Sadaļas Sadaļas

Dokumentālās filmas

«Gēnu ārsti». Dokumentālā filma

Dokumentālās filmas

Latvijas kods. Melnā stārķa kungs. Dokumentāla filma

Latvijas kods. Dokumentāla filma. «Nesaprastie»

Patriotisms ir ļoti šaura žilete. Saruna ar kinorežisoru Ivaru Zviedri

Pie esošās sistēmas būt godīgam politikā nav iespējams – ir jāmelo, ja ne citiem, tad vismaz sev, uzskata dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris. Projektā “Latvijas kods” tapusī Zviedra filma “Nesaprastie” ir vērojums un mēģinājums saprast tos, kuri gandrīz katru gadu skandē saukli “Atlaist Saeimu!”, un tos, kuri šo skandēšanu klausās Saeimas ēkā.

Pirmie filmas kadri ir nofilmēti 2009. gada 13. janvārī, kad pa mūsu parlamenta ēku tika mests ar bruģakmeņiem, bet pēdējie kadri – 2020. gada 14. oktobrī, kad Latvijas mākslinieki cēla “Nesaparašanas sienu”.

Lai visi nesaprastie sevi ieraudzītu

Māra Uzuliņa: Filmai ir ļoti trāpīgs un ietilpīgs nosaukums. Kuri tad ir tie nesaprastie – politiķi, protestētāji vai varbūt tie esam mēs visi, kas vairs vai joprojām nesaprotam viens otru?

Ivars Zviedris: Mēs varētu filozofiski par šo runāt ilgi un dikti, bet, ja noreducējam to uz filmu, tad man jau tiešām liekas, ka visi ir nesaprasti. Vieni tie, uz kuriem bļauj. Ir daži tādi deputāti, kuri gandrīz visu laiku tur ir. Filmā izskan, ka – nu, kas tad tas ir, ka tur ārā pāris pabļaustās? Vot, ja iznāks tik un tik, tad es sākšu domāt. Un tie otri arī, viņi arī ir zināmā mērā nesaprasti. Viņiem liekas, ka viņus baigi abižo un tā tālāk. Tas grāvis ir pa vidu starp vieniem un otriem.

Ko man gribējās, lai redz filmā... Lai visi tie nesaprastie sevi ieraudzītu un paskatītos mazliet no cita rakursa uz sevi. Neviens jau mēs neesam eņģeļi, un katrs savā mūžā ir bijis kaut kur nesaprasts. Tagad man gribētos, lai tas vienai pusei un otrai pusei, un arī mums visiem pārējiem palīdz kļūt par saprotamāku, teiksim tā. Bet kā tur būs, kā katrs filmu ieraudzīs, to es nezinu.

Bet kāpēc mēs nesaprotamies? Vai tās ir bailes, neuzticēšanās?

Es domāju, ka vainīga ir sistēma. Lai arī nekas labāks laikam par demokrātiju un kapitālismu pagaidām vēl nav izdomāts. Lai gan es nebūtu tik drošs. Bet tas, kādā veidā pašreiz darbojas šī sistēma, kā darbojas parlamentāra republika, kādā veidā tajā republikā darbojas demokrātija, cik liela ir birokrātija un kā tā sabiedrība noslāņojas… Es esmu diezgan drošs un varu prognozēt, ka tas ļoti ilgi vairs turpināties nevar, un ja to sistēmu mēs kaut kā neuzlabosim, tur tīri ar cilvēcisku empātiju un tādām lietām nebūs līdzēts. Tad droši vien vairs nebūs nekāda evolucionāra attīstība, bet revolucionāra, un tad droši vien kaut kas tur mainīsies. Bet tas, ka šādā veidā – vieniem bļaujot uz ielas, otriem sēžot un skatoties datorā, kādu mašīnu pirkt…

Tur jau nevar arī tos deputātus tā baigi vainot. Visa tā sistēma ir uzbūvēta tāda, ka viņiem ir garlaicīgi.

Viņš jau tajā komisijā visu šito zina, viņam kāds parāda īkšķi uz augšu vai leju, un viņam tikai jānospiež tā podziņa. Viņam nav intereses. Sevišķi jau kaut kādā opozīcijā tur sēžot, viņš tur knibina kaut ko, bet tā ir sistēma. Protams, tie, kas ārā tur bļauj, tie maksā par to, ka viņš tur sēž. Es gribēju to parēķināt, bet īsti nav tādu datu, cik maksā viena tāda plenārsēde un cik maksā viens tas podziņu spaidītājs.

“Nesaprastie”

Kā tev šķiet, vai latvieši mīl savu zemi, savu tautu?

Zemi un tautu noteikti, valdību – kā parasti… Bet tas nav nekāds baigais izņēmums ne Latvijā, ne kur citur. Visur jau – gan Vācijā, gan “čehos” un kur tik visur – protestē pret Covid-19 un pret ko tik ne; kā tik kaut kas ir, tā uzreiz aiziet vaļā. Valdību droši vien vismazāk mīl. Tas ir viens tāds “Nesaprasto” aspekts. Nu, es negribētu, tur jau nav baigi viegli. Man būtu, piemēram, diezgan kreņķis, ja katru dienu – “Atlaist Saeimu! Atlaist Ivaru!” – ja es tur būtu.

Man liktos diezgan draņķīgi, ka uz mani kāds tā kliedz, un es visu laiku domātu, ko es neesmu labu izdarījis.

Mums ir brīnišķīga zeme. Kur gan citur pasaulē var tā būt, ka par diviem metriem, par distancēšanos, it sevišķi laukos, nemaz nav jābrīdina, mēs jau tāpat tur pa diviem metriem esam. Man, piemēram, pie mājas ir tāds… Viena no meitām iesauca vienu vietiņu mežā par “debesliftu”. Un es varu aizskriet uz savu “debesliftu” un neviena tur nav, es tur varu pavingrot… Nav baigi daudz tādu vietu pasaulē.

Un katrai tautai ir savs jumta leņķis, mums jumta leņķis ir laikam rija, bet tas jumta leņķis jau arī ir pārnestā nozīmē. Es uzskatu, ka tur, kur tu esi piedzimis, tev tur arī jānomirst. Tā man viens mans filmas varonis, tāds Ēriks, teica… Ir tāda filma “Ērik, atnāc!”. Viņš šogad atvadījās no mums, nomira. Viņš vienmēr to atgādināja. Viņš dzīvoja mežā, mazā būdiņā, un viņš teica, ka tur, kur tu esi piedzimis, tur tev arī jānomirst, nav ko mētāties. Viņš gan bija bijis baigais jūrnieks, izbraukājis visu pasauli, bet tagad viņš bija atgriezies. Bet ir tāds kods katrai vietai un katrai tautai, un katram cilvēkam.

Politikā jāmelo – ja ne citiem, tad sev

Tev kā dokumentālistam ir spēja panākt cilvēku uzticību. Vai tu neesi domājis iet politikā?

Man ir bijuši uzaicinājumi uz to vietu, bet tur tā lieta, ka es ļoti baidos, ka pie šādas sistēmas mani tā politika diezgan ātri izspļautu. Tā politika, kā mēs arvien biežāk redzam, kas nāk tur gaismā… Ka tur bišķiņ melo. Nu, labi, melojam jau mēs arī dzīvē. Nav jau tā, ka tur politiķim jābūt kristālskaidram, it kā tas teorētiski tā ir, bet… Bija jau it kā laba iekārta, izdomājums jau bija labs – komunisms. Es esmu no tās paaudzes, kam tur bija jāmācās par komunisma labajām visām lietām. Bija tāds teiciens, ka katrs var dabūt pēc savām spējām, strādāt pēc savām spējām. Idejiski tur viss bija pilnīgā kārtībā, bet tā bija utopija. Tā nekad pasaulē nebūs. Vienmēr ir pelītes, zilonītis, vienmēr ir kāds, kas grib šmaukties, vienmēr ir kāds godīgāks. Un tad sākas viss šitas, kad kāds ir nošmaucies – a kāpēc es nevaru šmaukties? Un tad pa renīti viss aiziet uz leju.

Es neesmu no tiem, kas uzskata, ka politiķim ir jābūt kristāldzidram. Es pie šīs sistēmas baidos no tās politikas. Es esmu pamēģinājis būt valsts amatpersona, saprast vispār to sistēmu no iekšas, kā tas darbojas. Skaidrs, ka viegli ir aiziet un bļaut pie tās Saeimas un mest ar akmeni. Bet ja tevi pašu ieliktu tur, tanī zvēru dārzā? Nu, tad uz priekšu! Darbojies! Panāc, lai viss ir godīgi. Panāc, lai visiem viss ir labi.

Nav jau baigi vienkārši. It sevišķi pie latviešiem, kur otrs latvietis ir gardākais ēdiens.

Nav baigi vienkārši; kur trīs latvieši, tur četras partijas, tur sastrīdas un tā. Politika nav baigi godīgā spēle. Arī pie šīs sistēmas, kas saucas demokrātija, arī tur tu nevari būt īsti godīgs politikā. Tev ir jāmelo. Ja ne citiem, tad vismaz sev. Visticamāk jau, arī citiem. Tā ir būtībā spēle, kur tu apspēlē savus konkurentus, par kuriem tad balsos. Un jo tu vairāk melo, jo tu esi labāks. Ja tu sastāstīsi, ka jums te tagad būs debesmanna un jāstrādā nebūs, o, nu visi par tevi tad nobalso. Un kas notiek tālāk? Pēc pusgada visi atkal bļauj pie Saeimas – tinieties prom! Tā sistēma tā iekārtota. Tie kas nemelo…

Nu, ja tu tur neko nesolīsi, tad tevi neviens neievēlēs.

Tad nav vērts iet tur to spēlīti spēlēt. Tur ir tas absurds un tas riebīgums. Es ceru, ka kaut kādā veidā, mainoties paaudzēm… Es tiešām pašreiz neredzu ne šaurākā Latvijas mērogā, ne Eiropas Savienībā, ka tā sistēma ir godīga, bet skaidrs, ka nav arī pagaidām nekas labāks. Es, godīgi sakot, laikam neesmu gatavs adaptēties un pielāgoties šai te melošanas sistēmai, kura pašreiz mūsu dzīvi nodrošina. Mēs par to balsojam, ka tāda ir, tā mēs te dzīvojam, tā mēs kļūstam par nesaprastajiem.

Ivars Zviedris

Filmā izskan ideja, ka patriotisms ir rīks, lai manipulētu cilvēkus. Vai tu sevi uzskati par patriotu?

Tas patriotisms katram jau ir kaut kas savs. Nacionāli noskaņotām partijām vienmēr ir 810% atbalsts. Dari, ko gribi, viņi var sataisīt tādu vai šādu šmuci, bet tie, kas balsos tāpat par nacionāļiem, ir apmēram 10%. Diemžēl bieži ar to patriotismu tur tiek spēlēta tā spēlīte. Piespraud auseklīti vai zīmīti, paņem rokā lāpu, vēl kaut ko un tad ej, un tad uzdziedi vēl himnu, un esi baigais patriots. Tanī pašā laikā otrā dienā tu nobalso tur par to, ka mēs pirksim tikai kaut kādas poļu preces, jo viņas ir lētākas, jo iepirkums ir tāds, un mēs pirksim, lai lētāk. Visā globalizācijas jezgā tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Teiksim, kā trīsdesmito gadu Latvijā, kad Ulmanis aicināja iebērt trīs vai cik tur karotītes tējā par katru cukurfabriku, vairs diez ko arī nevar darboties, jo tā pasaule ir kļuvusi citādāka.

Ar to patriotismu ir jābūt ļoti uzmanīgam.

Ir jāredz kopējā aina, bet tas ir viens no ļoti svarīgiem instrumentiem, ar ko var… Paskaties uz citām valstīm, uz Islandi, kur viņi vienkārši paņem un pasūta Pasaules Banku. Viņiem bija banku krīze, viņi pasūtīja viņus ratā, mēs samaksājām baigo naudu visiem “pareksiem”, bet viņi pateica, ka paši kaut kā tiks galā. Tur ir tā robeža starp pārējās pasaules pasūtīšanu ratā, savu cilvēku ķeršanu uz kaut kāda āķīša.

Patriotisms ir ļoti šaura žilete, pa kuru jānostaigā, lai tu būtu godīgs, lai tu to instrumentu neizmantotu, lai ķertu uz āķa. Nu, ir populisti. Politikā ir populisms, kā es teicu, bet ja tu viņu pārdozē tāpat kā patriotismu, tad tur var sanākt diezgan čābīgi.

Atbildīgs par to, ko pieradinājis

Vai mūsdienās mums vispār ir tādi tautas varoņi?

Tas gan ir labs jautājums. Gan jau, ka ir. Droši vien, ka ir cilvēki, kuri grib būt tā sauktie “mazie cilvēciņi” un mierīgi dzīvot, un arī tā ir baigā varonība. Es, piemēram, domājot par savu filmu “Valkātājs”, ka tiem cilvēkiem, kas tur tagad dzīvo tajā pierobežā, kam tur nav ne ceļa, ne kā, viņi katrs ir varonis. Viņiem vajadzētu katram dot kaut kādu goda zīmi par to, ka viņi vispār tur dzīvo, jo tur nav nekāda baigā motivācija būt. Nu ir jau daži, kas tur ir izdomājuši, ka arī pierobežā var ļoti ekonomiski darboties. Bet tādu varoņu, kas aiz sevis vilktu līdzi un… Idejiskie varoņi, tādi domātāji lieli... Diemžēl tur atkal ir tas pats, es vēlreiz atgriežos pie tās sistēmas. Viņi nespēj tajā sistēmā īsti iekļauties, jo, ja tev ir kaut kāda ideja un tu esi godīgs, tu nevari, tev ir tik daudz tās globālās blaknes, kas spiež uz tevi, ka tu nevari visā tajā kopējā kaut kā iekļauties. Tie paši manis pieminētie trīsdesmitie gadi, tur bija tomēr mazliet vienkāršāk. Tev bija kaut kāda ideja, un tu to savu ideju, pavelkot līdzi, cik nu mēs te esam – tos divus miljonus, tu varēji vienkāršāk viņu realizēt.

Tagad ir tam idejiskajam varonim jārēķinās ar to, ka viņam ir jābūt jau politiķim.

To savu ideju tīrā veidā realizēt viņam ir ļoti grūti, jo skaidrs, ka ir jāņem vērā, kas notiek Igaunijā, Lietuvā, Polijā un Vācijā. Mēs tur esam vienotā laivā. Ja viņš var uzkāpt tajā Eiropas tronī… Bet tur atkal tā sistēma ir tāda, ka tu tur uzkāpt nemaz tā nevari. Es domāju, ka tādas idejas Latvijā tīrā veidā, kā kādreiz bija Latvijas bekons vai sviests, tā “Nokia”, par ko mēs runājam... To pašreiz ir baigi grūti realizēt.

Tas attiecas arī uz kino. Kas notiek kino? Viena liela daļa mēs skatāmies, kas notiek apkārt, braukājam tur pa visādiem “pičingiem”, semināriem, kur tev katrs mēģina arī no sevis kaut ko pielikt, tad sagrābstāmies visriņķī, pielāgojamies visādiem “netfliksiem”…

Tā kā mums ir tas finansējums mazāks, mēs skrienam kaut kādam vilcienam pakaļ, it sevišķi spēlfilmās, mēs skrienam nopakaļus.

Un, ja tu skrien nopakaļus, tad jau tu zaudē. Vienmēr jāuzdod sev jautājums – ar ko tu pārsteigsi? Visi lauki jau ir uzarti, jautājums – cik dziļi. Jāar dziļāk. Ja tu vari paart dziļāk, ja tu vari uztaisīt vēsturisko kara drāmu grandiozāk vai ar kaut ko citu vēl pārsteigt, ar citu rakursu, tad – uz priekšu. Ja to nevar, tad nevajag laikam to darīt.

Es vispār uzskatu, ka par mūsu budžetiem, jā, ir vajadzīgi “Dvēseļu puteņi”, bet es uzskatu, ka vismaz spēlfilmās mums ir jāiet autorkino virzienā, kur budžets ir mazāks, bet tomēr tas efekts... Ja paskatāmies kaut vai uz festivāliem, uz apmeklējumiem, ja paskatāmies, cik tiek ieguldīta nauda vienā un cik otrā filmā, tad, manuprāt, autorkino ir tas Latvijas virziens, es runāju par spēlfilmām, uz kurieni būtu jāiet, jo sanāk kaut kāda puskoka lēkšana ar lielbudžeta filmām, kur tas mūsu budžets ir tāds, ka “Netflix” par tādu naudu ražo vienu dienu. Tad tur, protams, var sanākt čābīgi.

Dokumentālais kino, nu, tur atkal ir cita štelle. Mēs esam spēcīgi.

Paskaties, katru gadu lielākajos festivālos, teju katrā festivālā ir kāda latviešu filma vai vismaz ar latviešu piedalīšanos. Tās tradīcijas mums ir kopš vēl Rīgas kinostudijas poētiskā dokumentālā kino. Pamēģini to realizēt kaut kādā Īrijā, piemēram. Tev tur vajag atļaujas, un visa tā pārdemokrātija, kas slēpjas aiz datu aizsardzības un visām tām pārējām lietām, viņa nenormālo naudu maksā. Vajag juristu juristam galā un saskaņošanu saskaņošanas galā. Mēs te tā mierīgāk. Sasitam saujās ar, piemēram, Pepiņu (filmas “Valkātājs” galvenais varonis – red.) un taisām “Valkātāju”, brienam pa robežu. Aizejam pie robežsargiem un sarunājam – nu, klau, es tur nedrīkstu atrasties, bet, nu, filmas vārdā. Un viņi nu, laaaabi, kaut kā te izdomāsim. Apmēram tā mums tas darbojas. Paldies dievam, tāpēc mēs vēl varam filmēt novērojošo dokumentālo kino.

Vai tu pats sevi identificē vai ieraugi savos filmu varoņos? Vai pats sevi vari iztēloties starp šiem valkātājiem, protestētājiem?

Jā, es domāju, ka varu. Dokumentālais kino vispār ir tāds savdabīgs psihoterapijas veids, jo tā uzticība un tā atklātība, kā es vispār pie tiem varoņiem tieku, ko viņi vispār no manis grib… Vislabāk jau laikam filmā “Dokumentālists” mēs to arī parādījām. Tie cilvēki zināmā mērā jau grib kaut kādu draudzību, nu, vismaz tā saucamie “mazie” un “metēji”, viņiem nav naudas, lai ietu pie dārgiem psihoterapeitiem. Kaut vai tas pats Pepiņš, viņš grib ar mani izrunāties, viņš grib to savu sāpi pateikt, un, ja tu viņu spēj godīgi uzklausīt un godīgi ar viņu sarunāties, tad tas ir savdabīgs psihoterapijas veids. Man arī tagad viena kundze zvana un saka – es esmu iecerējusi, ka tu taisīsi par mani filmu, bet šodien es ierāvu, šodien ne. Bet es piezvanīšu tev kaut kad, es esmu apņēmības pilna, mēs to realizēsim. Gribi to vai ne! – Tāds variants.

“Nesaprastie”

Savukārt tiem, kas sēž Saeimā, viņiem varbūt vajag savādāk. To varbūt nevar saukt par psihoterapiju, bet viņi arī no tevis grib. Ja tu ej pie viņiem ar tādu godīgu uzstādījumu, nevis caur kājstarpi nofilmē vai vēl kaut ko, un ja viņi sevi ierauga no malas. Mums bija Ineses Kļavas filma “Eksāmens”, es biju operators. Tur bija tāds eksāmens jānoliek sēru ceremoniju izvadītājiem, lai viņi varētu dabūt sertifikātu, lai varētu iet pie kapa un runāt. Tiešām reāls eksāmens, kur žūrija viņus klausās. Piemērs: ir nomiris viens kungs, radinieki cīnās pēc viņa mantas – kā jūs viņus saraudināsiet? Vai atkal – kāda izskatās Veļu māte? Tur tie nabagi, kas grib kļūt par tiem izvadītājiem, viņi cenšas ar visu savu aktiermeistarību. Tā filma apmēram par to. Tad mēs viņu rādījām Kongresu namā. Tur sanākuši jaunieši, visi smej un tā. Aizbraucam parādīt to filmu tiem izvadītājiem, un viņi visi tādi – vai, cik mēs skaisti runājam. Apškrūmas dzejoļi un tādā garā. Tas ir ļoti dažādi, dažādas filmas arī dažādi skatās.

Bet vislielākais efekts ir panākt, lai tu zini jau, kurā minūtē smiesies un kurā minūtē būs tie cilvēki sašutuši.

Tas “Dokumentālistā”... Tur man jāpasakās Inesei Kļavai, viņa samontēja. Tur es jau zināju, es varēju iziet ārā un klausīties – ā, smejas, tad man jāiet iekšā, būs tūliņ beigas, man būs jāparunājas.

Ja kāds izdomātu veidot filmu par Ivaru Zviedri, dokumentēt dokumentālistu. Vai tu piekristu?

Es esmu domājis par šito. Zini kā – ja tu esi gatavs ielaist mani savā guļamistabā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, tad, davai, sitam saujās un sākam. Un ja nē, tad nav īsti jēgas, tad nekas tur nebūs. Man pat ir bijuši tādi gadījumi, ka ir bijis kāds, kurš ir gribējis, mēs jau esam dabūjuši naudu, bet tad, kad es sāku līst tajā guļamistabā, tad – nē, nē, nē, paldies, pietiek.

Tā jau arī ar “Valkātāju” bija, tur arī bija viens valkātājs, kurš no sākuma tur baigi visu ko, bet pēc tam – nē, nē, es vairs tevi negribu redzēt. Tādā novērojošajā kino, tas nav tikai kino, man tie varoņi – tā filma man jau nebeidzas tajā brīdī, kad ir pirmizrāde, tur tas Ekziperī teiciens darbojas –

ja tu esi kādu pieradinājis, tad tu par viņu arī esi atbildīgs.

Tās attiecības jau arī ir divpusējas. Es, piemēram, no tā katra sava varoņa arī kaut ko gūstu, un es ceru, ka viņš gan no tās filmas, gan no manis arī kaut ko gūst un no mums visiem, kas tur darbojamies, gūst kaut kādu sabiedrību.

Un kino ir vēl viena tāda svarīga lieta – tas virsuzdevums. Jo tā vienkārši pasmieties par kādu vai paskatīties viņu – katram ir savi tarakāni galvā –, paskatīties, kādi viņi ir, ir forši, ir interesanti, bet tas vēl tev nenodrošina to virsuzdevumu. Ja tu parādi, ka viņš ir stulbs, tad parādīt tikai to būtu ļoti primitīvi. Bet, ja tu parādi, ka viņš ir stulbs, bet viņš varēja būt gudrāks, un to viņa stulbību veicināja tas vai šitas, tad tas jau ir tas, ko es arī gribu ar “Nesaprastajiem” panākt. Jo vērojums jau ir diezgan sarežģīts.

“Dokumentālistā” mums tā sistēma bija tāda – es braucu filmēju, un Inese montēja un nelaida klāt pie montēšanas, jo es arī zināju, ka es nesamontēšu. Un vēl kino patiesības bieži vien nav dzīves patiesības, montāžai, protams, ir liels spēks. Tu vari samontēt tā vai samontēt šitā un pataisīt sevi par labo vai par slikto. Tad es redzēju pirmos tos melnās montāžas variantus, un, skatoties uz sevi, es domāju – nu, kur es varu būt tāds kretīns, kā es tā varu ar tiem cilvēkiem izrīkoties. Protams, ar laiku tu pierodi un saproti, kā tas ir, bet sākotnēji vispār uz sevi ir ļoti grūti skatīties. Ja tu esi prasmīgs vērotājs, labi spēj novērot un parādīt kaut kādas nianses, uz sevi no malas ir ļoti grūti skatīties. Tur ir jābūt pietiekami drosmīgam.

Ja es tiešām ļautu kādreiz par sevi filmu taisīt… Tev ir jābūt, tev ir jāļauj tajā guļamistabā nākt iekšā. Pagaidām es īsti laikam neesmu gatavs. Bet tas, ko cilvēks grib, viņš jau grib tādu kā reklāmu sev, viņš grib izskatīties foršs, atraktīvs, smaidīgs… Politiķiem jau arī vajag reklāmu, viņi jau negrib parādīt visu to, ko viņi negrib parādīt. Tāpēc viņi ir ar mieru filmēties, bet laist savā guļamistabā, nu, es nezinu, vai no simts tiem… Nu, varbūt tur kāds arī atrastos. Man ir pāris draugi, kuri man saka – ai, nu tu tur atkal par tiem saviem zāģeriem vai kādiem tur “mazajiem cilvēkiem” – es viņus neuzskatu par nekādiem “mazajiem cilvēkiem”. Viņi var būt visādi, bet viņi ir godīgi, viņi ielaiž tajā savā guļamistabā, viņi ir gatavi ielaist. Par to ir tas mans stāsts. Ja kāds no tiem simts džekiem un meitenēm, kas tur sēž, ir gatavs – davai! Laižam vaļā! Uz priekšu! Bet viņi jau nav gatavi, viņiem ir tas un tas, to drīkst un to nedrīkst. Tad nesanāk.

LTV dokumentālo filmu projektā “Latvijas kods” tapusī režisora Ivara Zviedra filma “Nesaprastie” pirmizrādi piedzīvos 24. novembrī pulksten 22.00 LTV1 un Replay.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt