Pūkainā ekrāna valdzinājums. Kāpēc skatāmies Ziemassvētku filmas?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Kad pantiņi noskaitīti, eglīte apbrīnota, kad ir silti, mājīgi un vēders piepildīts ar svētku labumiem, tad ir neatvairāms kārdinājums atlaisties dīvānā, apsegties ar siltu pledu un paņemt rokās TV pulti. Omulīgas Ziemassvētku filmas skatīšanās ir kļuvusi par neatņemamu mūsdienu svētku tradīciju. Tā gadu no gada ir kā līmjava, ar ko tiek salipināts laiks starp dažādiem svinību rituāliem un Ziemassvētku dienām. Lai nereti pārsalds un lipīgs, arī šis kino žanrs ir pelnījis nelielu uzmanību un analīzi, jo par spīti savai aktualitātei tikai gada nogalē tas turpina finansiāli veiksmīgi dzīvot cauri neskaitāmām dekādēm.

Kas tad īsti ir Ziemassvētku kino un kāpēc tas nevaid miris pat šajos sarežģītajos laikos? Saknes šim fenomenam stiepjas Holivudas Zelta laikmetā – četrdesmitajos gados, kad top arī perioda ziemassvētīgākais meistardarbs – Frenka Kapras "Brīnišķā dzīve" ("It’s a Wonderfull Life", 1946). Patiesībā šī filma viena pati spēj atbildēt, kas tad ir tas Ziemassvētku gars, ko mums dāvājusi amerikāņu kino industrija. Tā ir noteiktu vērtību piramīda – pirmkārt, ģimene, mājās un laba sirds. Vēlams, lai tas būtu tāds nukleārās saimniecības modelis, kurā ir pavards ar mierīgu liesmu sildošs un/vai tikpat silta, rāma sieviņa, draiski bērniņi un galvenais varonis, nedaudz sadzīvē apmaldījies, bet viņam svētkos būs dota iespēja laboties.

Vai esat pamanījuši, cik organiski šis kino gars pārklājas pāri pašmāju – kristietiskajiem, pagāniskajiem un sociālajiem rituāliem? Santaklauss, kas ekrānā trauc ziemeļbriežu ragavās, mūsu apziņā netraucē ne silītē guļošajam svētajam bērniņam, ne puzuram virs pelēko zirņu bļodas. Lai arī Ziemassvētku filmu striktais tēlu un simbolu kods pats ir līdzīgs reliģijai, kas zināma un kur rast mierinājumu, tas nav reliģisks un neapdraud nevienu citu ticības sistēmu, bet drīzāk tajā mīksti iekļaujas. Populārākajās sezonas filmās arī nav īstu brīnumu – pasaules glābšanas, mistērijas un fantastikas. Nē, redzamie, brīnumainie notikumi ir sadzīviskas dabas – tās ir pazudušo dēlu mājup atgriešanās un lauztu siržu atkal sadziedēšana (filma "Tāda ir mīlestība"/"Love Actually" ir jauks piemērs), un ģimenes strīdu pierimšana pūkaina sniedziņa snigšanas laikā. Līdz ar to amerikāņu svētku filmas spēj uzrunāt daudzus, neatkarīgi no to reliģiskās un kultūras piederības. Tās atkal un atkal atstāsta jau pazīstamus scenārijus ar labām beigām, kas skatītājam dod drošības sajūtu un cerību, ka varbūt svētku laiks visu nokārtos, jo kino tā taču acīmredzami notiek.

Zvārguļu skaņas gan var sakāpināt līdz absolūtai baltkvēlei, kā to dara "Hallmark TV", kas iepriekšējās desmitgades laikā, izskaitļojot finansiāli veiksmīgāko stāsta un produkcijas kombināciju, ir "saražojis" vairāk nekā 300 svētku filmu. Populārākais sižets ir šāds: dažas dienas pirms svinēšanas sieviete-karjeriste no lielpilsētas kādas vajadzības spiesta pēc daudzu gadu prombūtnes atgriežas dzimtajā mazpilsētā pie savas konservatīvās, bet saliedētās ģimenes. Tad pēkšņi uzrodas viņas seno dienu mīla, vai arī varones prombūtnes laikā miestā uzpeldējis harismātisks, vienkāršs vīrietis, kas dara ko "ar rokām", un romantiskas notikumu ķēdītes laikā viņa strauji saprot, ka īstā dzīve taču ir te, un pamet savu karjeru Manhetenā, lai atvērtu, piemēram, šokolādes veikalu nekurienē. Dīvainā kārtā šāds sižets, kad pieēsts pilns vēders pīrādziņu vai grūtums pēc iepriekšējās nakts svētku balles, šķiet pat diezgan pieņemams. Tad savā snaudiņā un slinkumā tā vien gribas to ambiciozo karjeristi nolikt pie vietas.

Vēl vērts pieminēt ASV Ziemassvētku kino vizualitāti. Es kā daudzi citi mani vienaudži esam uzauguši Holivudas kino vilnī, kas deviņdesmitajos gados pārpludināja TV un video magnetafonus. Tāpēc godīgi atzīstos, ka man par ķekatās iešanu un baznīcā sēdēšanu instinktīvi atpazīstamākas ir Kevina nedienas "Viens pats mājās" ("Home Alone") sērijās. Lai arī pieauguša cilvēka acīm šī DIY iekārtu vardarbība maza bērna rokās man liekas kaut kas vājprātīgs, tomēr tas amerikāņu piesātināti sarkanais ar balto, zeķītes virs kamīna un spožo lampiņu virtenes man šķiet pašsaprotamas. Un esmu gatava likt galvu ķīlā, ka šis "komercializēto" Ziemassvētku vizuālais kanons reklāmās un lielveikalos – kuplās, zaļās egles, apaļās bumbas, mākslīgais sniegs un samtaini Santaklausi – mūsu reģionā nostiprinājies tieši šādu filmu ietekmē.

Protams, katrai daļiņai ir sava antidaļiņa. Tikumiski pareizajām svētku filmām pretī stāv vesela antoloģija ar kino, kas satīriski izaicina šo svēto sīrupu. Kā piemēram Vila Ferela iemiesotais "Elfs" ("Elf", 2003), kas proporcionāli (burtiskā nozīmē) iemieso amerikāņu svētku mitoloģiju par Ziemeļpolu, elfiem un naivo ticību brīnumam. Diemžēl arī šī filma, kā daudzas citas parodijfilmas, ļaujas kārdinājumam, un finālā viss beidzas brīnišķīgi kā pa notīm. Mana šī sub-žanra favorīte ir "Ļaunais Santa Klauss" ("Bad Santa", 2003) ar slikto, bet tāpēc sasodīti seksīgo puisi Billiju Bobu Torntonu titullomā. Tas varbūt nav gluži kino, ko rādīt saviem mazākajiem bērniem, bet lieliski noderēs, kad sezonas saldme līdz kaklam, taču pāris dienas vēl jāiztur. Šāda žanra filmas veidotas, lai uzrunātu nīgros svētku nīdējus, un tas arī izdodas, līdz ar to šis kino lauks apņem pilnīgi visus un visu.

Filmas, kas neiekļaujas šajā visiem zināmajā un atpazīstamajā ietvarā, sākotnēji var šķist nesaprotamas un atsvešinātas. Man pagāja zināms laiks, lai pierastu pie latviešu kino klasiskas "Ziemassvētku jampadracis" (1993). Pēc amerikāniskā, bet ierastā svētku krāšņuma man kā bērnam šis kino darbs likās neizskaidrojami pelēks, skumjš un galīgi nesvinīgs.

Ar laiku, no Holivudas TV piedāvājuma pamazām atgriežoties savā etniskajā kino telpā, pamazām apradu ar latviešu kino stāstījumu un tehnisko varēšanu, taču "Jampadraci" joprojām grūti iekļaut manā arhetipiskajā, bērnībā piedzīvotajā svētku redzējumā. Ko, piemēram, nevar teikt par kādas citas ģimenes nedienām – disfunkcionālo amerikāņu Grizvoldu saimi "Lampūnu: Ziemassvētku brīvdienās"("National Lampoon's Christmas Vacation,1989), kas izmisīgi cenšas savienot ideālo svētku ekspektācijas ar reālās dzīves ķibelēm. Droši zinu, ka šo filmu rādīšu arī savam bērnam, tādējādi nododot tālāk kā atmiņas un, iespējams, mūsu ģimeni raksturojošu vienību, tāpat kā to skatījos ar saviem vecākiem bērnībā. Tādējādi varam runāt par šķietami necilo svētku kino žanru kā par daļu no plašākas sociālo un identitāti veidojošo parādību kopuma.

Nobeigumā izaicinošs jautājums – vai esat kādreiz kino redzējuši Ziemassvētku vecīti – sievieti? Kā īstenu galveno varoni nevis kā Santa Klausa kundzi, vai karjeristi, kas jāpielauž, vai otrā plāna mīļo mammu? Ja nesezonā palūkojas kritiski un vēsu prātu, tad meinstrīma svētku kino žanrs tomēr ir ļoti patriarhāli noskaņots, un cerams, ka drīzumā kāds to uzdrošināsies mainīt.

Šajā decembrī pie Latvijas kino skatītājiem ir nonākušas veselas divas svētku filmas – "Circenīša Ziemassvētki" un "Ziemassvētki džungļos". Vispirms skatījos Aigara Graubas filmu "Circenīša Ziemassvētki". Es zinu, ka cilvēkam un it sevišķi māksliniekam ir jādod iespēja kļūdīties, un pēc tam attiecīgi jābūt ir vēl vienai iespējai nekļūdīties, taču varbūt pietiks to ļaut Aigaram Graubam atkal un atkal, un atkal?

"Circenīša Ziemassvētki" par spīti nacionāli siltajai atsaucei uz jauko dziesmiņu par circenīti aizkrāsnē ir auksti kalkulēts Ziemassvētku kino štampu bezgalīgs virknējums.

Katrs no tiem ir apmēram reklāmas klipa garumā un dinamikā, un vizualitātē, un šis viss izstiepjas gandrīz neizturamu divu stundu ilgumā. Jā, es saprotu, ka Holivudas komēdiju grāvējos noskatītas mizanscēnas, žesti un notikuma pavērsieni, iespējams, skatītājā atmodina kādu komforta un kopības noskaņu (jo tas viss taču ir redzēts simtiem reižu un nav jādomā līdzi), bet tas nekādā veidā nespēj glābt no neloģiskajiem scenārija caurumiem un samocītās aktierspēles miglas, kas pārklājās pār tēlojošo trupu. Ak, talantīgā Inga Tropa un brīnišķīgais Jēkab Reini! Jūsu vieta (par spīti ieguldītajiem centieniem) nepavisam nav šajā, no gataviem konserviem savārītajā zupā, ko mums atkal mēģina iebarot Aigars Grauba.

Attiecīgi pēc šīs pieredzes ar lielām bažām es pievērsos igauņu režisora Jāka Kilmi "Ziemassvētkiem džungļos". Viņa kontā gan iepriekš redzētie simpātiskie "Ātrie igauņu puiši". Skepses māktai, man uzreiz radās nepatika pret kokaini spēlējošo, nē, drīzāk sevi tēlojošo Māri Olti, kurš uz kino ekrāna turpināja izturēties kā jebkurā TV pasūtījuma raidījumā, taču turpmāki fiasko nesekoja. Iepriekš noskatoties filmas treileri, man bija bažas, vai tikai tas nebūs kāds koloniāli aizbildniecisks žests par to, kā eksotiskas zemes pamatciltij iemācīt balto ļaužu svētku vērtības, taču šim darbam izdevies nobalansēt starp stereotipiem un kopumā šādu virzienu nepieļaut. Ik pa brīdim sev atgādinot, kāda žanra ietvaros atrodos, es devos līdzi filmas varoņiem Ziemassvētku tradīcijām tik netipiskajos tropu džungļos, lai beigu beigās rastu tik pat prognozējami siltas izjūtas kā visbaltākajās un sniegotākajās kino dekorācijās. Ekrānā tapa redzami mākslinieciski izsvērti, krāsās un kompozīcijās acij tīkami kadri un pārejas. Paralēli galveno varoņu attiecību attīstībai, fona ainas pilsētā, džungļu ciematā un mežonībā šķita autentiski ņirbošas, bet nepārspīlētas. Tāpat arī klasiskais Ziemassvētku stāsts šeit ir tikai kā rāmējums daudzām nopietnākām, pat bērnu auditorijai ne tik bieži veltītām tēmām –nelegālā mežu izciršana, bruņota cilvēku nolaupīšana un korupcija. Tā kā, ja svētvakarā jāizšķiras par no cietuma izmukušiem circeņiem vai salaveci – džungļos mītošu vientuļnieku ar nojaušamu alkohola atkarību –es iesaku to otro.

No Ziemassvētku kino nav jākaunas. Tas jāpieņem kā pilnīga mūsu svētku sastāvdaļa vizuālās informācijas laikmetā. Lai arī cik reižu redzēts un dažreiz jau krīt uz nerviem, tomēr kaut kas sirdi sildošs ir šajos kino tēlos, kas nedaudz izmisuši putenī laužas caur sniega kupenām, lai katrā mājā ienestu Ziemassvētku gaismiņu. Un ja tiešām nepatīk, tad ekrānu vienmēr iespējams izslēgt.

Ziemassvētku ceļvedis

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti