"Man šī ideja ir ļoti sena, bet īpaši aktualizējusies šobrīd, kad teju katru dienu es lasu, ka ģimenē bērniem tiek darīts pāri, viņus izvaro, viņus sit, viņiem jādzīvo šausmīgo apstākļos, viņiem jāmirst badā. Man šī tēma nelika mieru, urdīja, es domāju, ka vajadzētu tomēr sabiedrību uzrunāt," stāsta filmas „No ligzdas izmestie” režisore Dzidra Smiltēna. Viņa vardarbību pret bērniem uztver izteikti jūtīgi, jo pati kā bērns uz savas ādas to izbaudījusi pārpārēm, kas atstājis sekas uz visu mūžu.
Filmā viņa apkopojusi daudzus likteņstāstus, bet kā caurvijmotīvs ir viņas pašas pieredze.
Lai to uzdrošinātos atklāt, bijis ļoti jāsaņemas, viņa prasījusi padomu arī saviem tuvākajiem cilvēkiem, līdz sapratusi, ja patiešām vēlas – lai šo Latvijas problēmu kopumā cilvēki sadzirdētu un aptvertu, ir jāstāsta arī savs ļoti personiskais stāsts.
"Jo neviena informācija, neviena ziņa neuzrunā cilvēku tā, kā uzrunā personīgi pārdzīvojumi," saka Smiltēna. "Un tad filmā es arī stāstu par savu bērnību. Man bija trīs gadiņi un brālītim pusotrs gads, kad mums nomira mamma. Tēvs līdz tam nebija nekāds klaidonis un dzērājs, bet acīmredzot no šī pārdzīvojuma, būdams vājš cilvēks, viņš netika pāri šai nelaimei. Viņš palika ar diviem maziem bērniem, un viņš ļoti sāka dzert."
Dzeršanai pievienojās citas problēmas, trači, skandāli un kautiņi, viss bērnu acu priekšā, līdz tēvs galīgā nemaņā kādā reizē bērnus aizmirsa pie pudeles brāļiem un pēc viņiem pakaļ atbrauca pēc diviem mēnešiem.
"Pēc tiem diviem mēnešiem, kad viņš atbrauca pakaļ, es atceros, ka mēs ar brāli bijām tādi, ka gandrīz nevarējām nostāvēt kājās, mēs bijām tik šausmīgi novājējuši no bada. Mums visas galviņas un drēbītes bija pilnas ar utīm. Mūs aizveda uz Dzelzceļnieku slimnīcu, tur attārpoja, atutoja un divus mēnešus uzbaroja. Tā epizode iet visai manai dzīvei cauri, un es netieku no tās vaļā,” stāsta režisore.
Režisorei pat baisi domāt, kāda viņas un brāļa dzīve būtu izvērtusies, ja viņi nesatiktu divus cilvēkus, ko Dzidra Smiltēna dēvē par saviem glābējiem, un tie bija audžumātes vecāki, pie kuriem bērni dzīvoja vasarās Lēdmanes laukos, kad tēvs bija apprecējies otrreiz.
Dzidra Smiltēna: „Tur mēs iemācījāmies ar brāli visus lauku darbus. Tie cilvēki nebija bagāti, viņiem nebija lielas rocības, bet viņi bija tik sirdsgudri, ka viņi vienkārši mūs ar brāli ievirzīja pareizā domāšanā, un viņi faktiski mūs izglāba. Un tāpēc es tagad arī gribu uzrunāt jebkuru cilvēku, kurš var nākt un kādu izglābt."
Dzidrai Smiltēna caur filmas stāstu ļoti svarīgi šķiet pateikt, cik ārkārtīgi būtiski svarīga var būt mūsu katra loma kāda maza cilvēkbērna liktenī. Dzidra, pateicoties minēto lauku cilvēku krietnumam, izglītojās, kļuva par režisori, viņai ir bērni un mazbērni, bet varēja būt pilnīgi savādāk.
„Es tieši domāju vairāk par tiem skatītājiem, kuri varētu šajā situācijā glābt vēl tos bērnus, kuri ir glābjami. Jo Latvijā šobrīd ārpus ģimenes aprūpē ir 7200 bērnu. Tas ir milzīgs skaits pret mūsu tautas skaitlisko daudzumu. Cilvēki, kuriem ir iespēja uzaudzināt, varētu savu dvēseles siltumu atdot tiem bērniem, un viņi pēc tam arī cienījami cilvēki izaugtu un viss būtu kārtībā," par to ir pārliecināta režīsore.
Dzidras Smiltēnas dokumentālās filmas „No ligzdas izmestie” pirmizrāde būs skatāma ceturtdien, 23.februārī, kinoteātrī „Splendid Palace”. Pēc tam piektdien, sestdien un svētdien filmu varēs noskatīties kinoteātrī „K.Suns”.
