Šai tēmai būs veltīts kinovakars „Reiz jau mēs samaksājām”, kas notiks 22.decembrī un kurā rādīs trīs filmas ar Jāņa Petera dzeju un tekstiem. To vidū būs arī savulaik aizliegtā filma „Disko ēna”.
„Mēs vilki no vilku mājām,
mēs neesam jums parādā ne plika graša,
jo reiz jau mēs samaksājām”
Tā ir aktiera Andra Bērziņa dumpinieciskā balss, kas skan Ligitas Vidulejas filmā „Disko ēna” ar Jāņa Petera dzeju un tekstiem. Filma uzņemta 1980. gadā, taču atzīta par padomju ideoloģijai neatbilstošu un aizliegta.
Filma „Disko ēna” ir dinamiska un pulsējoša, kopumā to var raksturot kā kliedzienu, kas aicina cilvēkus atmosties no vienaldzības un truluma. Būtībā šis kliedziens arī tagad skan tikpat aktuāli kā pirms vairāk nekā 30 gadiem.
Filmā piedalās virkne izcilu aktieru - Andris Bērziņš, Juris Strenga, Lilita Ozoliņa un citi, arī operas baleta trupa. Filma uzņemta Svētā Pētera baznīcā, kur tolaik notika remonts, un brīžiem tās varoņi, gluži kā kaskadieri, darbojas uz baznīcā izvietotajām stalažām, stāsta Jānis Peters.
„Cenzūra pamanīja, ka, filmējot šos kadrus Pēterbaznīcas atjaunojamajā ēkā, uz stalažām mūsu labākie aktieri dzied un izpilda ļoti modernas darbības. To vienkārši „nolika plauktā” jeb aizliedza, tāpēc, ka tā neatbilda padomju ideoloģijai, jo bija pārāk tuva Rietumu stilistikai,” sacīja Peters.
Latvijā arī šī filma zināma ļoti maz, toties pamanīta Vācijā, kur izpelnījusies arī augstu novērtējumu. „Filmu parādīja Vācijas televīzijas kanālos, un beigās tā filma tika demonstrēta Oberhauzes kinofestivālā, un Ligita Viduleja dabūja lielas balvas. Bet līdz ar to Ligitas Vidulejas darbība Latvijas televīzijā arī bija beigusies,” norāda Peters.
Filmu „Disko ēna” tagad varēs noskatīties Jānim Peteram veltītajā kino vakarā, ko kopumā veidos trīs filmas ar viņa dzeju un tekstiem, to vidū būs arī Anša Bērziņa filma „Skumjš stāsts par Keriju” un Jura Podnieka filma „Strēlnieku zvaigznājs”, kas 80.gadu sākumā izpelnījās milzīgu skatītāju interesi, jo bija pirmais ļoti cilvēciskais stāsts par strēlnieku kustību.
„Filma ir it kā politiska, bet šos cilvēkus no politikas un vēstures Juris Podnieks parādīja kā vienkāršus cilvēkus, katru ar savu likteni, kā vienkāršus latviešu zēnus, kas ir gājuši, kāvušies, tur varēja pielikt tikai mazliet fantāzijas, lai redzētu, kādi viņi bija jauni, kāda bija viņu sajūsma, viņu ideālisms. Un kādi viņi ir tagad savā vecumā. Nu vecums ir nenovēršams, bet arī tie apstākļi, kuros viņi dzīvo, nav tādi, kādus būtu pelnījuši, teiksim, revolūcijas uzvarētāji. Tas cilvēkus ļoti saviļņoja,” klāsta dzejnieks.
Peters ne tikai filmai rakstījis diktora tekstu, bet kā pats saka – no filmas komandas bijis izvirzīts arī kā vilcējs, lai filmu izdabūtu cauri cenzūrai. Viņš devies uz Centrālkomiteju pie ideoloģijas sekretāra, Krievijas latvieša Imanta Andersona. Šis kungs nav bijis ar pārāk gaišu attieksmi pret mākslu, taču palūdzis filmu noskatīties neoficiāli. Šķiet, ka kas ļoti personisks viņu aizskāris un filmai ceļš bijis vaļā. „Acīmredzot šajā cilvēkā kaut kas saviļņojās, jo viņš bija Krievijas latvietis, un skaidrs, ka varētu izvirzīt tādu versiju, ka viņš nenāk no vieglas dzīves, viņš saprata to strēlnieku traģēdiju,” pauda Peters.
Daudz plašākus paša Petera un kino zinātnieces Anitas Uzulnieces komentārus par filmām varēs dzirdēt kinovakarā, kam dots nosaukums „Reiz jau mēs samaksājām”. Tas notiks pirmdien, 22. decembrī sešos vakarā kinoteātrī „Splendid Palace” un ieeja tajā ir bez maksas.
