Identitātes problēmas poļu jauno fotomākslinieku izstādē Cēsu izstāžu namā tiek izklāstītas klusināti, taču ar sajūtamu pēcgaršu: ātrā un detaļās neieinteresētā laikmetā viens no pēdējiem glābiņiem ir paša kailums, telpas tīrība, nedaudz humora un miera, kurā tik un tā pulsē jaunu izaicinājumu ritms.
Fotomāksliniece Marta Zgierska skatītājiem piedāvā gan askētisku fotogrāfiju sēriju, kurā metaforiski atainota autores sāpīgā atveseļošanās pēc autokatastrofas, gan darbu sēriju, kas tapusi, sadarbojoties ar fotogrāfu Mateušu Sarello. Viņu kopdarbs "Dārzs” ir fotokolāžas, kurās klusās dabas ar ziediem tiek papildinātas ar sievietes ķermeņa daļām, radot ne tik daudz biedējošu, kā drīzāk skumīgu iespaidu, arī tāpēc, ka sērija veltīta centieniem tikt pāri iepriekšējām attiecībām.
Lielformāta darbi pirmajā acu uzmetienā atgādina grafikas, nevis fotogrāfijas. Vai tas bija apzināts solis – pozitīvā ziņā maldināt skatītāju?
“Es domāju, tas vairāk ir sanācis kā blakusefekts. Šī ir pirmā reize, kad sadarbojamies, un, kaut gan mēs skaidri zinājām savu tēmu, kuru gribam attīstīt, nebijām droši par galarezultātu, jo mūsu estētikas ir galēji atšķirīgas,” skaidro Marta Zgierska. “Iznākums mums pašiem bija pārsteigums, un mēs vēl arvien strādājam pie savas metodes izpētes, jo projekts vēl arvien turpinās.”
Kolāžas ļoti atgādina 60.–70. gadu poļu mākslas un arī humora žurnālu noformējumu, kā arī filmu plakātu mākslu. Vai šī bijusi apzināta atsauce?
“Tā nav ietekme no kāda konkrēta mākslinieka, taču mēs, protams, zinām šī laikmeta mākslu, un tā priekš mums ir nopietns pamats. Mēs izmantojam kolāžas tehniku, kas mūsdienās vairs nav tik ļoti populāra, salīdzinoši ar pagājušo gadsimtu,” atzīst Marta Zgierska.
“Kad šī darbu sērija tika izstādīta Ženēvā, tad atklāšanas pasākumā vairāki cilvēki pienāca ar mums runāties un katrs no viņiem teica, ka tie ir ļoti, ļoti poliski,” turpina Mateušs Sarello.
Marta Zgierska bilst, ka abi mākslinieki vēlējušies iet dabisku ceļu, neizmantot maskas vai citus papildus veidojumus, neradīt jaunus tēlus.
“Savienojot kopā mūsu estētiskās vīzijas, izdevās darbi, kuri tiešām kaut kādā ziņā ir ļoti raksturīgi poļu mākslai, un mums pašiem šī izdošanās bija liels atklājums,” norāda Marta Zgierska.
Poļu jaunā fotomāksla, kā norāda izstādes kurators Adams Mazurs, bieži komentē attālināšanos no politikas jeb politiskuma pārformulēšanu pēc principa “privātais ir publiskais”. Politiskais virzītājspēks tiek pārcelts uz indivīda dzīvi, uz ikdienas cīņu ar ķermeni, ar vidi, ar tuviniekiem un svešiniekiem.
Fotogrāfes Zofjas Kravecas darbs ir slaidšovs uz liela ekrāna, kurā redzami vairāki simti, bet varbūt pat – tūkstoši pašiņu jeb selfiju, kuros ironiju par savu vienaudžu paštīksmināšanos nomaina pašas epizodiskais nekautrīgums.
“Es savu instagrama profilu izmantoju kā izstāžu zāli, bet savu ķermeni – kā instrumentu pašizpausmei. Manas fotogrāfijas radīja plašu viedokļu apmaiņu, par tām rakstīja arī vairāki kritiķi, un iesākās plaša diskusija par to, kā mūsdienās meitenes sevi reprezentē internetā,” atklāj Zofja Kraveca.
Māksliniece skaidro, ka savos attēlos reizēm izmanto dažādus dīvainus atribūtus un iekārtas, daži no tiem ir teātra rekvizīti, lieto arī grimu, gliterus, arī seksa lomu spēļu atribūtus, tāpat viņa valkā ļoti krāsainas drēbes.
“Ar to visu es gribu uzsvērt personības performatīvo aspektu tās eksistencei internetā,” atzīst Zofja Kraveca.
Irenas Kalickas polaroīdu sērija "Fototeātris” ir kāda poļu mākslinieku dzīvokļa ikdiena jeb, precīzāk sakot, ikvakars vairāku gadu garumā. Daudz kailuma, dzīvnieku masku un dažādu noguruma un reibuma pakāpju pozas, kuras vienā brīdī kļūst atsvešinātas – gan masku, gan polaroīda attēlu specifikas dēļ. Tā kā māksliniece pati uz izstādes atklāšanu nevarēja ierasties, viņas darbu komentē kurators Adams Mazurs:
“Attēlos redzami Irenas draugi, visai neparastas jaunas sievietes un arī pāris vīriešu, viņi ir kaili, fotografē paši sevi un dara dažādas trakas lietas. Tā ir kā performance, bet šim darbam nav naratīva, tas neko nevēstī. Tas drīzāk ir viņas pašas un viņas draugu dažādu kondīciju uzskaitījums, bet es domāju, arī no tā jūs varat sev gūt kādas pārdomas.”
Adams Mazurs uzskata, ka mūsdienās fotogrāfija sen vairs nav fotožurnālisms un realitātes atveidošana.
“Piemēram, šeit redzamā fotokolāža – tā ir jaunas poētikas radīšana, realitātes uzaršana. Ja mēs varam runāt par kādu, teiksim, kliedzošu epizodi šajā ekspozīcijā, tad tie noteikti ir Irenas attēli,” min Adams Mazurs.
Māksliniece vienmēr ir bijusi oficiālo institūciju un izstāžu zāļu vadītāju problēma, jo daudz runā par dzimtes jautājumiem, šķērso daudzas robežas.
“Tāpēc es esmu priecīgs, ka Cēsu puse izrādījās tik drosmīga, ka nolēma šos darbus izstādīt, jo tas daudzviet Polijā vienkārši nebūtu iespējams,” atzīst Adams Mazurs.
Cēsu izstāžu namā poļu jauno fotogrāfu izstāde “Identitātes problēmas” būs apskatāma līdz 15. jūlijam.
