Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Rīgas mākslinieku grupas nospiedumi Latvijas modernās mākslas ainā

Kultūras rondo

"Krāsainā Latvija" - Latvijas vēsture krāsu fotouzņēmumos

Pie filmas "Bedre" ieceres "vainīgs" Latvijas Radio. Stāsta režisore Dace Pūce

Pie filmas «Bedre» ieceres «vainīgs» Latvijas Radio. Saruna ar režisori Daci Pūci

No 15. septembra Latvijas kinoteātros būs redzama Daces Pūces starptautisku kinofestivālu lauriem apveltītā spēlfilma "Bedre". Tās tapšanas gaitu, sākot ar scenāriju un beidzot ar mūziku, Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” ieskicē režisore, kura radošu izaicinājumu nebīstas.

Filma “Bedre” tapusi pēc Janas Egles stāstu motīviem. Tā vēsta par desmit gadus veco Markusu, kuram jāpielāgojas jaunai dzīvei laukos pie omes. Pēc incidenta ar kaimiņu meiteni Emīliju ciema iedzīvotāji uz zēnu sāk lūkoties ar neiecietību un aizdomām, līdz nejaušības dēļ Markuss patvērumu un draudzību rod pie noslēpumainā vientuļnieka Jūrnieka, kurš dzīvo meža nomalē. Kā uzsver filmas autori, filma ir mūsu sabiedrības šķērsgriezums, skarot vairākas mūsdienās aktuālas tēmas: bērni, kas aug bez vecākiem un saskaras ar emocionālu vardarbību, savstarpēja iecietība, atvērtība pret citādo.

Ingvilda Strautmane: Cik ilgi jūs gājāt uz šo filmu? 

Dace Pūce: Četri gadi pagājuši. Diezgan daudz. Pusotru gadu kopā ar saviem kursabiedriem Montu Gāgani un Pēteri Rozīti rakstījām scenāriju. Pašas beigas viena pabeidzu. Pēc tam jau viss, kas saistīts ar ražošanu un pēcapstrādi, kuru nedaudz piebremzēja mūsu slavenais “kovids”. 

Vai jūs Janu Egli pazināt, pirms pievērsāt uzmanību viņas darbiem? 

Nē, nepazinu. Un nepazinu arī darbus, līdz izdzirdēju Latvijas Radio “Klasikā”, man liekas, fragmentu tieši no stāsta “Bedre”.

Atradu ātri, kas par raidījumu, kas par rakstnieci, kas par grāmatu un nopirku uzreiz.

Pirmdienā no rīta aizgāju grāmatu izņemt un, ejot uz darbu, izlasīju gandrīz. 

Tas nozīmē, ka Radio “vainīgs”.

Jā, [Latvijas] Radio 3. 

Jūs atļausiet teikt, ka filma “Bedre” ir stāsts par desmitgadīgo Markusu? Vai jūs tomēr formulētu citādi?

Galvenā lomā ir puisītis, bet tas tomēr ir par mums. Arī šis desmitgadīgais ir cilvēks, kurš iet cauri savai dzīvei. Tas ir vairāk par mums, mūsu attiecībām, tāds kā sabiedrības modelītis. 

Ceturtdien, 16. septembrī, raidījumā “Ģimenes studija” izskanēs jūsu un speciālistu saruna tieši par šo problemātiku, kas ir filmā. Vai saruna bija interesanta?

Jā, tā bija tiešām interesanta. Ar baudu klausījos, kā psihoterapeits analizēja manu filmu un principā teica to, ko es rakstīju pirms četriem gadiem, sniedzot iekšā Nacionālajā kino centrā, lai dabūtu finansējumu šai filmai. Man ļoti, ļoti liels prieks, ka to var saredzēt gatavajā produktā.  

Kā jūs sameklējāt to puisīti, kurš ir jaunais aktieris Damirs Onackis

Damiru es atradu ar kastinga aģentūras palīdzību. Viņš bija pieteicies. Viens no piecsimt, sešsimt bērniem. Mēs meklējām zēnus un meitenes pa visu Latviju. 

Damirs pēc tautības ir krievs. Viņam vecāki ne no vienas puses nav latvieši. Bet viņš ļoti labi runāja latviski. Ar akcentu, protams, un to var arī nedaudz just, bet tas nemainīja lietas būtību – viņš bija pietiekoši talantīgs, apķērīgs un izturīgs. Šajā filmā tiešām vajadzēja būt izturīgam, lai filmētos tumsā, aukstumā, slapjumā un tā tālāk. [..]

Īpaša loma ir Indrai Burkovskai. Cik daudz jūs varat pateikt par šo tēlu? 

Es pagaidām neko negribu pateikt. Lai cilvēki nāk un skatās, un pēc tam runā. 

Jūsu sarunas pirms vai pēc kadra filmēšanas – tas nevarēja būt pārāk viegli, [ņemot vērā filmā risinātās tēmas]. Mēs jau “treilerītī” dzirdējām, ka tur ir stāsts par bērnu zīmējumiem, kuros kādam var šķist, ka kaut kas nav kārtībā ar to, kas bērnam galvā; tur ir stāsts par ģimenēm, kuras katra par sevi ir īpašas.

Jā, mēs visi esam īpaši un mēs kļūstam arvien īpašāki priekš sevis. Man liekas, mēs bieži vien pārcenšamies. Es šoreiz runāju pieaugušo cilvēku vārdā. [Mēs] pārcenšamies ar kontroli, ar viedokli, ar aizstāvību. Par to arī stāsts filmā. Ceru, ka daudzi redzēs līdzības ar sev tuviem cilvēkiem, varbūt ieraudzīs sevi kaut kādā situācijā. Domāju, ka mums nevajag pārcensties – tas ir galvenais vēstījums. Jo sanāks neglīti. Tu nezini, kurā brīdī tu vari atrasties pretējā pusē. Nevajag skaļi deklarēt to, ko nevajag deklarēt. Dzīve mainās, viss kaut kas mainās. 

Vai tēli jau iepriekš bija tādi uzrakstīti vai arī tie mainījās filmēšanas gaitā?

Viss teksts bija uzrakstīts, visas situācijas bija pilnīgi skaidras.

Improvizācijas nebija – ne tekstuāli, ne vizuāli. Bija, protams, laimīgas sakritības, laimīgas nejaušības, ko mēs izmantojām un nofilmējām, bet principā viss bija izmēģināts un iekodēts jau scenārijā. 

Dace Everss, Inese Kučinska, Aigars Vilims, Egons Dombrovskis un arī godalgota Polijas aktrise. Vai jums vienkārši izdevās šo radošo kolektīvu sapulcināt?  

Viss notika soli pa solim. Nebija ne vienkārši, ne sarežģīti. Es nevaru činkstēt, ka bija grūti. Jo ir komplicētāks process, jo neparedzamāks tas ir, jo interesantāk. Jebkurā solī es atkal mācījos, un man patīk mācīties kā trakai un darīt praktiskas lietas, redzēt labu rezultātu, censties maksimāli izdarīt labāko, ko es tajā brīdī spēju. Atskatoties redzu, ka es tagad varu labāk izdarīt. 

Nu, nākamajā filmā!

Nākamajā filmā, jā. Es redzu, protams, savas kļūdas. Ceru, ka citi tās neredzēs. Tas process ir foršs. 

Agata [Buzek] piekrita filmēties un par to man tiešām jāpateicas viņai, un varbūt nejaušai sakritībai viņas dzīvē. Jo viņa tomēr ir A klases poļu aktrise, ļoti pieprasīta. Viņa atbrauca uz Latviju, nofilmējās Smaidas lomā un arī ieguldīja tur savu artavu, padarot šo sievieti par tādu, kas nesmaida. Viņa zināja, ko nozīmē vārds “Smaida”, un viņa saka: “Smaida nesmaidīs.” Man bija savādāka iecere pirms tam. Es tieši iedomājos nedaudz savādāku sievieti – sievieti upuri, kura visu laiku smaida, vajag vai nevajag. Tādi cilvēki arī ir. 

Mākslai šajā filmā ir ļoti būtiska vieta, vai ne?

Jā! Tāpēc, ka māksla manā dzīvē ir ļoti būtiska, tā ir visur, no visām pusēm, visādos veidos, no bērnības. Es esmu zīmējusi no bērnības, tas ir mantots no mana tēva puses. Mani mūzika visu laiku pavadījusi, esmu veidojusi viss kaut ko. Man liekas, tā ir liela vērtība un ka tu to apzinies, kad pieaudz, ka tev bērnībā ļāva to darīt, mudināja to darīt. Tas ir tas, ko es gribētu novēlēt vecākiem un vecvecākiem – mudiniet savus bērnus veidot, darīt ar rokām, spēlēt klavieres.

Vai tas ir sports vai dejošana, vai zīmēšana, vai dziedāšana – iemācīties pašam radīt, nevis saņemt gatavus produktus, ko diemžēl tagad es redzu ļoti plaši izmantojot.

Labāk radiet paši, labāk garlaikojieties un caur garlaicību radiet, nekā uzreiz aizpildīt šo garlaicīgo tukšumu ar kaut ko jau kādu citu cilvēku radītu. 

Šeit Markusam gandrīz iznāk savu mākslu radīt, pārvarot daudz ko. 

Jā, tas viņam vairāk psiholoģiski. Tēvs ir iesācis, viņš tā kā turpina. Te ir tāda pārmantojamība. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir, ka šis puisis kaut ko iemācās un bagātāks kļūst. Man liekas, ka mēs visi dzīvojot, kaut ko iemācoties, kļūstam bagātāki un caur to – laimīgāki.

Rīgā filma vēl nav redzēta plašākā auditorijā, bet tā jau ir bijusi festivālos un saņēmusi "Grand Prix". Kādas jūs tur jutāt reakcijas? Tie bija profesionāļi, kas reaģēja?

Jā, protams, sākot jau no Tallinas "Black Nights" [programmas] "Work in Progress", kur “Bedre” starp daudzām filmām ieguva nedalītu žūrijas atzinību. Tad filma sāka ceļot. Jau pirmais ceļojums uz Lībeku beidzās ar "Grand Prix". Tas mani tiešam pārsteidza, ka vācieši saprot to pašu, ko mēs, jūt līdzi galvenajam varonim, visam, kas notiek un velta sajūsmas pilnus vārdus tam visam. Līdz beidzot viss gads noslēdzās ar "Grand Prix" Krievijā, kas man arī likās baigi forši. Tā ka filma izceļojās pa ļoti daudziem festivāliem. Es pat tagad nenosaukšu, bet tā ir Amerika, Šanhaja, Dienvidkoreja, Irāna. Maroka – būs. Jā, ļoti daudz.

Un vislielākais prieks man ir par to, ka latviešu valoda skan no ekrāniem, ka cilvēki to dzird.

Ar titriem, protams. Par to man tiešām tāds nevaldāms prieks un patriotisms. Latvija ceļo pa visu pasauli, kamēr mēs sēžam mājās un skatāmies “Netflix”. 

Vai Latvijā būs paredzētas tikšanās ar jums, ar aktieriem?

Mēs brauksim pa Latviju ar “Bedri” un tiksimies, uzklausīsim jautājumus, atbildēsim, cik nu varam. Ja ne lielākā daļa, tad es noteikti visur būšu klāt. Tā ka gatavojiet jautājumus. 

Vai Jana Egle tagad ir filmu redzējusi? 

Nē. Viņa redzēs tūdaļ. 

Domāju, ka filmā īpaša vieta ir mūzikai. Kaut kur jau dzirdēju stāstu, ka mūzika sākumā bija paredzēta mazāk, bet pēc tam tā ieguva nopietnāku vietu. 

Ne jau mazāk. Sākotnēji bija paņemta tēma no Debisī. Zināju, ka Valteram [Pūcem] labi sanāk strādāt ar klasisko mūziku. Teicu – Valter, uzraksti beigu titriem noslēdzošo skaņdarbu. Viņš to izdarīja diezgan ātri. Mēs abi sapratām, ka tas, ko viņš ir izdarījis, ļoti piestāvētu orķestrim. Tas bija tāds izejas punkts. 

Pēc tam mēs cerējām uz finansējumu Somijā, kur divreiz sniedzām iekšā konkursā, bet nedabūjām. Tur bija noskatīts viens komponists, ļoti labs.

Kad sapratām, ka ir palicis mēnesis līdz filmai jābūt gatavai, tad es teicu Valteram: “Nav variantu, un [raksti] ātri! Tev jāraksta mūzika!”

Pateikt dēlam, ka tev ir jāraksta mūzika mammas filmai, ir vienkāršāk nekā pateikt jebkuram citam komponistam?

Nu, protams. Aiz manis arī ir daudz gadi mūzikā – maģistrs tomēr. Viņš ir mūziķis. Mēs varam vienā valodā runāt. Man bija viegli aizrādīt un viegli labot, ja man kaut kas nepatika, jo viņš nekad nebija rakstījis filmām mūziku. Tur ir savādāki noteikumi, nekā tad, ja tu vienkārši grupai raksti mūziku. Viņš mani klausīja, un beigās man jau vairs nebija ko piebilst, kad radās nākamie gabaliņi, kuriem ir strikti, noteikti garumi – līdz pat sekundei.

Ir plāni, ko filmēt tagad?

Jā. Ja man iedos finansējumu – kaut vai rīt. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt