Pat sliktākās Rolanda Kalniņa filmas nav sliktas filmas. Izcilā kino režisora devums pēcpadomju cilvēka acīm

Pārlēcieni laikā, moderns vizuālais un saturiskais tēls, nenovecojoša asprātība un cilvēkmīlestība nodrošina to, ka Rolanda Kalniņa filmas būs mūžīgi interesantas. 7. maijā izcilajam režisoram apritēja 100 gadi. Ar viņa devumu ikviens var iepazīties Nacionālā kino centra filmu datubāzē filmas.lv, kur padarītas pieejamas principā visas Kalniņa kinolentes. Taču ko tajās ierauga mūsdienu skatītājs?

Vēlos sākt šo pārspriedumu ar pilnīgi nepieņemamu atzīšanos – man nekad nav patikuši "Četri balti krekli" (1967). Es pat tā īsti nesaprotu šīs filmas fenomenu. Var gadīties, ka tas tādēļ, ka man trūkst zināšanu. Gan par Kalniņu, gan par kino, gan galvenokārt par padomju laikiem.

"Četri balti krekli" ir mīlestības vēstule tai Rīgai, kuru es nekad neesmu redzējusi, un tai jaunībai, kādu es nekad neesmu piedzīvojusi.

Manī nav šādas degsmes, cīņasspara vai taisnīguma apziņas, jo es esmu dzimusi jau neatkarīgā Latvijā – pasaulē, kur brīvība ir jāsargā, nevis jāiegūst. Tā dēļ likās interesanti atzīt savu neziņu un palūkoties uz latviešu kino klasiku tieši caur šādu skatījumu. Kā ir skatīties daudzslāņaino Rolanda Kalniņa filmogrāfiju bez padziļinātas izpratnes par kontekstu? Kas ir tās lietas, ko pamana mūsdienu skatītājs? 

"Ceplis"

Vispirms jānorāda, ka man vispār ar klasiku ir sarežģītas attiecības. Ja tēma, filmas vide vai uzstādījums mani neinteresē, tad es nespēju piespiest sevi tai pieķerties – lai vai cik atzīts šis darbs arī nebūtu. Līdzīgi bija ar "Cepli" (1972); likās – kas gan tur, kaut kādas veču intrigas. Bet tagad, gatavojoties rakstam, es to noskatījos no sākuma līdz galam, un, kaut gan tēma nekļuva interesantāka, izrādījās, ka

tieši "Ceplī" visprecīzāk redzama Kalniņa ģenialitāte un cilvēkpazīšana.

Blakus asprātīgi parādītajiem, it kā buržuāziju reprezentējošajiem vīriešiem atklājas godīgs skatījums uz sievietēm kā ne vien skaistām (un līdz ar to bieži par šķīstām uzskatītām), bet arī seksuālām būtnēm (par Kalniņa filmu kaislību ķermeni vislabāk lasīt Jūlijas Dibovskas rakstu grāmatā "Rolanda Kalniņa telpa"). Jutekliskums un spēks "Cepļa" varonēs nav slēpts vai nojaušams kaut kur zem fasādes; tas ir klātesošs un ieraugāms jebkuram.

Kalniņš vienmēr ar lielu pietāti izturējies pret sievietēm (pat "Ja mēs visu to pārcietīsim…" (1987) dramatiskais noslēgums nāk nevis no cietsirdības, bet no sievietes goda izpratnes), ko nevarētu teikt par viņa vīriešiem. Viņi, lai vai cik cēli un godprātīgi, ir pilni trūkumu.

Iespējams, ka tieši vīriešu tēliem dots uzdevums attēlot laikmeta garu, būt patiesajam realitātes spogulim, kamēr sieviete ir tā, kam ar šo garu ir līdzās jādzīvo.

Sievietei augsti paceltu galvu jāiztur dažādu principu dēļ spertie neiejūtīgie soļi, jāpieņem vīrietis (un laikmets) tāds, kāds viņš ir, un vienmēr jāturpina mīlēt – kaut nelaimīgi vai nežēlīgi.

Filma "Piejūras klimats" (1974)

Var daudz fantazēt par to, kas būtu noticis ar Latvijas mākslu, ja tai nebūtu bijis jādejo pēc cenzoru piekasīgās stabules. Viens viedoklis ir tāds, ka tad tai pietrūktu daudzslāņainības, ko sniedza nepieciešamība aprakt patiesību zem vairākiem alegoriju slāņiem. Un tā arī var būt. Bet, skatoties, teiksim, tos dažus desmitus "Piejūras klimata" (1974) izglābto minūšu vai lasot Kalniņa nenofilmētos scenārijus (daļa no tiem atrodas LKA Rīgas Kino muzeja krājumā), nepamet doma, ka apcirpts ir milzu potenciāls. Kādu pasaules klases kino Kalniņš būtu varējis taisīt!

Bet pēc sešdesmito gadu ieskrējiena liekas, ka režisora radošajā vērienā kaut kas salūst.

Nepiepildās daudzi loloti projekti, piemēram, "Jahtu sauca Žanna", kas bija nonākusi jau līdz aktierprovēm, (daļu scenārija var izlasīt "Kino Rakstos") vai "Iela ar vienu māju" – filma par dzejnieces Austras Skujiņas traģisko likteni, uz kuras tapšanu cerēja daudzi, bet arī tā zaudēja cīņā ar padomju sistēmu (2000. gadā scenārija autors Leons Briedis to pārstrādāja kinoromānā "Asinīs krāsotās ilgas"). Un tie, kas piepildās, līdz iepriekšējo līmenim vairs neaizsniedzas.

Par Kalniņa tā saucamajām "sporta filmām" daudzi pat tā īsti nezina, kaut gan to nav nemaz tik maz – to darbība norisinās profesionālajā sportā, un viena no tām ("Spēle notiks tik un tā" (1985)) pēc apraksta vispār neizklausās pēc tā, ko mēs gaidītu no šī režisora. Savukārt citi vēlāko gadu darbi ir zaudējuši agrāko asumu.

(Protams, te jāpiebilst, ka pat sliktākās Rolanda Kalniņa filmas nav sliktas filmas.)

Tā vien liekas, ka viss asums palicis nerealizētajos scenārijos – jo režisors ir iecirtīgs mākslinieks, kas pārāk lielu pieprasīto izmaiņu gadījumā atteicās no projekta pavisam. Te uzreiz jādomā par "Četru baltu kreklu" Cēzaru, protams. Bet, tāpat kā filmā, arī dzīvē cenzoru ceļi ir neizdibināmi. Viņi, piemēram, stāstu par neatkarīgās Latvijas rakstniekiem taisīt aizliedza, bet piecpadsmit gadus agrāk ļāva izlaist "Akmens un šķembas (Es visu atceros, Ričard!)" (1966), kas rāda leģionārus nemaz ne padomju ideoloģijai atbilstošā, morāli melnbaltā gaismā. Šī spēle ir bezgalīga, un neviens tajā nav uzvarētājs.

Filma "Akmens un šķembas" (1966)

Bet galu galā tas, ko, es domāju, pamanīs jebkurš skatītājs  – neatkarīgi no viņa zināšanu līmeņa –,  ir filmu vizuālā kvalitāte. Pat Kalniņa pirmā pilnmetrāžas filma "Ilze" (1959) izskatās ļoti labi, nemaz nerunājot par vēlākajiem darbiem, īpaši – jau atkal – sešdesmito gadu vidus un septiņdesmito sākuma filmām, sevišķi to pašu nelaimīgo "Piejūras klimatu", kura bojāeja man šķiet viens no traģiskākajiem Latvijas kino zaudējumiem.

Kalniņa vizuālais rokraksts ir tik skaidrs, ka, lasot, piemēram, scenāriju filmai "Žanna", mentālajam attēlam nav ne mazāko šaubu par to, kā filma būtu izskatījusies.

Atliktu tikai pievienot kādu trāpīgu dziesmu. Mūzika ir vēl viena ārkārtīgi nozīmīga Rolanda Kalniņa filmu sastāvdaļa, kas sevišķi savu naratīvo nozīmi izspēlē "Ceplī", bet par to lai runā gudrāki cilvēki.

Pārlēcieni laikā, moderns vizuālais un saturiskais tēls, nenovecojoša asprātība un cilvēkmīlestība nodrošina to, ka Kalniņa filmas būs mūžīgi interesantas.

Arī tad, ja skatītājs no padomju laikiem arvien vairāk attālinās. Balsu apklusināšana un vajadzība patiesību slēpt zem teksta diemžēl joprojām ir aktuāla arī mūsdienās, tepat blakus mūsu brīvajai, neatkarīgajai valstij, līdz ar to vismaz spēju ieskatīties aiz acīmredzamā mēs tik drīz nezaudēsim. Vismaz tā man gribētos ticēt.

Ko noskatīties?

Mans ieteikumu saraksts it nemaz nebūs īpašs vai oriģināls, jo Rolanda Kalniņa zināmākās filmas tādas ir ar iemeslu. Līdz ar to šis var kalpot kā pamudinājums noskatīties (vai pārskatīties) kaut ko no klasikas.

  • "Akmens un šķembas (Es visu atceros, Ričard!)" (1966). Graujošs emociju piesātinājums un vizuāls baudījums ar stāstu, kas pārsteidz ar šķietamu vēstījuma neesamību – skatītājam ļauts pašam lemt, ko domāt par filmas varoņiem.

  • "Ceplis" (1972). Es ticu, ka ne man vienai neinteresantas šķiet uzņēmējdarbības peripetijas, taču "Ceplis" izceļas kā asprātīgākā Kalniņa filma ar biezu ironijas slāni, un to vērts skatīties detaļu, nevis kopējā stāsta dēļ. 

  • "Saruna ar karalieni" (1980). Īss, bet ļoti personīgs aktrises Vijas Artmanes portrets, kas lieliski ataino Kalniņa spēju redzēt cauri cilvēkiem.

  • "Četri balti krekli (Elpojiet dziļi...)" (1967). Tas, ka mani personīgi šī filma neuzrunā, nenozīmē, ka tā neieņem būtisku vietu Latvijas kino ainā un ka tā nav ilgmūžīgs dzīvesspara portrets. Tajā ir ļoti daudz mīlestības pret mākslu.

  • "Piejūras klimats" (1974). Iespēja pasapņot par to, kā būtu, ja būtu. Saglābtais materiāls liecina par vizuāli un tematiski svaigu darbu, kas ar savu asprātību un krāsainību noteikti būtu kļuvis par kulta filmu.

2022. gada 18. maijā, desmit dienas pēc savas simtās jubilejas, Latvijas kinomākslas klasiķis, izcilais kinorežisors Rolands Kalniņš (1922–2022) aizgāja mūžībā

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt