Psihoterapeita lomai momentā teicu – jā. Saruna ar aktieri Ģirtu Krūmiņu

Aktieris Ģirts Krūmiņš uz skatuves un kino var gandrīz visu. Un viņš spēj būt dažāds. Gan kā intelektuālis, kuram vajag līdzās vienu vai otru mūzu – dzejnieks Rainis Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādē "Aspazija. Personīgi", gan kā mūsdienīgi uzspēlēti mierīgs un iekšēji ironisks psihoterapeits seriālā “Projekts: Šķiršanās”.

Ģirts Krūmiņš ir viens no JRT aktieru lielā piecinieka – aktieris ar daudzām sejām, bet klusi inteliģents cilvēks ar intelektuālu bagāžu. Katru jaunu skatuves vai kino lomu Ģirts Krūmiņš veido kā tīrradnis, it kā viņa bagāžā nebūtu desmitiem vadošo lomu, un tāpēc tas vienmēr ir aizraujoši. Atveidojis Velnu (daudzsēriju filma “Saldā indes garša”, 2001), kino viņš ir bijis Bermonts (“Rīgas sargi”, 2007), Kārlis (“Melānijas hronika”, 2016), Posa (“Homo Novus”, 2016). Aktieris, kuram nepiemīt augstprātība. Cilvēks, kurš arī pats ir bijis psihoterapeita kabinetā, tagad par šīs lomas atveidi Latvijas Televīzijas seriālā “Projekts: Šķiršanās”, veidojot tēlu, konsultējies ar savu ilggadējo uzticības personu medicīnas jomā.

Daira Āboliņa: Vai esi kādreiz raudājis psihoterapeita kabinetā?

Ģirts Krūmiņš: Esmu, jā, esmu raudājis.

Tev ir personiska pieredze, sadarbojoties ar psihoterapeitu?

Jā, man ir. Varētu būt jau kādus 11 gadus. Esmu aktieris, un man, protams, ir arī personīgas lietas, ko es risinu, bet esmu piefiksējis, ka psihoterapija man ļoti palīdz arī savu tēlu veidošanā.

Man līdz šim ir bijis tā, ka lomas, kas man ir uz skatuves, kaut kādā mērā sasaucas ar notikumiem manā privātajā dzīvē.

Un domāju – bļāviens, šitā taču ir tā problēma, par kuru es šobrīd domāju, un līdz ar to man iznāk caur izrādi vai kino lomu to izdzīvot, un vēl es to pārrunāju ar psihoterapeitu. Man ļoti palīdz skats no malas, psihoterapeits citreiz iedod tādu rakursu, par ko es pats nekad neaizdomātos.

Tu kā personība, kā Ģirts Krūmiņš, domā, ka katram cilvēkam būtu vajadzīgs savs psihoterapeits?

Man tas palīdz. Es nevaru apgalvot, vai visiem šī psihoterapija der, bet es viņai nepretojos lielās līnijās, un man tas palīdz. Tā ir sevis izzināšana.

Vai tev patika šis piedāvājums seriālā tieši tāpēc, ka tu varēji apsēsties otrā pusē un nebūt tas, kuram psihoterapeits uzdod jautājumus, bet uzdot jautājumus kādam citam?

Jā, man patika. Pirmajā dienā nebija viegli. Biju uztraucies nedaudz, tas ir cits veids, kā sarunāties, uzdot jautājumus, kā eksistēt. Skaidrs, ka šeit tas psihoterapeita tēls ir ierobežots, nav baigi izvērsts. Es labprāt, ja pats rakstītu scenāriju no tā visa, ko es esmu piedzīvojis, varētu ļoti interesantu filmu uztaisīt.

Tavs psihoterapeits, ko tu spēlē šajā seriālā, viņam ir kāds prototips vai tas ir kompilēts varonis?

Tas ir kompilēts.

Galvenais šajā gadījumā bija tas, ka man jādara viss, lai ļautu klientiem izpausties, lai ļautu galvenajiem varoņiem iziet uz konfliktu.

Lai viņi strīdas savā starpā! Lai nevis mūk viens no otra, bet tieši pasaka viens otram, ko viņi domā, lai izsaka domas, lai beidzot ieskatās viens otram acīs – provocēt viņus uz darbību.

No psihoterapeita viedokļa un no Ģirta Krūmiņa viedokļa, vai šķiršanās ir pozitīvs process vismaz kaut kādā ziņā?

(smejas) Šķiršanās ir sāpīgs process, bet, kā mans tēls saka, ja atrod īsto skatupunktu, tad šķiršanās var kļūt par interesantu procesu un, pēc tam atskatoties, tas būs kā uz interesantu piedzīvojumu. Cilvēks iziet kaut kādā jaunā pakāpē. Šķiršanās ir sāpīga, bet vislabākais, ja izdodas pēc tam saglabāt attiecības tā, ka nav jāmūk pāri ielai un jāskrien prom.

Vislabākais, ka šķiroties tu pēkšņi vari cilvēku ieraudzīt citādākā gaismā, kamēr kopdzīvē neesi to varējis izdarīt.

Paskatīties kā uz atsevišķu cilvēku. Neko tev no viņa vairs nevajag, tu ar cieņu novērtē viņu kā personību, viņš ir viņš un es esmu es. Tas ir ideāli, ja tā var.

Vai bija kaut kādi principi, kā tu gatavojies šai lomai?

Jā, es konsultējos ar savu psihoterapeiti, es jautāju, ko viņa man ieteiktu, jo ir kaut kādas lietas, ko es nezinu. Es skatījos Vudija Allena filmas, tad noskatījos arī vienu filmu ar Izabellu Ipēru, kur viņa iet pie psihoterapeita. Kā man ir žēl – manām ainām ir divas dienas. Un, ja varētu, es būtu daudz ko scenārijā mainījis. Bet tad tas būtu cits stāsts. Es gribētu to izvērst un paplašināt. Kad man pajautāja, vai es piekristu psihoterapeita lomai, momentā teicu: jā, jā, jā.

Es pat neizlasīju scenāriju.

Vai psihoterapeitam ir kaut kādas īpašības, kuras ir īpaši jāizkopj?

Es domāju, ka tā ir māka klausīties, būt iejūtīgam un tai pašā laikā turēt to robežu, lai psihoterapeits nesaplūst ar savu pacientu.

Bet tā taču gadās! Mēs zinām, ir arī tādi vēsturiski gadījumi… Tavam psihoterapeitam tā negadīsies?

Ja būs, tad varbūt nākamajā sezonā! Tad varbūt to varētu attīstīt, bet šobrīd nē… Tas paliek aizkadrā.

Divas dienas gan ir diezgan mazs laika posms. Kā tev patīk stils, kādā tiek veidots šis seriāls?

Man ļoti patīk, ka ir intīma atmosfēra, ka nav dinkš… Tev nav jāražo, bet vari ievilkt elpu un izmēģināt, iejusties atmosfērā. Un brīnišķīgi ir Rēzija un Gatis! Man ļoti palīdz tieši partneri, un tas ir ļoti svarīgi.

Viņu laulātā pāra problēmu seriālā tu zini tikpat labi kā režisore Linda Olte?

Jā, bet Linda zina vairāk. Tā mierīgā radošā atmosfēra, tas ir ļoti svarīgi. Un grupa ir brīnišķīga.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt