Jāņa Ozoliņa-Ozola filma „Likteņzeme” jauši vai nejauši cieši saistīta ar viņa iepriekšējo filmu par Latgali – „Mūžīgais kalendārs”. Proti, tieši šo filmu skatoties, Amerikas latgalietis Pēteris Ragaušs ekrānā atpazina savus radiniekus Latgalē un kopā ar māsu Helēnu brauca uz Latviju satikt viņus.
Pēteris un Helēna nāk no Latgales dižgara Andrīva Jurdža dzimtas, kas Otrā pasaules kara laikā tika nežēlīgi sašķelta. Jaunākā paaudze devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, vecākā paaudze palika Latvijā, bet Staļina represiju laikā tika izsūtīta uz Sibīriju. Daļai radu izdevās palikt Latvijā.
Helēna un Pēteris jau dzimuši Amerikā, visai slikti runā latviski, bet Latvija no vecāku stāstiem viņiem vienmēr saistījusies ar laimes zemi, kaut ko īpaši dārgu un svētu.
Vienmēr bijusi arī vēlme satikt savas dzimtas cilvēkus, un šai saistībā Helēnas un Pētera ceļi, kā redzēsim filmā, veda ne tikai uz Latgali, bet arī uz Sibīriju, Tomskas apgabalu.
Sibīrijā, Latgalē un Amerikā dzīvojošajiem dzimtas pārstāvjiem satiekoties, mijas un viena ar otru saplūst četras valodas – latviešu, latgaliešu, krievu un angļu, bet ir sajūta, ka dzimtas asinis runā spēcīgāk.
„Vienā lielā mērā tas atstāsta un izpauž visu latviešu tautas likteni – šis dzimtas stāsts. Šīm kara un bēgļu gaitām es tik tieši nepieskaros, tās tikai ieskicēju, bet galvenais ir tas – kā tagad dzīvot, pēc tik daudziem gadiem, kas ir noticis un kā tas iespaido vēl šobrīd šo cilvēku dzīvi un likteņus,” filmas ideju raksturo režisors Jānis Ozoliņš-Ozols.
Dzimtas satikšanos dokumentējot, arī pats režisors piedzīvojis daudz emocionālu brīžu, sevišķi jau, kad amerikāņi satikušies ar sibīriešiem.
„Amerikāņiem tas tiešām bija tāds lūzuma brīdis, kad viņi paši nesaprata, kas notiek apkārt. Es domāju, ka neviens īsti nesaprata, arī sibīriešiem bija šoka brīdis – atbraukuši brālēns un māsīca no Amerikas. Viņiem pat sapņos tas nebija rādījies nevienam," stāsta Jānis Ozoliņš-Ozols. "Bet tā tāda nepieciešamība un arī uzdrošināšanās. Amerikāņiem jau īstenībā bija bail tur braukt, jo stāsta jau briesmu lietas, ka tur nez kas var notikties un var paņemt ciet. Bet, kad tur nokļūst, tad ir citādāk. Tu redzi to realitāti, tu neizjūti šīs bailes, bet nāk citas lietas tev virsū, kuras tu neesi domājis. Notiek kaut kāda vērtību pārvērtēšana, kā viņi paši teica – viņi noteikti kļuva labāki cilvēki pēc tā. Bet pāri visam bija šī nepieciešamība satikties un atkal apvienoties."
Jānis Ozoliņš-Ozols atzīst – strādājot pie filmas, viņš brīžiem pat pārāk personiski uztvēris un izjutis šo cilvēku likteņus, bijis grūti distancēties, filmu montējot, vajadzējis skatu no malas, lai filma neizvērstos pārāk sentimentāla.
„Svarīgi arī neiegrimt nacionālā sentimentālismā. Lai no tā izvairītos, es apzināti par montāžas režisoru aicināju vienu spāni. Teicu - kad tu redzi, ka es eju šķērsām, bremzē mani, neļauj man būt nevajadzīgi sentimentālam,” atklāj režisors.
Jāņa Ozoliņa-Ozola dokumentālās filmas „Likteņzeme” pirmizrāde kinoteātrī „Splendid Palace” būs skatāma ceturtdien, un tajā piedalīsies arī filmas varoņi Pēteris un Helēna no Amerikas un Veronika no Sibīrijas.
Filmas režisors un scenārists - Jānis Ozoliņš-Ozols, operatori - Andrejs Verhoustinskis, Uldis Jancis, komponiste - Guntra Kuzmina, producents - Vilnis Kalnaellis.
