Ar vizuālu skici no topošās filmas „Mans mīļais Minhauzens” prezentāciju uzsāk režisors Aigars Grauba un producents Andrejs Ēķis.
Filma varētu būt angļu valodā, jo ir iecere ar to ieinteresēt arī skatītājus ārpus Latvijas. Tieši šī iemesla dēļ par galveno varoni izraudzīts arī pasaulē populārs tēls - Minhauzens. Taču filmā redzēsim tieši viņa dzīvi Rīgā, kur viņš pavadīja 22 gadus un apprecējās ar Jakobīni fon Duntenu.
„Kāpēc šis fragments bija angliski? Tādēļ, ka mums ir ideja piesaistīt kādu amerikāņu zvaigzni Minhauzena lomā, lai šai filmai būtu lielāks mārketinga potenciāls,” stāsta Andrejs Ēķis.
Uz ekspertu jautājumu, ar ko šī filma būs atšķirīga no citām līdz šim tapušām filmām par Minhauzenu, režisors Aigars Grauba atbild, ka viņš koncentrēsies tieši uz Minhauzena un Jakobīnes mīlas stāstu: „Minhauzens, kurš atklāj, ka tomēr vislielākais brīnums ir mīlestība. Viņš to atklāj Rīgā. Nu, teiksim, ja citas ir bijušas vairāk tādas brīnumu filmas, tad šī ir mīlestības filma - love story”.
Ja Graubas filma vēsta par Rīgu vēsturiskā aspektā, tad jauno režisoru grupai savukārt ir padomā projekts „Rīga - sešas versijas”, kas ir zinātniskās fantastikas stāsts par Rīgas nākotni. Projektu prezentē tā mākslinieciskā vadītāja Astra Zoldnere: „Šī filma savā ziņā ir tāda kā intensīva diskusija ar skatītāju par to, kā varētu būt. Līdz ar to filmu veido vairāki nākotnes stāsti, kuri aptver vairākas tēmas, piemēram, daudz tiek runāts, ka varētu būt viena pasaules valdība, ceļošana laikā, pat citplanētieši varētu ierasties Rīgā, kā arī reālā dzīve saplūst ar virtuālo realitāti”.
Filmu iecerēts veidot stereoskopiskā 3D formātā, kas mūsu kino kontekstā ir jaunums un arī liels izaicinājums. „3D kino - tā ir nākotne. Šīs trešās dimensijas slānis ir vēl viens informācijas kopums, ko filmā var izmantot, lai pastāstītu savus stāstus daudz krāšņāk un pilnīgāk skatītājam,” stāsta režisors Pēteris Rozītis.
Režisors Māris Martinsons savā jaunajā projektā „Oki - okeāna vidū” turpinās sadarbību ar japāņu zvaigzni Kaori Momoi un latviešu aktieriem, un filma iecerēta kā psiholoģiskais trilleris par cilvēka dzīves jēgas meklējumiem mūsdienu globālajā pasaulē.
Režisors Renārs Vimba savukārt savā projektā „Es esmu šeit” iedzīvinās šodienas Latvijas lauku situāciju, filmas centrā būs divi pusauga bērni, kurus audzina vecmāmiņa, jo viņu mamma strādā ārzemēs, bet tēvs ir miris. „Tas pirmais impulss šai filmai dzima no satraukuma, kas rodas, kad es apciemoju Latvijas teritorijas, ko mēs mēdzam saukt par izmirstošām. Tā filma ir par tiem, kas paliek. Pretstatā tām daudzajām filmām, kas runā par aizbraucējiem,” saka Vimba.
Dāvis Sīmanis savā pirmajā spēlfilmā „Pelnu sanatorija” savukārt pievēršas Pirmā Pasaules kara notikumiem Latvijā: „Bieži vien Otrā Pasaules kara notikumi kaut kādā veidā ir noēnojuši to absolūti globālo traģēdiju, kas notika Pirmā Pasaules kara laikā. Turklāt ne mazākā mērā nozīmīgs ir fakts, ka tas notiek Latvijā, jo Latviju ne velti dēvē par Austrumeiropas Beļģiju Pirmā Pasaules kara kontekstā, jo tā ir teritorija, kuru šķērsoja ļoti daudz dažādas militāras grupas, un tas, ko tās atstāja aiz sevis, ir liels iznīcības lauks”.
Kurai no piecām projektu konkursā pieteiktajām filmām piešķirt finansējumu - spēlfilmu ekspertiem nebūs viegla izšķiršanās, jo šogad atbalstīt būs iespējams tikai vienu filmu. Kā uzsver eksperti Juris Pakalniņš un Edmunds Jansons - tā kā spēlfilmām šogad piešķirti vien 400 tūkstoši latu, būtu muļķīgi šo naudu sadrumstalot starp vairākiem projektiem: „Es uzskatu, ka tas ir arī prātīgi - atbalstīt vienu projektu, nevis sadalīt šo naudu sīkās daļās un līdz ar to netiktu realizēts neviens no šiem projektiem. - Vistrakākais, protams, ir tā stulbā sajūta, ka viss atduras naudas trūkumā. Varētu vismaz vētri projekti pilnīgi mierīgi dzīvot, bet naudas trūkuma dēļ dzīvos tikai viens”.
Kura no konkursam pieteiktajām piecām tik dažādajām spēlfilmām iegūs valsts finansējumu, būs zināms 28.martā.
