Filmu studijā “Mistrus Media” veidotās dokumentālās filmas starptautiskās versijas nosaukums ir “My father the spy”, un filmas pasaules pirmizrāde notiks Šefīldas dokumentālo filmu festivālā (Sheffield Doc/Fest), kas tiek uzskatīts par lielāko festivālu Lielbritānijā un trešo lielāko dokumentālā kino festivālu pasaulē.
2019. gadā Šefīldas festivāls norisināsies jau 25. reizi, šogad no 6. līdz 11. jūnijam. Režisoru Ginta Grūbes un Jāka Kilmi veidotā filma “Spiegs, kurš mans tēvs” festivālā tiks demonstrēta konkursa skatē “Doc/Adventures”; tai atlasītas filmas, ko festivāls raksturo kā “ceļojumu dramatisku stāstu un sarežģītu dzīves ceļu labirintā. Skarbi atklātās, neformālās un bieži vien smagās kopīgo piedzīvojumu ainas rāda draudzību – reizēm tikko aizsākušos, bet reizēm radikāli tuvu.”
Filma “Spiegs, kurš mans tēvs” ir personisks stāsts par to, ko nozīmē piedzimt spiega ģimenē un atrasties aukstā kara aizskatuvē. Filma vēsta par tulkotājas un atdzejotājas Ievas Lešinskas-Geiberes dzīvesstāstu un notikumiem, kas risinājās pirms 40 gadiem.
1978. gadā Ieva kā studente viesojās ASV pie tēva Imanta Lešinska, kurš tobrīd strādāja PSRS diplomātiskajā misijā ANO, nolēma pārbēgt ASV pusē un šo piedāvājumu izteica arī savai meitai. Ģimenei tika piešķirtas jaunas personu identitātes un piedāvāts sākt dzīvi kā citiem cilvēkiem. 80. gadu vidū, pēc tam, kad Imants Lešinskis bija publiski nācis klajā ar VDK darbību Latvijā izgaismojošiem faktiem, viņš nenoskaidrotos apstākļos nomira.
Filma ir Ievas Lešinskas-Geiberes mēģinājums noskaidrot patiesību par savu tēvu un tiem aukstā kara notikumiem, kuros viņa pati bija iesaistīta; tā balstīta Ievas atmiņās un dienasgrāmatu pierakstos. Filmā piedalās arī notikumu aculiecinieki, bijušie ASV Federālās izlūkošanas biroja un Centrālās izlūkošanas pārvaldes, PSRS Valsts drošības komitejas darbinieki, izlūkdienestu vēstures eksperti, filmā izmantots plašs dokumentālo arhīvu materiāls.
“Sākot veidot šo filmu, tā sauktā “jaunā aukstā kara” notikumi tikai sāka pieņemties spēkā, un filma par slavenāko aukstā kara dubultaģentu Imantu Lešinski un viņa ģimeni iemantoja jaunu nozīmi. Es esmu ļoti pateicīgs Ievas ģimenei par uzticēšanos un gandarīts, ka filmas pasaules pirmizrāde notiks šajā prestižajā kinofestivālā,” stāsta filmas producents un viens no režisoriem Gints Grūbe. “Filma ir personisks stāsts par vēsturiskiem aukstā kara spiegu pasaules notikumiem, par kuriem mēdz teikt, ka oficiāli pēc 30 gadiem it kā iespējams noskaidrot patiesību, taču slepeno dienestu pasaulē ir citādi noteikumi.”
My Father the Spy teaser from Mistrus Media on Vimeo.
“Es mīlu spiegu stāstus, un man vienmēr gribējies kādu uzfilmēt. Tāpēc ar lielu prieku noklausījos Ievas, visīstākā dubultaģenta meitas, dzīvesstāstu. Cilvēks, kurš man to pastāstīja, ir mans draugs Gints, un šī saruna notika 2009. gadā. Pārējais, kā mēdz teikt, “jau ir vēsture”, vismaz es atļaujos šos desmit garos plānošanas un uzņemšanas gadus uzskatīt par gabaliņu no vēstures.
Ievas dramatiskais stāsts mani paņēma savā varā jau no pirmā brīža, tomēr tajā netrūkst arī traģikomisku, pat absurdu un smieklīgu brīžu – laimīgā kārtā mūsu filmas varone nav zaudējusi savu brīnišķīgo humora izjūtu,”
atzīst otrs filmas režisors un igauņu puses producents Jāks Kilmi.
Vai Imants Lešinskis bija dubultais vai pat trīskāršais aģents, kāda versija arī pastāv, kāda īsti varēja būt viņa paša dziļākā pārliecība, vai viņš tika nogalināts vai tomēr mira dabiskā nāvē? – šie ir jautājumi, uz kuriem atbildes meklē filma. Režisors Gints Grūbe viņu dēvē par vienu no pašām pretrunīgākajām Latvijas vēstures personībām.
“Imants Lešinskis, būdams augsta ranga VDK darbinieks Kultūras sakaru komitejā, no vienas puses nodarbojās ar "trimdas” šķelšanu, aizsedzoties ar kultūras sakariem, bet no otras puses, bija ļoti ilgu laiku dubultaģents, kurš strādāja amerikāņiem, Centrālajai Izlūkošanas pārvaldei, un pēc pārbēgšanas jau, manuprāt, veica ļoti būtisku darbu, stāstot par totalitāro režīmu, kāds bija Padomju Savienībā, un savā ziņā, veicinot Padomju Savienības sabrukumu,” norādīja Grūbe.
Kā daudzi spiegi, Imants Lešinskis nenodzīvoja ilgi, mira it kā sirdstrieku 54 gadu vecumā. Savu dzīvi viņš bija visai pamatīgi dedzinājis ar alkoholu, tomēr viņa aiziešanu apvij arī noslēpumi. Filmas veidotāji tikušies ar bijušo VDK darbinieku Oļegu Kaluginu, kurš tajā laikā, kad Lešinskis pārbēga, bija atbildīgs par visiem pārbēdzējiem un kuru saista ar bulgāru žurnālista Georgija Markova noslepkavošanu Londonā, kad Markovu savainoja ar lietussargā ieslēptu indi, kas izrādījās viņam nāvējoša.
“Mēs mēģinājām noskaidrot, vai Kaluginam bija arī dots uzdevums noslepkavot Imantu Lešinski, jo bija versija, ka 1985.gadā, kad Kopenhāgenā notika tā saucamais tribunāls, kurā uzstājās dažādu valstu liecinieki, lai runātu par noziedzīgo režīmu Padomju Savienībā, un Imants Lešinskis bija viens no šiem lieciniekiem, ka
tolaik zālē Lešinskis bija ieraudzījis savu potenciālo slepkavu – cilvēku, kurš viņu bija savulaik laidis projām strādāt ANO Ņujorkā, un teicis, ka ja kādreiz viņš kaut ko sāks stāstīt sliktu par Padomju Savienību, tad viņš zina, kas viņu sagaida.
Viņš mira neilgi pēc šī Kopenhāgenas tribunāla Amerikā,” skaidroja Gints Grūbe.
Strādājot pie filmas, pats pārsteidzošākais Gintam Grūbem bijis atklāt, cik tomēr ļoti līdzīgas ir spiegu spēles tolaik un arī tagad.
“Es dažbrīd domāju, ka tie faili un priekšraksti, pēc kuriem dažādu pasaules valstu drošības dienesti un spiegi strādā, nav īpaši mainījušies, ka bez maz vai tā kalve, kuros viņus kaļ, ir tieši tāda pati, un tāpēc tās formas un izpausmes ir gluži identiskas. Un tas lielā mērā palīdzēja to stāstu veidot tieši šobrīd, jo tie notikumi, par kuriem mēs runājam filmā, tīri faktoloģiski norisinājās pirms 40 gadiem,” uzsvēra Grūbe.
Ginta Grūbes un Jāka Kilmi filmas “Spiegs, kurš mans tēvs” pasaules pirmizrāde notiks šo sestdien Šefīldas dokumentālo filmu festivālā Lielbritānijā. Latvijā pirmizrāde gaidāma rudenī.
Filmas režiju un scenāriju veidojuši Jāks Kilmi un Gints Grūbe, operators ir Aigars Sērmukšs, filmas montāžas režisors Armands Začs, komponisti Janeks Murds, Jans Trojans, skaņu režisors Lukašs Ujčiks, filma veidota filmu studijā “Mistrus Media” kopprodukcijā ar Vācijas filmu kompāniju “Kick Films”, Čehijas kompāniju 8 Head Productions, Igaunijas kompāniju “Pimik”.
Filmas tapšanu atbalstījis Nacionālais kino centrs, "Creative Europe Media" atbalsta programma, Čehijas un Igaunijas filmu institūts, Bavārijas filmu fonds, kā arī Vācijas sabiedriskā televīzija ARD/RBB, BR, Čehijas sabiedriskā televīzija, Latvijas Televīzija un Igaunijas sabiedriskā televīzija ERR.
Jāpiebilst, ka Ginta Grūbes un Jāka Kilmi filma izpelnījās starptautisku kinoprofesionāļu ievērību jau projekta stadijā, kad tās darba nosaukums bija “Cilvēki no nekurienes / Men from Nowhere”, - Austrumeiropas dokumentālo filmu projektu forumā "East Doc Platform" Prāgā, izturot 200 projektu konkurenci, iecere saņēma Čehijas televīzijas speciālbalvu kā viens no daudzsološākajiem topošajiem projektiem, bet 2018. gadā, jau montāžas stadijā, aptuveni 100 projektu konkurencē tika atlasīts fināla astotniekam dokumentālo filmu pēcapstrādes kursos Dok.incubator.
