Pēteris Mālderis Rīgas ielās. Ieskats filmas «Gads pirms kara» tapšanā

Pēdējās janvāra dienās noslēdzās Dāvja Sīmaņa režisētās spēlfilmas “Gads pirms kara” filmēšana – vieni no pēdējiem kadriem ar Pētera Māldera 1913. gada gaitām uzņemti Rīgas ielās, savukārt pēdējās filmēšanas dienas aizvadītas Čehijā.

Vēsturiskais trilleris “Gads pirms kara” ir trešā latviešu režisora Dāvja Sīmaņa režisētā spēlfilma. Filmas darbība risinās 1913. gadā, un tās centrā ir noslēpumaina 20. gadsimta latviešu personība – anarhists Pēteris Mālderis.

Cits skats uz karu

“Visticamāk, ka stāstus, ko stāsta ar kino palīdzību, nevar tik vienkārši ielikt vārdos. Šajā gadījumā galvenais vēstījums ir saistīts ar viena cilvēka sapņiem un vēlmēm un to, kā viņa liktenis un pasaule, kas ir viņam apkārt, tos pavērš pavisam citā virzienā. Tā viņš no parasta un ikdienišķa pilsoņa kļūst par politisku monstru, nezvēru, pašam to īsti nevēloties. Filmas vēstījums ir par brīvās gribas un izvēles iespēju, kas mums vai nu ir vai tās nav. Viņa gadījumā šīs izvēles, visticamāk, nav,” par savu jaunāko kino režijas veikumu stāsta filmas režisors Dāvis Sīmanis.

Latvijas skatītājiem un, šķiet, arī latviešu režisoriem kara filmas ir sevišķi tuvas, taču “Gads pirms kara” ir kas atšķirīgs, jo pievēršas tam, kas ar pasauli notiek neilgi pirms kara.

Filma nav par pašu karu, tas ierakstīts jau pašā nosaukumā. Karš šajā filmā parādās tikai nelielā epizodē.

Filma ir gan par iekšēju, gan ārēju prāta stāvokli, kas ir sabiedrībā un cilvēkos pirms kara.

Šī filma uzdod jautājumu uz to, kāpēc karš vispār ir iespējams, nevis kaut kādā veidā mēģina aplūkot kara sekas vai karu kā īpašu pieredzi. Ar to esmu nodarbojies iepriekšējās divās filmās, kurās karš parādās savā funkcionālajā veidā. Šajā filmā ir skaidrs, ka pasaule savā ziņā ir sajukusi prātā un tas apjukuma stāvoklis ir tas, kas ved pretī karam,” sižetu skaidro režisors.

Režisora kino valoda

Pāris gadu laikā Dāvis Sīmanis radījis jau divas kino auditorijas un kritiķu atzītas pilnmetrāžas spēlfilmas – “Pelnu sanatoriju” 2016. gadā un “Tēvs Nakts” 2018. gadā, par filmu "Tēvs Nakts" saņemot arī “Lielā Kristapa” balvu nominācijā “Labākais spēlfilmas režisors”, turklāt arī abi šie kino darbi, tāpat kā “Gads pirms kara”, pieskaitāmi pie vēsturisko spēlfilmu žanra.

Dāvis Sīmanis stāsta, ka ir noteikti kino veidotāji, kas risina vēsturiskās tēmas veidā, kas atstājuši spēcīgu iespaidu uz pašu režisoru. Runājot par saviem iedvesmas avotiem, Dāvis Sīmanis izceļ vienu krievu un vienu baltkrievu režisoru – režisoru saista gan Alekseja Germana kara filmas, tai skaitā “Divdesmit dienas bez kara” un “Pārbaude uz ceļa”, gan Elema Kļimova “Nāc un skaties” un viņa sievas Larisas Šepitko “Augšāmcelšanās”.

Režisoram gan norāda, ka cilvēku vēsturiskā izpratne nemitīgi mainās.

“Katrai nākamajai paaudzei tas ir citādāk – mums kara situācija nav tik viegli atpazīstama, un mums nav tieša kontakta ar cilvēkiem, kas to ir pieredzējuši, līdz ar to mēs sākam to interpretēt citādākā veidā.

Ir skaidrs, ka vienas paaudzes kino režisori pilnīgi citādāk skatās uz šo tēmu nekā citas paaudzes kino režisori. Arī Latvijā, iespējams, pēc kāda laika būs citas kara filmas, kuras uz to skatīsies pavisam citādāk,” savās pārdomās dalās Sīmanis.

Viņš ir pārliecināts, ka pats filmas autors īsti nevar pateikt, kāda ir viņa kino valoda; skaidrs, ka ir tēmas, kas režisoru interesē vairāk par citām un par kurām viņš vēlas runāt, taču viņa uztverē par kino valodu vairāk var runāt tie cilvēki, kas plašākā un apjomīgākā veidā skatās un analizē konkrētā režisora filmas.

“Teikt, ka es apzinos, kā mana kino valoda ir veidojusies, īsti nevaru.

Ar katru nākamo filmu kopā ar savu komandu cenšos veidot autonomu darbu, kam ir sava izteiksme un līdzekļi, ar kā palīdzību tiek vēstīts.

Skaidrs, ka ir atsevišķi momenti, kurus var pamanīt kā kopīgus, piemēram, kopējā kadru poētika, kas man ciešā sadarbībā ar operatoru Andreju Rudzātu un mākslinieci Kristīni Jurjāni ir izveidojusies. To esam pārbaudījuši jau vairākkārt. Iespējams, tur ir arī kaut kāda poētiskā reālisma ietekme, kas ir saistīta ar Rīgas dokumentālā kino tradīciju. Arī tēmas, par kurām tiek runāts – tur ir kaut kādi samezglojuma brīži vēsturē… pat tad, kad es strādāju dokumentālajā kino, es cenšos meklēt kaut kādus kritiskus samezglojumus, kas parāda, ka kaut kas ar šo laiku vai vietu, vai cilvēkiem nav kārtībā. Tad es mēģinu saprast, kas tieši nav kārtībā. Te jau arī ir tas, ka vārdos nevar pateikt kaut ko, ko var pateikt kino, un tas viss varbūt ir tas, kas šajās filmās ir kopīgs,” par savu kino valodu stāsta Dāvis Sīmanis.

Latvijā filmēta stāsta autentiskums

Filmas "Gads pirms kara" filmēšanas pirmais cikls iesākās 2019. gada ziemas sākumā īpaši izvēlētās filmēšanas vietās – Pļaviņu novadā dolomīta karjera teritorijā un Daugavas krastos, kur filmētas ainas ar sniega laukiem, Vecrīgā, Talsu pilsētā, Aizkraukles un Jaunjelgavas novados. Viena no komplicētākajām filmas ainām – nepārtraukts kadrs vairāku minūšu garumā 2019. gadā tika filmēts pie Talsu ezera.

Nākamo kinodarba epizožu filmēšana turpinājās 2019. gada vasarā, taču filmēšanas procesu par pusgadu nācās pārcelt, kad galvenās lomas atveidotājs Petrs Buhta filmēšanas laukumā guva nopietnus kājas savainojumus. Pēc aktiera atveseļošanās šā gada janvārī ar epizodēm kinopilsētiņā “Cinevilla”, Slokā, Vecrīgas ielās un Prāgā filmēšana tika turpināta un veiksmīgi noslēdzās.

Ir ļoti svarīgi, ka visi iesaistītie grupas dalībnieki un režisors kā vienīgais, kurš spēj izlikties, ka saprot, par ko filma ir kopumā, pilnībā iesaistās šajā procesā. Tā ir veiksme, ka Latvijā ir ļoti daudz interesantu filmēšanas vietu, kuras joprojām ir saglabājušas savu agrāko autentisko izskatu.

Diemžēl bieži vien tas ir saistīts ar to, ka Latvijā ir daudz nesakoptu un degradētu vietu, kas ir atstātas novārtā, tāpēc varbūt mums ir vieglāk nofilmēt filmu par 1913. gadu.

Filmā ir filmēts ļoti dažādās Latvijas vietas – gan Vidzemē, gan Kurzemē, gan uz Latgales pusi. Centāmies to ģeogrāfiju turēt ļoti plašu, jo gribējām dabūt labāko, ko var iegūt,” par filmēšanas gaitā atlasītajām filmēšanas vietām stāsta Dāvis Sīmanis.

Filmas galvenā māksliniece Kristīne Jurjāne strādājusi, lai visos aspektos atainotu 1913. gadā dzīvojošo sabiedrību – ne tikai kostīmi, grims un matu sakārtojumi, bet arī filmēšanas vietu vizuālais izskats tika uzburts gluži kā pagājušā gadsimta sākumā. Vienlīdz liela uzmanība tikusi vērsta kā uz galveno aktieru, tā uz masu skatu dalībnieku veiksmīgu transformāciju.

Uz ekrāniem – vēstures spilgtākās personības

1913. gada notikumi nosaka dažādu pazīstamu vēsturisku personību klātbūtni filmā – uz kinoekrāniem skatītājiem būs iespēja redzēt Vladimiru Ļeņinu, Josifu Staļinu, Ādolfu Hitleru, Osvaldu Špengleru un citus. Filmas “Gads pirms kara” aktieru ansambli veido gan vairāk, gan mazāk Latvijā zināmi aktieri, to skaitā Lauris Dzelzītis, Pēteris Šogolovs, Andis Strods, Eduards Johansons, Edgars Kaufelds, Gints Grāvelis un Ģirts Ķesteris.

“Gads pirms kara” ietvertajā stāstā Valmieras drāmas teātra aktieris Eduards Johansons ataino vienu no pagājušā gadsimta spilgtākajām politiskajām personībām – diktatoru Josifu Staļinu. “Šajā filmā man bija iespēja attēlot ne tikai vienu no zināmākajām, bet arī visnežēlīgākajām pagājušā gadsimta politiskajām personībām.

Pētot Staļina personību, bieži vien pārņem trīsas. Glabājot šo informāciju sevī, devos uz filmēšanas laukumu un centos skatīties uz katru cilvēku kā nevajadzīgu šķērsli.

Kā teicis pats Staļins: "Ir cilvēks, ir problēma. Nav cilvēka, nav problēmas.” Manuprāt, šī filma būs unikāla un neparasta vislabākajā nozīmē. Lieliski filmas veidotāji, vērienīgums, profesionalitāte,” par savu pieredzi filmas veidošanas procesā stāsta aktieris.

Šī filma prasa ļoti īpatnēju aktierspēles stilu, jo tajā ir spēcīgs pārspīlējums. To pat varētu dēvēt par ekscentrisko aktierspēles stilu. Tas nozīmē, ka aktieriem pašiem savā veidā ir jāveido savi tēli, jāatrod tas, kas tajos ir tas ekscentriskais un pārspīlētais. Attiecībā uz galveno varoni, viņš vēl paliek šajā reālisma tradīcijā. Protams, tas nav viegli – filma nepārtraukti norit dažādās valodās, tiek izmantota krievu, latviešu, franču, vācu, angļu valoda. Režisējot ar čehu aktieri, ir jārēķinās, ka viņam būs jārunā daudz un dažādās valodās, kā arī man ar viņu ir jākomunicē angliski. Tur ir zināma daudzpakāpju valodas barjera, tomēr, filmēšanai noslēdzoties, varu teikt, ka ar to visu esam diezgan labi tikuši galā,” pauž filmas režisors.

Galvenajā lomā – čehu aktieris Petrs Buhta

Pēteris Mālderis (ar segvārdu Pēteris Krāsotājs, kurš uzdevies arī par Pēteri Pjatkovu un Pēteri Šternu, īstajā vārdā Pēteris Pīlēns) bija nezināms Latvijas kaujinieku barvedis. 1905. gada revolūcijas apspiešanas dēļ bija spiests pamest Latviju un piepelnīties ar krāsošanas un dekorēšanas darbiem Londonā, kur pēcāk iesaistījās kaujinieku grupas “Liesma” darbībā. Anarhists 1910. gada decembrī tika apsūdzēts uzbrukumā juvelieru veikalam un policistu nogalināšanā un bez pēdām pazuda Sidnejstrītas aplenkuma laikā, kas bija Londonas policijas un britu armijas vienības kauja ar latviešu anarhistiem 1911. gada 3. janvārī, kas piesaistīja lielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību un izraisīja debates britu parlamentā. Operāciju personīgi vadīja tā laika Lielbritānijas iekšlietu ministrs Vinstons Čērčils.

Galvenajai lomai izvēlēts 35 gadus vecais čehu izcelsmes aktieris Petrs Buhta, kurš filmējies tādās čehu ražotās filmās kā “10 Rules for Winning Her Heart” (2014), “Hany” (2014), “Taxi 121” (2016), kā arī seriālā “Cirkus Bukowsky”.

Petrs Buhta filmēšanas laukumā juties ļoti dabiski par spīti tam, ka nācis no Čehijas un ar latviešu kultūru iepriekš nav bijis pazīstams. Filmēšanas starplaikos aktierim labpatikās atvilkt elpu, iepazīstot apkārtējo vidi.

Apzināti vai neapzināti, taču Petrs Buhta savā lomā likās iejuties tik ļoti, ka pat atpūtas brīžos viņa acu skatiens un gaita atgādināja noslēpumaino latviešu anarhistu.

Petrs Buhta raksturo Pēteri Mālderi kā sākotnēji ļoti ikdienišķu vīrieti, kurš pēcāk dažādu negaidītu notikumu un sarežģītu dzīves apstākļu dēļ sāk pazaudēt pats sevi un nespēj izkļūt ārā no šo negatīvo notikumu virknes.

“Man atainot vienu no 20. gadsimta noslēpumainākajiem latviešiem nozīmē milzīgu atbildību un godu vienlaikus. Nav viegli, taču man patīk izaicinājumi; visizaicinošākais noteikti ir bijis strādāt četrās valodās – latviešu, vācu, krievu un angļu, taču tas ir bijis izcils smadzeņu treniņš. Es esmu bezgala pateicīgs par šo iespēju visiem – gan filmas režisoram Dāvim Sīmanim, gan aktieriem, tai skaitā Ingai Apinei un Laurim Dzelzītim.

Gan uzņemšanas komanda, gan pārējie aktieri ir vienkārši lieliski. Šis kino projekts man ir bijis gluži kā skaists brauciens pa amerikāņu kalniņiem,” savos iespaidos par filmu dalās Petrs Buhta.

Kino darba mestie izaicinājumi

Veidojot vēsturiska žanra kino darbu, kas ir balstīts uz patiesiem notikumiem, pavisam noteikti viens no galvenajiem režisora izaicinājumiem ir izvēlēties to, cik liela vēsturiskā precizitāte filmā tiks ievērota. “Gads pirms kara” autori ir atzinuši, ka pilnīgi precīzi atainot vēsturiskos faktus šajā filmā nav bijis iespējams. Faktoloģisko materiālu par Pēteri Mālderi sniedz Filipa Rufa grāmata "Pa stāvu liesmu debesīs: Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve", literārā formātā Pētera Māldera tēls kā "antivaroņa" prototips atspoguļots arī Žorža Simenona romānā "Pēteris Latvietis". Kontekstuāls vēsturisks skatījums uz filmā atainoto laikmetu atspoguļots Floriana Iljesa grāmatā "1913. Gads pirms kara".

“Visticamāk, ka galvenais ir bailes izrādīties muļķīgam vai kādā ziņā banālam, taču filmām ir jāpiemīt kaut kādai banalitātei un vienkāršībai.

Es kā režisors vienmēr cenšos būt nopietns un nosvērts, neatļauties nekāda veida atkāpes no tā, ko es saprotu ar intelektualizāciju. Šajā filmā man sevi ir jāpārvar, un tas priekš manis ir bijis galvenais izaicinājums – teiksim, atļauties iekļaut ainā kādu stulbību, jo tā šai ainai vienkārši atbilst, kaut arī pats sev es to nevaru pieņemt. Tad es kaut kā mēģinu pārkāpt sev pāri un to izdarīt,” par galveno šī kino darba mesto izaicinājumu pauž Dāvis Sīmanis.

Triju valstu kopražojums

Vēsturiskais trilleris “Gads pirms kara” ir triju valstu kopražojums – filmas izveidē piedalās kino profesionāļi no Latvijas, Čehijas un Lietuvas. Ar studiju “Lokomotīve” spēkus apvieno “Studio Uljana Kim” no Lietuvas un “Produkce Radim Prochazka” no Čehijas. Lietuvas pusē radošajā komandā līdzdarbojas filmas galvenais gaismu mākslinieks, skaņu režisors un komponists, savukārt no Čehijas piesaistīts galvenās lomas atveidotājs Petrs Buhta un filmas montāžas režisore Anna Ridnova. Filmas radošo kodolu veido režisors un scenārija autors Dāvis Sīmanis, operators Andrejs Rudzāts un māksliniece Kristīne Jurjāne. Šādā sastāvā radošā komanda jau iepriekš guvusi atzinību ar filmām “Pelnu sanatorija” (2016) un “Tēvs Nakts” (2018).

“Šobrīd vēl tāda īsta sadarbība nav bijusi. Mums ir čehu aktieris, taču tā nav tieši sadarbība ar studiju. Pēc filmēšanas noslēguma Prāgā varēs secināt, kāda būs izveidojusies sadarbība ar čehu pusi. Lietuviešu puse mums lielākoties piedāvā visu, kas būs vajadzīgs pēc filmēšanas noslēgšanās. Visa veida gala darbi, kas saistīti ar skaņas un filmas montāžu, krāsu korekciju, tiks veikti ar Lietuvas palīdzību. Tā kā jau iepriekš esmu strādājis gan ar šiem čehu, gan lietuviešu kolēģiem, domāju, ka problēmu nebūs un ka rezultāts būs labs,” filmēšanas noslēgumā par sadarbību ar Čehiju un Lietuvu atklāj Dāvis Sīmanis.

Vēsturiskais trilleris, kas seko leģendārā anarhista Pētera Māldera traģikomiskajam un sirreālajam ceļojumam īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma, Latvijas kinoteātros gaidāms nākamā gada sākumā,  informē Nacionālā kino centra pārstāvji.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti