Pašanalīze dod impulsus idejām. Intervija ar režisori Unu Cekuli

Pastāstiet, kā jums radās ideja taisīt filmu mistērijas žanrā?

Viss ir ņemts no sapņiem. Es nosapņoju to, ka esmu trīs reizes mirusi savās iepriekšējās dzīvēs. No rīta pamostoties, sapratu, ka šo domu nevar laist prom – tā ir jāpieraksta. Kad domāju, par ko būtu jēga taisīt žanra filmu, atcerējos šo sapni, un domāju, kāpēc gan to neiekļaut scenārijā kopā ar tēmu par cilvēku sarežģītajām attiecībām. Nolēmu scenārijā iepīt iepriekšējās dzīves, kas to paspilgtina – lēmumi, ko pieņemam iepriekšējās dzīvēs, kas ietekmē arī šo, kā arī mūsu eksistenci kopumā. Drāma ir attiecības, un mistērija – vairākas dzīves. Tā es to savienoju.

Man šķiet interesanta teorija par to, ka nedzīvojam vienreiz. Visi cilvēki, ko satiekam, ļoti iespējams, mūsu dzīvēs nav nejaušības dēļ, un varbūt tam ir kāds pamatojums. Tāpēc domāju, ka ir jēga par to taisīt kino. Tas bija sapņu efekts.

Es neiespringu žanrā kā tādā. Mani vairāk interesēja stāsts par sevi.

Vai, veidojot šo filmu, jums bija svarīgi būt atšķirīgai?

Es domāju, ka visiem ir svarīgi būt atšķirīgiem, bet kino tas nav reāli. Lai arī riteni tomēr simt reižu no jauna neizgudrosi un viss jau ir bijis, tomēr ir svarīgi tas, kā to pastāsti. Katram ir savs redzējums. Protams, arī filmas par iepriekšējām dzīvēm noteikti ir bijušas. Bet tas, kāds ir mans skatījums uz šo, tomēr ir unikāls un tas ir atšķirīgs.

Dažreiz es mēdzu norobežoties no visa, kaut kur pazust. Arī “Dunu” es sarakstīju, aizbraucot uz dažām dienām padzīvot laukos, pilnīgā klusumā. Man svarīga ir pabūšana ar sevi. Uz brīdi atslēgties no tā visa skrējiena, kas notiek apkārt. Tad varu apkopot to, ko esmu pieredzējusi, kas ir bijis. Tā ir tāda sevis pašanalīze, kas vienlaikus dod impulsus idejām.

Vai apzināti nosaucāt galveno varoni par Dunu, ņemot vērā, ka šim vārdam ir papildu nozīme?

Vārds “Duna” patiesībā radās neapzināti un joka pēc, atvasinot to no mana vārda. Sākotnēji tas pat nebija domāts nedz filmas nosaukums, nedz varones vārds, taču pienāca tā mazā krīzīte, kad sapratu, ka kaut kā man filmas varoņi tomēr ir jānosauc. Tā kā es šo meiteni kaut kādā ziņā asociēju ar sevi, tad nodomāju – viņas vārds tomēr varētu būt Duna. Lēnām šī nozīme sagāja kopā ar filmu un tās sajūtu, ka visu laiku galvā dun domas par to, kas un kāpēc ir bijis, kāpēc atkal esmu šādā situācijā? Kad prezentēju filmu, sanāca apmēram tā – “Šī ir režisore Una, un tā ir viņas filma “Duna””. Filmu nosaukumus izdomāt ir ļoti grūti, jo tu uzreiz radi asociāciju ar konkrētu darbu.

Vai filmas varones iepriekšējās dzīves iespaido viņas tagadni?

Varones iepriekšējās dzīves pilnībā atspoguļo to, kas šobrīd ar viņu notiek, kāpēc viņa ir tieši tāda un kāpēc viņa satiek to pašu cilvēku. Es domāju, ka cilvēka dvēsele nav radīta, lai dzīvotu vienreiz. Tas ir kaut kas tāds, kas eksistē vēl ārpus šīs pasaules. Ar katru dzīvi mēs krājam pieredzes, un es ticu, ka pēc šīs būs vēl kaut kas. Tāpēc filmas beigās Dunas lēmums iebraukt kokā ir ļoti apzināts, bet neviens jau nezina, vai varonis nomirst vai ne. Lūk, tā ir mistērija.

Tas nozīmē, ka jums ir svarīgi skatītājam nepateikt visu līdz galam?

Jā. Man patīk atvērtās beigas, kad skatītājs var pats izdomāt, kas un kāpēc notika. Tā vietā, lai stāsts būtu pilnīgi noslēgts, man ir svarīgi, lai skatītājs aizdomājas. Manuprāt, galvenais kino ir likt domāt.

Vai arī kā skatītāju jūs interesē mistērija un sirreālisms?

Jā. Man noteikti patīk filmas, kurās ir kaut kāda mistika, kas liek domāt par to, vai redzētais tiešām notika, vai tas bija kāds varoņa sapnis vai vīzija. Tas liek domāt par to, cik pakāpēs un dimensijās filma ir veidota un vai tā ietver kaut ko, kas patiesībā neeksistē.

Parādīt filmu kā parastu stāstu no dzīves ir labi, bet sirreālisma kino ietver kaut ko nedaudz pārdabisku, kam līdz galam noticēt nevar, tāpēc tu uzreiz sāc domāt, kā būtu, ja būtu…

Vai jums bija svarīgi, lai filma būtu saprotama?

Būtībā mans mērķis bija veidot filmu tā, lai to saprot, taču apzinos, ka tas ne līdz galam ir izpildīts, bet varbūt tā pat ir labāk. Katrs var izdomāt arī savu scenāriju par to, kāpēc varone redz tās dzīves, kāpēc tas vīrietis tur ir…  Es saprotu, ka, noskatoties filmu, var rasties daudz jautājumu, taču katrs pats var arī rast uz tiem atbildes.

Jādod vaļa skatītāja interpretācijām?

Jā, noteikti. Man šķiet, tas ir galvenais.

Kā jūs sapratāt, ka gribat nodarboties tieši ar kino?

Diezgan liela daļa manas dzīves ir pagājusi saistībā ar kino. Esmu daudz redzējusi, kā veido filmas, un man tas šķita tik grūti un sarežģīti, jo viss ir jāatspoguļo tik precīzi, lai skatītājs sajūtu to patieso garšu. Kādu laiku domāju, ka negribu taisīt kino, jo man bija bail tajā iet iekšā. Tad es meklēju dažādus veidus, kā nozust no šīs profesijas, bet beigās tomēr sapratu – nē, nebūs. Man tomēr tas viss ir tik tuvu sirdij, ka galu galā nevaru iedomāties, kā ir nebūt uz laukuma. Manuprāt, kino ir dzīvākais organisms, kas eksistē. Tu strādā simbiozē ar cilvēkiem, kuri grib panākt kopīgu rezultātu. Tas ir fantastiski!

Es stāvēju “Dunas” laukumā un sapratu, ka visi cilvēki šeit ir manas filmas dēļ un viņi strādā no sirds. Man bija tāds prieks. Es jutos tik dzīva. Tas bija episks brīdis – apziņa, ka kopā ejam uz kaut ko vienu un kopā to varam sasniegt.

Ņemot vērā, ka kino tomēr visu dzīvi man ir bijis tik tuvu klāt, es laikam nevaru no tā aiziet un nevajag arī.

Tāpēc es sapratu, ka Kultūras akadēmija ir īstā vieta, kur to visu iesākt.

Kā jūs ietekmēja uzstādījums, ka jātaisa konkrēta žanra filma?

Tas bija labi, jo šāds uzstādījums ievelk tādā burbulī, kur tev viss ir jāizdomā. Man ļoti palīdzēja Dāvis Sīmanis, kurš bija mans kursa darba vadītājs. Viņš patiešām nopietni piegāja šai tēmai. Galvenais bija, lai izveidoju spēcīgas attiecības – kā darbojošos organismu. Piemēram, šobrīd mums ir pilnīgi brīva tēmas izvēle, un mēs esam ļoti apjukuši. Tas ir normāli, jo tev tomēr jāsaprot, ko tu gribi pavēstīt pasaulei un kā gribi sevi parādīt kā tikko dzimis kino industrijas pārstāvis. Taču šis žanrs ļoti veiksmīgi ievilka sevī ar visām tām īpašībām, kam jāparādās mistikā un psiholoģiskā drāmā. Protams, viedokļu ir daudz, un pats grūtākais ir palikt pie sava. Ir jāmāk ieklausīties un paņemt tieši to, ko tev vajag.

Vai jūs pirms tam pētījāt līdzīgas žanra filmas?

Es biju redzējusi vairākas filmas. Aranovska „Strūklaku”, Malika “Dzīvības koku” un citas, kas ir par dzīves jēgu. Es drīzāk veicu izpēti sevī, nevis domāju par žanru kā tādu. Pētīju tos periodus, ko redzēju sapnī. Es pētīju, kas ir druīdi, ko viņi ir darījuši un kāpēc tā ģērbušies.

Ja reiz sapnī redzu, ka kāds druīds man pārgriež rīkli, es tomēr gribu papētīt, kas viņš tāds ir.

Man bija interesanti iedziļināties tajā, kāpēc redzēju kara ainu, romantisma gadsimtu un tieši šos konkrētos laika posmus. Domāju – varbūt tiešām tur esmu bijusi, varbūt tas nebija tikai sapnis. Protams, iespaidojos arī no citām filmām, piemēram Trīra “Melanholijas”. Lai arī tas nav gluži tas pats, kaut kas līdzīgs tomēr tur bija.

Jūsu filmā ir izteiksmīga vizuālā valoda. Cik liela nozīme bija estētikai?

Es dodu priekšroku vizuāli estētiskiem kadriem. Dažreiz gariem, bet ļoti nostrādātiem. Man tas ir ļoti svarīgi un filmas operatoram Valteram Krūzkopam tieši tāpat. Mēs vienojāmies par to, kā gribam redzēt šo filmu – radīt tādu “desaturētu”, pelēcīgu vidi, kas ļauj darboties emocijām. Lai gan tas ir pilnīgi pretēji tam, ko šobrīd darām mūsu nākamajā filmā, kur piesaistām krāsu psiholoģiju. Manuprāt, lēni, slīdoši un estētiski kadri, kurus var baudīt, kino ir svarīgi.

Vai jums šķiet, ka labi nostrādāta vizuālā tehnika var glābt filmu, ja tās saturs ir nepilnīgs?

Es domāju, ka jā. Protams, tas ir diezgan skumji, bet tomēr tā ir. Es nesen domāju, kas ir tas, kas filmu padara par mākslas darbu? Vai viens skaists kadrs filmu padara par mākslu? No vizuālā aspekta – jā. Bet bez stāsta jau kadram nemaz nav jēgas. Ir jānotiek simbiozei starp stāstu un tā vizualizāciju. Es nezinu, cik labi mums to izdevās izdarīt “Dunā”, tā lai saprastu filmas stāstu, bet par vizuālo risinājumu Valteram [Krūzkopam, filmas operatoram] – cepuri nost! Esmu ļoti priecīga, ka ar viņu strādāju. Man šķiet, ka filmas režisors un operators ir  kā vienots organisms. Ja mēs neesam uz viena viļņa un, kopīgi domājot, nenonākam pie vienota rezultāta, tad tam nav jēgas. Tāpēc, strādājot kopā ar Valteru jau trīs gadus, esmu viņu iepazinusi, un mūsu vizuālais redzējums patiešām ir vienāds.

Ko jūs domājat par filmas nomināciju “Lielajam Kristapam”?

Es tiešām neticēju. Tas ir fantastiski, ka kino profesionāli iedziļinās tādā mazā darbiņā, pēta to un skatās. Man arī liels prieks par to, ka viņi piedāvā iespēju parādīt filmu kinoteātrī “Splendid Palace”. Es domāju, ka tas ir pagodinājums un vienlaikus labs sākums.

Vai jums kādreiz ir bijušas bailes no izgāšanās?

Es domāju, ka visiem tādas ir bijušas. Mums akadēmijā ir diezgan labs treniņš. Katra semestra beigās mums bija jāuztaisa neliela filmiņa par kādu mācību uzdevumu, piemēram, “tēls lokācijā”. Uzreiz var redzēt līmeņus, kādi ir katram no kursabiedriem, un salīdzināt, kura puse kuram ir labāka.

Protams, ja kaut kas nesanāk, ir vilšanās, bet tajā pašā laikā tu sāc analizēt un saproti savas kļūdas.

Man šķiet, ka izgāšanās drīzāk ir impulss, uz kura pacelties un iet tālāk. Tā ir robeža tuvu tam, ka tūliņ būs slikti, bet tieši tajā brīdī dzimst kaut kāda patiesība.

Kas tomēr ir lielākie izaicinājumi jaunajiem kino pārstāvjiem?

Atrast to veidu, kā pastāstīt to, ko gribi pastāstīt, un, otrkārt, saprast, kā tieši. Es apzinos, ka mana dzīves pieredze nav pietiekami liela un es neesmu dzīves apbružāta. Tieši tāpēc arī bakalaura izglītība nāk grūti, jo ir jāmēģina pateikt kaut ko patiešām svarīgu sev, kas vienlaikus būtu svarīgs arī citiem, un jāsaprot, kas ir tas, ko varu šajā jomā sniegt. Katra situācija, kas ar mums notiek, katras attiecības dod ieguldījumu, ko varam izmantot savā darbā. Tā kā viss vēl ir priekšā.