Inga Saksone: Instruments, kuru saucam par klavicimbalu, ir viens no tavas filmas galvenajiem varoņiem. Kad veidoji filmu par kori "Kamēr...", pats atzinies, ka iesākumā nebija ne uzdevuma, ne domas, ka no tā kaut kas sanāks – katrā ziņā ne pilnmetrāžas dokumentāla filma. Vai pirms šīs filmas tev bija kādi uzdevumi? No ārpuses vai pašam savi?
Emīls Alps: Pilnīgi noteikti, jā. Šis tādā ziņā ir absolūti pretējs projekts, jo korfilma bija ļoti improvizēts pasākums, un principā līdz pat pēdējam brīdim man šķita, ka tas būs mūsu pašu kora kolektīva kopējam baudījumam. Ar šo projektu ir citādi.
Man pašam personīgi šī filma bija diezgan liels izaicinājums, jo šī bija arī pirmā reize, kad man bija jāpiedzīvo absolūti paradoksālais notikums, ka pirms dokumentālās filmas uzņemšanas tev jau ir jāiesniedz scenārijs par to, kā tā izskatīsies. Tas mani vienmēr fascinējis...
Bet nu – tas ir noticis, un tas, cik tuvu mēs šim scenārijam sekojām, ir kaut kas cits, jo Kaspars mums tiešām apveltīja ar ļoti bagātīgu lauku, ko apskatīt. Ja sākotnēji ideja patiešām bija veidot filmu par klavicimbalas radīšanas procesu un to, kas ar to saistās, beigās filma tomēr pārvērtās par tādu kā šībrīža cilvēka labsajūtas meklējumiem, baudījumu un prieka vēlmēm, jo laikam tā galvenā lieta par Kasparu manā skatījumā tiešām ir tas apbrīnojami lielais dzīvesprieks un radošā enerģija, ko viņš izstaro. Un tādēļ ir ļoti liels gandarījums, ka man tika dota iespēja arī no Latvijas Televīzijas puses īstenot šo filmu, jo Kaspara Putriņa personība – tas ir kaut kas kolosāls.
Instrumentu būvēšana jau nav tikai mūzika: tur ir zinātne, tur ir fizika, arī amatnieka prasmes, kas Kasparam ir, un tad vēl eksperimentētāja un atklājēja gars. Tas viss viņā ir! Kurš dzinulis, tavuprāt, viņā ir spēcīgāks?
Tādēļ jau arī filmas nosaukums ir "Renesanses laika cilvēks", jo Kaspars ir personība, kurš patiešām dara daudz un pārzina daudzus un dažādus arodus, un
tieši instrumenta būve, man šķiet, ir viņa prasmju, spēju un arī ideoloģijas jeb domāšanas veida kopsumma, jo tā sevī ietver ne tikai eksperimentēšanu, bet arī ļoti skaidras un konkrētas praktiskas zināšanas, kas vienmēr ir konfliktā viena ar otru.
Un tomēr beigu beigās – ja viņš ir šī mūzikas instrumenta veidotājs, viņa auss un izpratne par to, kā mūzikai būtu jāskan, ir noteicošais faktors. Un – jā, man šķiet, ka gan pats process, gan pats instruments ļoti veiksmīgi arī apkopo Kaspara personības dažādās iezīmes.
Man patīk Kaspara stāsts raidījumā "Mana mūzika" par skaņojumu, kur oktāva dalās daudz sīkāk, nekā esam pieraduši, kur melnie taustiņi ir divi, diezs ir cits un arī bemols ir cits. (..) Filmā, protams, ir skaņas, bet pats jaukākais, manuprāt, ir tas, ka nav aizkadra tekstu, nav komentāru, kas it kā varētu paātrināt filmas darbību, ātri pastāstot, bet šeit skatītājam pašam ir jāatveras, jāatver un jāklausās. Kā tu ar metroritmu filmas plūdumā tiki galā? Plūdi brīvi vai tomēr rēķināji?
Es ceru, ka tiku galā, bet patiesībā nezinu. Tas arī no manas puses ir eksperiments, bet par to aizkadra balsi... Esmu dzirdējis komentārus par to, ka filmā varbūt varēja kaut kur vairāk iedziļināties, kaut ko vairāk atklāt, bet primāri
filma tomēr ir par Kasparu – par konkrētu cilvēku, indivīdu, kurš, visticamāk, pats labprātīgi neparakstītos uz to, ka taisām par viņu filmu. Pazīstot Kasparu, dažādās sarunās arī no viņa draugiem izskanēja tas, ka diez vai Kaspars būtu tas cilvēks, kurš aicinās – lūdzu, nāciet un filmējiet!
Tādēļ, respektējot šo, es arī vēlējos filmu radīt tādu, kurā nekas sevišķi nav jāpaskaidro, bet tu kā skatītājs vari vienkārši pētīt gan procesa burvību un, cerams, arī no tā kaut ko iegūt, jo man šķiet, ka tā lielākā vērtība vismaz man personīgi, uzņemot šo filmu šajā vasarā, bija absolūtā aizmukšana no reālās pasaules. Aizbraukt uz darbnīcām projām no Rīgas vai kādiem citiem objektiem un pilnībā pazust savā nelielajā paradīzē, kur tu vienkārši priecājies par tīriem intervāliem, tīrām skaņām.
Vasara. Tas ir diezgan ilgstošs laiks.
Jā, projekts sākās pavasarī, un pašā filmas sākumā mums vēl ir kadri no ziemas. Tomēr kopumā apjoms ir viens gads, lai arī esam mazliet pamānījušies ar konkrētā instrumenta būves procesu, jo arī Kaspars apgalvo, ka gadā viņš var uztaisīt divas šādas klavicimbalas. Šis, ja nemaldos, bija jau trešais instruments. Bet filmā vajadzēja kaut kā šo procesu sakompresēt, kas arī Kasparam noteikti nenāca viegli – tādā ziņā milzīgs paldies viņam par uzticību un interesi šo filmu padarīt pēc iespējas bagātāku, jo viņš beigās tomēr vēlējās redzēt, kas no tā sanācis.
Apsvēru domu, vai šo filmu pirms pirmizrādes Kasparam rādīt vai nerādīt, un tas, kas mani pārliecināja, laikam bija tomēr tas, ka šajā darbā es rādu viņa profesionālo darbību un, nedod Dievs, parādu kaut ko, ko nevajag – kādu secību sajaucu, kādu neveiksmi ielieku.
Neveiksmes tur ir, bet nu – tas ir ļoti kutelīgs temats. Katram no mums kaut kas var nesanākt, bet varbūt kādas kļūdas nevajag uzreiz publicēt! Tādā ziņā es noteikti šajā darbā negāju pēc kaut kādas milzīgas intrigas vai problēmām – tā tiešām ir filma, kuru noskatīties un, cerams, sajust prieku, patiku un arī tādu jaunu baudījumu pret mūziku un skaņu.
Ļoti pievilcīgas ir skaņu ainavas, kas ir šajā filmā. Ģirts Bišs, kā saprotu, ir kaut ko palīdzējis.
Jā,
Ģirts Bišs bija mūsu skaņu režisors, un kopā ar komponistu Jāni Ruņģi mēs mēģinājām atveidot Kaspara prāta vizualizācijas mēģinājumu skaņā – tas bija tas uzdevums.
Kad mēģināju šo ideju paskaidrot gan Jānim, gan Ģirtam, sākotnēji, šķiet, biju vienīgais telpā, kurš to saprata. (smejas)
Man šķiet, ka Jānim bija zināmas šaubas par to, kas notiks. (..) Kopā trijatā gājām cauri filmai un skatījāmies, piemēram, uz Kaspara ekspresīvajām roku kustībām, un tad es teicu – lūk, šo papildinām. Viena man mīļa epizode ir brīdis, kad Kaspars cērt skaliņus un vienā mirklī no viņa puses ir tāds: peu-u-u...
Jā, šī skaņu ainava man kā cilvēkam, kurš nāk no mūzikas fona, ir šausmīgi svarīga. Kā arī teicu nesenajā intervijā "Kultūrdevā", es ļoti, ļoti ceru, ka es nepalikšu tikai pie mūzikas tematikas, kas, protams, ir ļoti patīkama niša, bet – nu, kaut kad.
Kā pats meistars saka, klavicimbala ir ļoti labs instruments, ko var paņemt līdzi, pats var ienest, pats var iznest un arī spēlēt var gan stāvus, gan sēžot, jo mehānisms ļauj arī grozīt instrumentu. Visnotaļ arī jauka skaņa. Aizkadrā jau aizrunājāmies par analogo kino. Tātad arī šāda interese tev varētu būt un varbūt varam pat kaut ko gaidīt?
Interese pavisam noteikti ir, un šīs filmas radīšanas procesa laikā tā parādījusies vēl daudz, daudz lielāka.
Turklāt Kaspara dēļ man radusies interese pašam mēģināt uztaisīt kādu ļoti vienkāršu, visticamāk, neveiksmīgu mūzikas instrumentu. Tad jau redzēsim.
Bet par analogajiem ierakstiem runājot – jā, visā pasaulē tie nozīmē ļoti lielu maģiju un burvību. Šobrīd, akadēmijas pēdējā gadā, mūsu pasniedzējs ir Jānis Putniņš, kurš ir lielākais analogā kino pārvaldnieks, meistars un fans Latvijā – viņš arī mums mēģina šo burvību parādīt. Jo studējot Kultūras akadēmijā audiovizuālajā jomā, tā struktūra trijos mācību gados tiek iedzīta ļoti korekti – visam jābūt saplānotam: ir producentu piekrišana, iespējams, ir arī kaut kāds finansējums, ir atskaites un tamlīdzīgi. Bet vēl pavisam nesen, absolūtā ziemas aukstumā un sniegotajā laikā, mums bija viena lekcija, kurā satikāmies no rīta, izvēlējāmies vienu no pāris pašu rakstītajiem scenārijiem, kas iepriekšējā vakarā tika iemesti kopīgajā mapītē, un bez sevišķa plāna izgājām cauri: sak, jā, šo mēs varam mēģināt, paņēmām analogā kino kameru un gājām laukā un bez sevišķas plānošanas. Bijām kādi seši režisori. Kādu brīdi, piemēram, mans kursa biedrs parežisē, tad es, kaut īsti nezinu, ko tā filma nozīmē, kas tur jādara – vienkārši eju cauri tekstam, mēģinu, bet beigu beigās ar lielu nepacietību gaidu, kas tur sanāks, jo analogajā kino vienkārši parādās kāda maģija. No nekurienes!
