāci pie šādas izvēles?
Tā ir sagadīšanās un lielā mērā arī Ingas Pērkones nopelns. Viņa vienā no lekcijām stāstīja par Epsteinu, kurš mani ļoti uzrunāja ar savu "photogenie" estētiku. Vispār jau vienmēr uz dzīvi esmu skatījies caur fotožēnijas prizmu. Akadēmijā bija jāfilmē kursa darbs, un es nolēmu, ka gribu tajā iekļaut gan savu interpretāciju par Epsteina meistardarbu, atspoguļot cilvēka iekšājās pasaules līkločus, kā arī iedvesmojoties no avangarda un eksperimentālā kino izteiksmēm, īpaši Maijas Derenas darbiem, iekļaut savu versiju stāsta pasniegšanai ārpus kino kanona dogmas. Filmā savu artavu ir ieguldījusi mana mīlestība pret jūru un visu, kas ar to saistīts. Pie jūras esmu uzaudzis.
Kur tieši?
Jūrmalā – Dubultos, starp Lielupi un Jūrmalu. Visu savu jaunību esmu pavadījis jūras šalku un kaiju klaigu sabiedrībā. Tas viss manī ir tik dziļi iesēdies, ka kursa darbu vēlējos veidot tieši par jūras tematiku, par jūrniekiem, kas aiziet. Iet un atnāk, vai aiziet pa visam. Un sievām, kurām tas ir jāpacieš. Domāju, kur to varētu realizēt? To var realizēt Zvejniekciemā, Mērsragā – jā, visu to var, bet man ar to nepietika. Tad iekrita tā, ka bija iespēja doties "Erasmus" studentu apmaiņas braucienā, un sapratu, ka jāmeklē tāda augstskola, kas atrodas vistuvāk jūrai un vistālāk uz dienvidiem – Portugāle. Perfeito! Tā nu visai egoistiski izmantoju "Erasmus" priekšrocības, lai radītu darbu, kas klauvē izrauties ārā un īstenoties. Diemžēl studentu ballītes un lētais portugāļu alus gāja secen, bet to citreiz.
Tu domāji – lētais vīns gāja secen.
Īstenībā portugāļi dzer "Super Bock" alu. Lēts un visai labs – dzerams aumaļām. Portugālē, protams, ir skaisti. Pāvi staigā pa ielām un ņaud četros no rīta. Kad noskatījos Epšteina "Negaisa pavēlnieku", man filma ļoti iepatikās – tas viennozīmīgi ir šedevrs, bet tajā pašā laikā man daudz kā pietrūka. Es gribēju redzēt savu versiju, apvienojot Epsteinu un Maiju Derenu ar nelielu sava iekšējā marasma piešprici. Domāts – darīts! Uz praktisko filmēšanas posmu man pievienojās mans kursabiedrs, draugs, operators Ritvars Bluka. Caur uzņemošo augstskolu, kura atsaucīgi uzņēma manas grūti artikulētās un daudziem neizprotamās idejas, atradu vācu izcelsmes portugāļu aktrisi Žosefīni Vinkleri. Mēģinājumi notika parkā starp pāviem un dažādu toņu, nokrāsu Vidusjūras reģiona krūmājiem. Apskatījām dažādas filmēšanas vietas, bet lielākoties darbojāmies frīstailā. Filmas tapšanas procesu ārkārtīgi iedvesmoja pasniedzējs Jānis Putniņš.
Vai Jānis Putniņš bija darba vadītājs?
Jā, Putniņš ir darba vadītājs un režijas pasniedzējs. Viņš pasniedz arī dzīves skolu, tāpat kā to dara [Pēteris] Krilovs. Putniņš studentā saskata kaut ko tādu, kas viņā var plaukt un iedvesmo to rīkoties.
Uzskatu, ka tā ir viena no galvenajām pasniedzēja īpašībām un vērtībām, jo tas pieprasa gan emocionālu klātesamību, gan iedziļināšanos katra studenta iekšējā potenciāla atraisīšanā. Savukārt Krilovs nostāda realitātes priekšā. Atceros, vienā no Krilova lekcijām mums bija jāfilmē uzdevums – dokumentāls novērojums. Kaut ko iz dzīves, iz ielām. Pagāja laiks un neviens neko nebija uzfilmējis, tad Krilovs mūs nostādīja priekšā kā aitu baru un teica to, ko es nekad neaizmirsīšu: "Jūs visi esat pirkstiņa zīdītāji. Jūs iznākat svētdienā ar paplātīti rokās un gaidāt – kur ir mans novērojums? Ai, paliek auksts, novērojuma nav – iešu atpakaļ mājās siltumā. Mēs savā laikā uz krogiem braucām, staigājām pa slimnīcām, morgiem! Pa kapiem naktī blandījāmies, nebaidījāmies pa muti dabūt, ka tikai būtu kaut kas, ko novērot!"
Krilovs mūs iepazīstināja ar to, kam ir jābūt iekšā, lai tu būtu režisors.
Vēlos izteikt pateicības arī [Dāvim] Sīmanim, kura cinisms ne tikai drusku tā kā iedunkā pa vājām vietām, bet arī uzjautrina un piešķiļ veselīgu spīta dzirksti. Savukārt Inga Pērkone – viņa dod zināšanas, kas ir zelta vērtas. Kas ir gatavs tās uzņemt, tās uzņem. Lai gan viņas lekcijās nebiju, uzņēmu viņas doto zeltu caur citiem avotiem.
Ko vari pateikt par Ritvaru Bluku?
Runājot par savu operatoru Ritvaru Bluku – labs operators ir labs režisora tulks, un mums ar Bluku saskan no pusvārda. Nav daudz kompromisu vai argumentu. Es viņam izsaku savu domu, kuru viņš mistiski saprot.
Dažkārt mums ir kritiska diskusija bez bērnišķīgiem pārpratumiem un aizvainojumiem, kas arī vienmēr noved pie kopējas izpratnes. Manuprāt, pats svarīgākais komandas darbā ir būt uz viena viļņa, uzticēties un būt drosmīgam. Tie ir mani trīs baušļi, strādājot pie kino darba un sastrādājoties ar komandu. Protams, režisoram ir sava vīzija, tā tam ir jābūt. Un, ja operators to apzināti vai neapzināti, bet intuitīvi precīzi un tehniski augstvērtīgi iztulko, tad cepuri nost, viņš ir īstais. Ar Bluku mums ir vēl daudzi projekti ieplānoti, un viņā ir liels potenciāls un prasmes.
Arī ārpus darba režisora un operatora sadarbība pieprasa sava veida attiecības, kas nav saistītas ar kino. Respektīvi, ir svarīgi veidot un uzturēt personiskas attiecības, kopā piedzīvojot visādus sūdus, un ne tikai.
Atbildot uz tavu pirmo jautājumu, kāpēc portugāļu valoda – jo filmēts Portugālē ar portugāļu aktieriem.
"Negaiss" ir izrādīta vairākos kino festivālos, guvusi starptautiskas balvas un saņēmusi arī "Lielo Kristapu". Kas ir tā pēcgarša, kuru tu kā režisors sagaidi no sava darba?
"Lielā Kristapa" balvu pasniegšanas ceremonijā, diemžēl, uzvaras pēcgaršu izjust man nebija spēka – biju pārguris, neizgulējies, bet gandarīts, ka filma tikusi nominēta. Manuprāt, tas jau ir daudz. "Lielā Kristapa" statuete, kas stāv uz grāmatu plaukta līdzās buru kuģīša miniatūrai, katru rītu mudina un iedvesmo iet un cīnīties tālāk. To kuģīti atradu Portugāles krāmu tirdziņā. Vienā no filmas ainām, kur galvenā varone dzied portugāļu valodā atdzejotu senu franču jūrasbraucēju balādi, šis kuģītis siluetā ir redzams kadra priekšplānā, simbolizējot jūrnieka nāvi. Atgriežoties pie apbalvojumu un filmu izveidošanas pēcgaršām –
mans primārais režisora uzdevums tomēr ir radīt.
Tagad tu esi sava bakalaura darba radīšanā.
Divu bakalaura darbu radīšanā.
Mums top dokumentālā filma par Sicīlijas spoku pilsētas fenomenu, kur brīnumskaistos un puspamestos ciematos fiksējam laiku, kura nav. Laiku, kurš ir apstājies. Tam tik tālu pazudušas robežas, ka to var uzskatīt par bezgalīgu.
Pamestajos ciematos palikuši vien daži iedzīvotāji. Ko viņi dara? Iziet uz sava lievenīša un… Ir. Sicīlijā, kura lieliski atspoguļo daļu no Rietumu kultūras šūpuļa, viss stāv uz vietas. Turpretim mūsu "žurku skrējienā", kurā arī es tomēr piedalos, idejiski dzenoties pakaļ kaut kam, kas šķietami beidzot sakārtos vai padarīs dzīvi labāku, šeit viss ir statisks. Lai gan varētu šķist ka statiski bezjēdzīgs, tomēr es tur saredzu bezgalīgu un ārprātīgi, nepierasti skaistu. Kādēļ es vēlos fiksēt Sicīlijas spoku pilsētas fenomenu, kurā laiks ir apstājies? Jo man pašam laiks skrien, skrien un skrien.
Uzņemot kino, man ir vilkme radīt to, kā man pašam pietrūkst un ko es pats, ne tikai kā kino režisors, bet kā cilvēks vēlos piedzīvot.
Kinodaris ir sarežģīta, nervus graujoša, bet burvīga profesija – tu izdomā kaut kādu stāstu, kurš zemapziņā tev tur dus un mostas, tu par to vēlies runāt. Tu vēlies izskaidrot to sev pašam un dalīties ar skatītājiem, kuriem tas varētu rezonēt. Veiksmīgā gadījumā, stāstu realizējot, sanāk paplašināt apziņu, tu gan piedzīvo to stāsta dzīvi, gan pieredzi šī stāsta praktisku tapšanu visos kino veidošanas posmos.
Kad stāsts ir gatavs, to ik reizi var piedzīvot no jauna un atkal jau citādāk.
Otrs bakalaura darbs ir pilnmetrāžas filma, attiecību drāma par to, kā mūsdienu paaudze neiekļaujas mūsdienu laikmetā. Mēs maz runājam par to, par ko mēs gribētu runāt no sirds dziļumiem. Taču tur čum un mudž no visādiem mellumiem, kurus, vienam otru uzklausot, ir iespējams nedaudz patīrīt, atraisīt un sekmēt iekšējo attīstību.
Par to, kas tiešām ir sirdī, deg un grib izlauzties ārā, par to tiek klusēts, jo savā ziņā tas pieļauj ievainojamību, taču tieši caur to cilvēkam ir iespēja augt. Es gribu reflektēt par sekām, kādas ir šai noklusēšanai.
Starp citu, ja ir vēlme, šo un manu mīļo akadēmijas kursabiedru diplomdarbu tapšanu var atbalstīt platformā "Projektu banka" projektā '’8 1/2". Tās ir astoņas ar pusi diplomdarba filmas, kurām ļoti noderētu plašākas sabiedrības atbalsts. Studentu filmas tiek veidotas ar minimālu budžetu, kas nereti iedzen filmu projektus strupceļos un šķēršļos. Tas ierobežo darba izteiksmes līdzekļus, māksliniecisko un tehnisko kvalitāti. Šī nav reklāma, bet gan aicinājums, jo ar finansējuma piesaisti neiet tik viegli. Ja ir iespēja, tad kādu peso var piemest, lai top kaut kas ne tikai tapšanas dēļ, bet gan kas tāds, kas kādam dzīvē varētu kaut ko mainīt uz labu, iedvesmot, izklaidēt un citādi pabarot dvēseli ar jaunu kino.
Kā tu redzi sevi kino nozarē?
Noteikti ne kā Latvijā strādājošu kino režisoru, kurš ik gadu diedelē grašus no Kultūrkapitāla fonda, lienot ārā no savas ādas, lai radītu kaut ko, kas ir… laba filma. Bet ko es šovakar ēdīšu? Nav ētiski šādi izteikties, ne sevišķi cieņpilni, esot pateicīgam par kino jomai prominentām, atbalstošām iestādēm, taču jūtu, ka ir laiks pārmaiņām. Pārmaiņām, kas pieļauj un pieprasa plašāku skatījumu uz mākslu un drosmīgāku kinoradi kā tādu.
Man kino radīšana nozīmē manifestēšanu, un esmu bezspēcīgs tās priekšā. Dzīves gaitā manī ir tik daudz sakrājies un krājas tādā tempā, kurā domas nespēj tikt līdzi, taču intuitīvi kādi dīvaini spēki dzen to visu ietērpt stāstos un formās.
Lai gan atzīstu, ka šo rakstura īpašību var novelt uz nekaunīgu egoismu, jo man pašam visu gribas sagremot, pārstrādāt, interpretēt, piedzīvot un redzēt. Un tieši kino valoda ir tā, kurā, lai gan neskaidri un šļupstus, jūtu sevi runājam un vēstām visnepastarpinātāk. Es, protams, gribētu, lai kādam citam no tā arī būtu labāk. Bet, visu cieņu skatītājiem, tā jau ir viņu darīšana.
Pašrealizējies – vai tā tu sevi redzi nākotnē?
Es ceru, šis brīdis nekad nepienāks, taču ceļš vedīs uz to. Redzu sevi ejam iepriekš neiestaigātu taku, pilnu pauguriem, dadžiem, ērkšķiem, vizbulēm, krūmājiem, čūskām, zirnekļiem, simtkājiem, tūkstoškājiem, apelsīnu kokiem, jokiem. Redzu sevi ejam gar Vidusjūras piekrasti, caur nogatavinātu vīģu saldo brīzi un mieru, ticību, cerību, mīlestību, spēku…
