Ar vārdu "izplēst" domāti Unas dzelžainie pūliņi meklēt savu asinsbalsi, atjaunot identitāti, atduroties pret birokrātiskām procedūrām, adopcijas iestāžu un arhīvu darbinieku inerto neieinteresētību vai nespēju palīdzēt, jo "tas ir likums" un personas datu aizsardzības regulas. Unai tiek teikts, ka par citām māsām viņa šo informāciju nevar saņemt, tikai par sevi. To viņa arī dara. Arhīva dokumentos par viņas mammu Aiju guļ skaudri fakti. "Dzīvoklī Olševska uztur dzeršanas perēkli. Tur valda antisanitāri apstākļi. Bieži uzturas dažāda gadījuma paziņas, kuri lieto alkoholu. Bērni neēduši un neapģērbti." Una raud, kameras acs to neuzbāzīgi vēro un gaida, jo tas vēl nav viss. Viņa uzzina, ka vēl četras māsas ir izkaisītas pa visu pasauli. Taču – kā viņas uzmeklēt?
Ir skaidrs, ka sākumā jādodas pa kabinetiem salasīt papīrus, uztaustīt kaut mazāko pavedienu, kas vestu tuvāk sev, savām asinssaitēm.
Una kļūst par savas dzīves detektīvi, kurā izmeklējamais objekts ir viņa pati.
Tas viņu, protams, plēš, uzrauj senas rētas, uzsit jaunus "zilumus" uz jau tā cietušās būtības, taču tai pašā laikā – sniedz mierinājumu, iespējams, viņa pat piedod. Piemēram, savai audžumammai, kura viņu sita un rāva aiz matiem, pērkona negaisa laikā izmeta dārzā, lai Una salasa ziedus savai audžumāsai. Vai audžutēvam, kurš drīz nonāca cietumā, bet viņa vietā nāca despotisks, dzerošs vīrietis. Filmas ievadā Una ar audžutēvu satiekas – viņa noskrandušajā kabūzī abi dzer tēju. "Tu par mani kādreiz domāji?" viņa vaicā. "Nuja, tač. Tīri bieži," viņš atbild. Kad tas ir noskaidrots, Una, atbraukusi no Islandes, kur dzīvo, sāk savu detektīva darbu te – Latvijā.
Filmas centrā ir Una – emocionālo mezglu šķetinātāja, Latvijas adopcijas realitātes atainotāja. Mazliet kā amazone, kura pasaules džungļos, nepieņemot vārdus "nē, nevaram, nedrīkstam", meklē savas māsas.
Stāstu caurvij gan emocionālā, gan lietišķā dzīsla. Lietišķā dzīsla skaudrā formā ataino Latvijas birokrātijas "zemi", kuras sargātājas visupirms ir arhīvu un iestāžu darbinieces. Tās ir grāmatvežu tipa kundzes, kuras, visticamāk, savos darbos ir precīzas, rūpīgas, paklausīgas. Viņām nekas cits arī neatliek – arī viņu "māte" ir valsts. Precīzāk, likums un kārtība. Una, dodoties pie viņām, sastop rutīnas nogurdinātu arhīva darbinieci, kura ar slinkām acīm gaida Unas sniegto personu apliecinošo dokumentu. Citā iestādē kundzes Unai saka, ka viņa nevar saņemt savas bioloģiskās mātes Aijas miršanas apliecību. Šī aina šķiet tik zīmīga.
Una ir pārbumbota uz šo iestādi no citas iestādes tik pazīstamā riņķa danča manierē, kādu atpazītu jebkurš Latvijas iedzīvotājs, kurš kaut reizi ir saskāries ar jebkādu valsts iestādi.
Darbinieces, reaģējot uz Unas lūgumu, ar tikko jaušamu skolotājas pārākumu uz viņu raugās kā uz eksotisku putnu, kas kaut ko nav sapratis. Kaut ko tik fundamentālu – "jūs jau nevarat saņemt viņas apliecību". "Kā jūs to iedomājaties," viņas droši vien padomā par šo savādo meiteni, kura nolēmusi stāties pretī vējdzirnavām un jautā kaut ko, kas viņai – kā cilvēkam "ārpus papīriem" – patiesībā pienākas.
Uzzinājusi, ka viņai ir arī māsa Dite, viņa dodas uz citu iestādi. Darbiniece pēc Dites iespējamā dzimšanas datuma un vietas tomēr paskatās papīros, jo – to viņa drīkst. Nē, 1969. gadā Dite Tukumā nav dzimusi. Una viņai jautā – vai jūs manā vietā meklētu savu māsu?
Darbiniecē uzplaukst mirklīga empātija, viņa mēģina iejusties Unas ādā, un birokrātijas "ritenī" nošķind kaut kas būtisks. Līdzi jušana.
Vēl kāda aina. Una tiekas ar Datu valsts inspekcijas direktori, kura kā porcelāna sfinksa sēž viņai pretī galda otrā pusē, metrus 10 tālāk, deklamējot saistošo regulu radušos apstākļus. Sarunas noslēgumā viņas balsī jūtamas tādas kā skumjas. Iespējams, citā realitātē viņa pat pieceltos kājās, uzkāptu uz stīvā galda un skaļi iesauktos, ka "šis datu regulējums ir kaut kāds vājprāts, tas taču salauž tavu dzīvi, Una. Cīnies caur uguni un ūdeni!". To direktore nedara, bet tomēr rezignēti aicina Unu vēlreiz ievietot sludinājumu ar kaut kur izgrābtu mazās Dites fotogrāfiju. Viņa piedāvā to iztulkot trijās valodās. Una to izdara 32 valodās, un Dite, jau ar citu vārdu, tiek uzmeklēta Vācijā.
Niansēti filmas dialogi pilnā krāšņumā atklāj šo "šķēri" starp indivīdu un institūciju, kuru dalībnieces ir šīs rezignētās, visu redzējušās kundzītes, un tikai nejaušību kārtā viņās uzplaukst vēlme "lauzt noteikumus" kopā ar Unu.
Tās pašas kundzītes, kuras arī man interneta komentētājas stilā gribas nolamāt par "burta kalpiem" un "sausiņiem". Tikai, lai apjaustu, ka šāds vispārinājums nav patiess, un to pierāda Unas stāsts. Lai saprastu, ka arī viņas savā ziņā ir likuma apstākļu upuri.
Un tagad par emocionālo dzīslu. Una, uzzinājusi, ka bioloģiskās mammas māsa ir dzīva, viņu satiek un nonāk pie savas māsas Zanes. Viņa jau 2009. gadā žurnāla "Una" intervijā vēstījusi par savu māsu, kuru meklējusi visus šos gadus. Zane, kura pirmo reizi Unu iepazīst lidostas gaitenī, kad ir ieradusies no Nīderlandes. Viņas runā un runā, iepazīst viena otru, Zanes vīru un bērnus. Zane māsai uzdāvina 35 dzimšanas dienas dāvaniņas – par katru pazaudēto gadu.
Šis tūlītējais kontakts šķeļ atšķirtības gadus – kopā dodoties uz hokeja spēli, nakšņojot vienā mājā, parciņā pie koka, Unai stāstot par savām adopcijā piedzīvotajām bērnības šausmām.
Viņas ceļo uz ASV, jo, izrādās, ka Aijai varētu būt vēl citi bērni. Brauciens ir veltīgs, jo sastaptie cilvēki ir citi, tie nav viņu radinieki. Māsas sastrīdas par to, ka Unai visu ceļu jāpavada pie stūres tikai tādēļ, ka viņa ir strādājusi par taksometra vadītāju. Mēs ieraugām, cik atšķirīga ir abu mentalitāte – Zanes pieklusinātais jūtīgums pret Unas dusmu "sprādzienu", kas izdzirksteļo viņas gadiem krāto aizvainojumu, dusmas, nespēju pārvārīt dziļas traumas.
Viņas kā divas, tīši atrautas bumbiņas ripo viena pret otru, taustot trauslos saskares punktus cauri laikam, ko pavadījušas šķirti.
Citā atklātības mirklī Zane atzīst, ka bērnībā centusies būt neredzama, jo adoptētajiem bērniem līdzi vilkusies nožēlojama stigma – "viņi domā, ka tu zagsi un melosi. Adoptētiem bērniem neuzticas". Izrādās, Zane ātri pierada just pazemojumu – kā pierod pie visa. Kārtējās institūciju darbinieku "emocionālās salūšanas" mirklī Una uzzina, ka trešā māsa – Kristīne – strādā bērnunamā, kurā pati ir uzaugusi. Nu viņas ir trīs. Kristīnei, par laimi, ir bijusi laimīga bērnība, taču viņa par sevi nerunā. Vai nu nespēj, vai nevēlas, un saprotami būtu abi. "Viņai vajag laiku," saka Una. Tikai tad, kad Dite, savā Vācijas internetā ieraudzījusi bērnības attēlu sludinājumā, kas iztulkots 32 valodās, viņa kļūst par ceturto māsu.
Staltā, ieturētā ceturtā māsa ir vizuāli līdzīga abām. Viņa Zanei un Unai pie vakariņu galda stāsta, ka par savu adopcijas faktu uzzinājusi no audžumammas tikai 40 gadu vecumā kāda strīda laikā. Dite "mammai" nepiedeva un to ļoti nožēlo, jo kaut kas būtisks, nepateikts tagad ir aizrauts mūžībā.
Ir jau vēl arī piektā māsa – Inga. Viņa dzīvojusi ar savu bioloģisko mammu visilgāk, sākusi dzert – tāpat kā mamma, un noslīkusi Sedas upē. Tas šķiet tik šausminoši – būt kopā ar savu īsto ģimeni un pazust ūdens dzelmē tā, it kā šīs dzīves nemaz nebūtu bijis. To Zanei, stāvot šīs upes krastā vēlā saulrietā, atzīst Una. Cik labi, ka viņas tomēr tur nepalika. Cik labi, ka tas viss neaizrāva dzelmē arī viņas. Jo tad nebūtu četru māsu fotogrāfijas, ko Una, izdrukājusi plakāta lielumā, piekar pie savas Islandes mājas sienas.
Ja man būtu jāraksta vēl, es pastāstītu par piecu māsu mammu Aiju – dzīves salauzto sievieti, kuras mamma viņu nemīlēja tikpat ļoti, cik Aija sevi. Par mammu, kura dzēra, jo viņai bija pārāk smagi, bet kura, notverta kādā mājas video, neveikli un atvainojoties centās apģērbt Zanes bērnu, savu mazbērnu. Par visiem tiem cilvēkiem, kuri dzer nevis tādēļ, ka ir bomži, cietumnieki un padauzas, bet tādēļ, ka viņiem jau sen, agrāk par mums visiem, ir atņemta laime, siltums un mīlestība.
Par nepanesami smagu tukšumu, kas, apskalots ar grādīgo, velkas no vienas padomju paaudzes uz otru. Es uzrakstītu par to enerģisko, dziedošo ASV mācītāju afroamerikāņu baznīcā, kurā Zane un Una, atsauktas pie altāra, saņem līdzcilvēku svētību – atrast savu asinsbalsi. Par to, cik diametriāli pretēji Eiropas ieturētībai izskatās kopība baznīcā, kuras locekļi pašu mājās piedzīvojuši verdzību, rasismu, rasu segregāciju un policijas brutalitāti. Tikai tādēļ, ka piedzimuši ar citu ādas krāsu. Es, visdrīzāk, uzrakstītu arī par to, ka
pārāk bieži mūs nodod paši tuvākie – mammas, tēti, māsas un brāļi. Tam tā nevajadzētu būt. Ja tā noticis, es ļoti vēlētos, lai šiem cilvēkiem, lai Unai, Zanei, Kristīnei un Ditei, atrastos spēks to visu piedot. Pirmkārt jau – sev.
3. martā kinoteātrī "Splendid Palace" ar režisores Ievas Ozoliņas filmu "Mana māte – valsts" atklāja 2. starptautisko dokumentālā kino festivālu "Artdocfest/Riga". Tajā skatītājiem divās konkursa programmās "Baltijas fokuss" un "Artdocfest", kā arī atsevišķā programmā būs iespēja vērot 26 filmas no 14 valstīm.
