Puķainas kleitas un «žiguļi» – filma «Paradīze 89» ļauj no jauna piedzīvot Baltijas ceļu

Iespēju ienirt 27 gadus senā vēsturē un notraukt putekļus savām Baltijas ceļa atmiņām sestdien, 20.augustā, izmantoja vairāki simti cilvēku Cēsu pusē, kur tapa spēlfilmas "Paradīze '89" masu skati.

Jaunās režisores Madaras Dišleres gandrīz autobiogrāfiskais stāsts par mazas meitenes pieaugšanu Latvijai izšķirošajā Atmodas laikā radis daudz dzirdīgu ausu apkārtnes iedzīvotājos, kuriem vēl spilgtā atmiņā tā laika notikumi, un arī daudzos, kuri tolaik vēl nebija dzimuši.

Kadri liek skudriņām skriet pa muguru

Ceļa posms starp Bušu gravu un Jāņmuižu sestdienas rītā pārvērties līdz nepazīšanai. Tuvojoties filmēšanas vietai, ceļa malās simtiem auto kā gadatirgū. Baltijas ceļu pieredzējušajiem pirmie skati liek skriet skudriņām pa muguru – no šodienas "fordiem" un "volksvāgeniem" kāpj vīri ar prievītēm ap kaklu un sievas puķainās 80.gadu kleitās, velk ārā Latvijas karogus un VEF radioaparātus. 

"Visur skanēja radio uz pilnu klapi,” atceras LTV operators Aivars Cāns, kurš filmēšanas masu skatos nolēmis piedalīties, tieši 1989.gada Baltijas ceļa atmiņu iedvesmots.

"Tikai rādžiņš jau visu koordinēja, citu sakaru nebija. Un tad mēs radio likām zemē, uz ceļa, un klausījāmies,” viņš atminas.

Pēc pārsimt metriem mūsdienu auto nomaina krāsaini "žiguļi", "moskviči", "ikarusi" un RAF "busiņi". Cilvēki ar Baltijas valstu karogiem, izritinātām tautiskām jostām vietās, kur mazāk ļaužu. Vien filmēšanas grupa un mobilie telefoni nodod, ka ir 2016. gads.

Un pat skeptiķiem nākas atzīt, ka ir svētku sajūta. Jo vairumam tas ir kas vairāk par vienkārši filmu. Tās ir atmiņas.

"Tiek atgādināts, ka bija Baltijas ceļš, un tu saproti, ka tu arī tur biji… Un tajā brīdī sāk skriet skudriņas!" saka Ineta. Viņa atbraukusi kopā ar ģimeni, visi ģērbušies tautastērpos. Baltijas ceļā stāvējuši Iecavas pusē. 

"Es tepat netālu stāvēju tajā tālajā 1989.gadā," atceras Māris Brasliņš. "Man pat līdzi ir tas pats radio, kas toreiz. Pēc tam tas tika arī barikādēs izmantots."

"Toreiz bija tāda sajūta – kaut vai vīzēs, bet uz Eiropu! Bija tāds dzinulis, viss mainījās, es tikko biju beidzis augstskolu, sāku strādāt tepat, Jāņmuižā,” stāsta Juris.

"Mēs tolaik stāvējām no Valmieras uz Rencēnu pusi. Pabraucām tur tālāk, kur mazāk cilvēku. Ar šo pašu moskviču,” kungs vārdā Vilnis rāda uz gaišzilo auto, ko nolicis ceļa malā. Ar košzilu 50.gadu "moskviču" atbraucis cits kungs vārdā Juris. Padomju auto kolekcionāri filmēšanai īpaši uzrunāti.

Baltijas ceļa rekonstrukcijā kopā ar bērniem

"Man 1989.gadā bija tikpat gadu, cik manam dēlam šodien - 14. Tāpēc es viņu paņēmu līdzi,” saka Dace. „Mums bija jāmeklē senās drēbes, tas bija interesanti," piebilst viņas dēls Armands.

Bērnus paņēmuši līdzi ļoti daudzi – piedomāts līdz pēdējai detaļai no kleitiņām un trikotāžas šortiem līdz tenisčībām un kabatlakatiņu galvassegām. Cēsnieces Aijas Jakovičas meita iepriekšējās dienās jau filmējusies oktobrēna lomā.

"Tā kā tagad ir bērni, tad arī doma pašai par sevi ir cita – cik svarīgi, ka mums ir sava valsts, ka trīs Baltijas valstis kopā spēj kaut ko tik fantastisku un neatkārtojamu izdarīt! Iespējams, ka maniem bērniem [par šodienu] būs tādas pašas atmiņas kā man tajā laikā,” saka Aija.

Un netrūkst arī to, kuri šodien jau ir divdesmitgadnieki, bet Baltijas ceļu atminas tikai kā vecāku stāstītas leģendas.

"Mani vecāki šeit nemaz nepiedalījās, tāpēc es tik daudz nemaz nezinu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es gribēju šodien atbraukt," stāstīja Sintija. Viņas draudzene Indra atzina, ka rūpīgi gatavojusies šim pasākumam - skatījusies tā laika bildes, kopā ar vecmāmiņu braukusi uz veikalu, lai piemeklētu attiecīgas drēbes.

Veronika no Cēsīm par iespēju filmēties savukārt dzirdējusi vietējā pensionāru klubā.

"Es esmu sajūsmā. Nav svarīgi tas, kādā kadrā es tur būšu, bet galvenais tā vienotība atkal. Otrkārt, šito visu redzēt un tas debešķīgais laiks," sajūsmā bija Veronika.

Tuvu neticamam ir stāsti par ļaudīm, kas uz filmēšanos atbraukuši pat tajā pašā apģērbā, kurā 1989.gadā stāvēja Baltijas ceļā. Ilze Burtniece stāvēja dzeltenā krekliņā ar uzrakstu „Auseklītis Toronto”. 

"To krekliņu es atceros, es to saglabāju. Atradu, dzirdēju šo aicinājumu uz filmēšanos. Domāju, ka man jābūt. Krekliņš ir, ir jābūt," teica  Burtniece.

Viena no filmas „Paradīze 89” producentēm ir Alise Ģelze, kuras kontā ir arī godalgotā „Es esmu šeit”.

"Visa filmas darbība notiek Cēsīs, jo arī pašas režisores personiskās atmiņas balstītas uz notikumiem Cēsīs,” skaidro producente. „Konkrētais kadrs būs gandrīz filmas beigās, kur meitene, skrienot ar kājām, sasniedz Baltijas ceļu. Tādēļ arī šis kadrs ir ļoti nozīmīgs.”

Alise Ģelze neslēpj gandarījumu, ka filmēšanas dienā beidzot ir silts un saulains laiks pretstatā garajam lietus periodam pirms tam. "Ir tiešām prieks, ka cilvēki ir bijuši tik atsaucīgi. Jau šobrīd varam redzēt, ka ceļš būs!"

Filma "Paradīze 89" ir viena no Latvijas simtgades programmā atbalstītajām kinolentēm. Uz ekrāniem tā varētu nonākt 2018.gadā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti