Režisors, operators un producents Askolds Saulītis dzimis Liepājā un jau tur vidusskolas laikā aizrāvies ar kino, iesaistoties Eduarda Tisē vārdā nosauktajā Tautas kinoamatieru studijā. 1987. gadā viņš devās uz Rīgu meklēt darbu kinostudijā, strādāja Aivara Freimaņa spēlfilmas “Dzīvīte” (1989) un Arvīda Krieva spēlfilmas “Ievas paradīzes dārzs” (1990) uzņemšanas grupās, bet 1993. gadā filmu studijā “Kaupo Filma” debitēja ar dokumentālo filmu “Kas dzīvo komunalkā”. 1996. gadā Askolds Saulītis iestājās Latvijas Kultūras akadēmijas TV režijas kursā, kā studiju darbs tapa dokumentālā filma par gleznotāju Aiju Zariņu – “Eiropas nolaupīšana” (1998), bet par diplomdarbu kļuva dokumentālā filma “Sarkanais un brūnais” (1999), ar kuru Saulītis pirmoreiz pieskārās savai mūža tēmai – dažādos karos lauztās latviešu tautas likteņiem. Par šo darbu Askolds Saulītis saņēma savu pirmo “Lielo Kristapu” kā labākais dokumentālā kino režisors. Pavisam viņš saņēmis četras “Lielā Kristapa” balvas dažādās kategorijās, vēl četri “Kristapi” dažādos gados piešķirti kolēģiem par darbu Saulīša filmās.
Tajā pašā 1999. gadā Askolds Saulītis debitēja arī spēles kino un animācijā, studijā “F.O.R.M.A.” uzņemot dinamisku spēles īsfilmu “Tristans un Izolde”, bet studijā “Rija” kopā ar mākslinieku Jurģi Krāsonu – asprātīgu un vizuāli izteiksmīgu animācijas īsfilmu “pieaugušajiem” “Clara un Rubinšteins”.
Turpmākajos gados Askolds Saulītis kļuva par tobrīd titulētāko jauno režisoru Latvijas dokumentālajā kino, saņemot “Lielo Kristapu” arī par režiju Baldonē uzņemtajā filmā “Jaunības avots” (2001), bet plašāko starptautisko atzinību izpelnījās filma “Keep smiling!” (2003), stāsts par “racējiem”, kuri Latvijas mežos meklē bez vēsts pazudušu karavīru pēdas.
Interesantu rakursu uz tradicionāliem rituāliem piedāvā dokumentālā filma “Svētku anatomija” (2005), kas seko 18. novembra svētku gatavošanas mehānismiem un aizkulišu norisēm. Šeit armijas parāde ir tikai viens no elementiem, bet jau nākamajā filmā “Parāds Afganistānai” (2008) Askolds Saulītis cieši sadarbojās ar Latvijas armiju, kopā ar politiķi Ati Lejiņu braucot uz Afganistānas karstajiem punktiem meklēt modžahedu komandieri, kurš 80. gados glābis Lejiņa dzīvību.
Ar nākamo filmu “Bermontiāda” (2009) sākās konsekvents periods Askolda Saulīša filmogrāfijā – informatīvi piesātināti un detalizēti izsmeļoši darbi par būtiskiem Latvijas vēstures pagrieziena punktiem, veidoti kopā ar konsultantiem vēsturniekiem, bagātīgi izmantojot arhīvu materiālus, datorgrafiku un inscenējumus, jaunākajos laikos – arī laikabiedru liecības. Tādā veidā Saulītis izpētījis gan Atmodas laika notikumus (“Atmodas antoloģija”, 2013), gan Dziesmu svētku vēsturi (“Dziesmuvara”, 2018), vērienīgākais no šiem darbiem ir Simtgades filma “Astoņas zvaigznes” (2018).
Askolda Saulīša filmu kolekciju portālā filmas.lv no 16. marta var bez maksas skatīties visā Latvijas teritorijā, kur vien pieejams internets.
