Matīss Kaža ir atvedis uz Latviju mūsu platuma grādiem neierastu žanru – vesternu, kuru pasniedz skatītājiem stilizētā un pašironiskā vīzē. Stāsta centrā ir jauna meitene Eva, kura uzaugusi baltvācu barona aizbildniecībā. Taču, kad barons nolemj Evu izprecināt visai ekscentriskam Vīnes grāfam, jaunās līgavas tuvākie cilvēki – guvernante Magda un ungāru kovbojs Imre – palīdz viņai izbēgt.
Tā kā Eva izrādās milzu bagātību mantiniece, pazudušās līgavas meklēšanā iesaistās gan barona rokaspuiši, gan kriminālizmeklētājs Orlovskis. Taču Evai šajā piedzīvojumu pilnajā ceļā ir arī negaidīts palīgs – latviešu skrīveris Mikus.
Arī filmā "Wild East. Kur vedīs ceļš" režisors Matīss Kaža sadarbojas ar operatoru inscenētāju Aleksandru Grebņevu. Galveno – Evas – lomu atveido Žanete Zvīgule, bet citās lomās redzēsim Tomu Veličko, Kasparu Znotiņu, Vili Daudziņu, Egonu Dombrovski, Agnesi Budovsku un daudzus citus. Filmas vizuālo veidolu radījis mākslinieks Jurģis Krāsons, kostīmu māksliniece ir Līga Krāsone. Filmai radīts iespaidīgs skaņu celiņš, kura autori ir Miķelis Putniņš un itāļu komponists Simons Gampers. Turklāt abu komponistu apdarē dzirdēsim arī Imanta Kalniņa melodijas.
Par to, kādus trikus izmantojuši filmas veidotāji, kā bijis strādāt ar zirgiem, un to, kāpēc ir tik svarīgi iet uz kinoteātri, LR3 raidījumā "Piejūras klimats" stāsta filmas režisors Matīss Kaža, filmas mākslinieks Jurģis Krāsons un aktieris Vilis Daudziņš.
Marta Elīna Martinsone: Matīs, zinu, ka tev šo jautājumu uzdod visi un vienmēr, bet pastāsti arī “Klasikas” klausītājiem, kāpēc tieši vesterns jeb īsterns? Vai interese par šo žanru tev radās, studējot ASV, vai arī jau pirms tam?
Matīss Kaža: Interese par šo žanru man ir jau kopš bērnības, kopš pusaudža gadiem – man vienkārši ļoti, ļoti patika gan amerikāņu, gan itāļu vesterni: man šis žanrs šķiet ārprātīgi kinematogrāfisks! Ne velti tas ir arī viens no pirmajiem kino žanriem, jo tas izteikti balstīts tieši kino vizuālajos un kompozicionālajos elementos – kustībā, aktīvā darbībā. Līdz ar to tur ir, ar ko izspēlēties.
Latvijas kino tāda īsta piedzīvojumu žanra filmu sen nav bijis, un tad nu es nodomāju, ka ar to arī būtu vērts sākt, – te ir iespēja strādāt tīrā kino formātā.
Protams, arī nodarboties ar stilizāciju un aktieriskās ekscentrikas izmēģināšanu – kā ir spēlēt žanra ietvaros un tēlus veidot nedaudz atsvešināti.
Jautājums filmas māksliniekam Jurģim Krāsonam: kas tev bija pirmais atspēriena punkts filmas vizuālā tēla veidošanā? Kas bija izaicinošākais, ar ko bija jātiek galā? Un vēl papildu jautājums – kur dabūjāt tik daudz izbāztu dzīvnieku?
Jurģis Krāsons: Impulss bija tāds, ka
Matīss Kaža ieradās pie manis ar lielu foto albumu, uz kura lieliem burtiem bija uzrakstīts "WESTERN"... Biju spiests to visu izskatīties, un tur, protams, Klints Īstvuds kā vadlīnija visai grāmatai. (smejas)
Visizaicinošākais? Nu, mēs jau saprotam, ka Latvijā vesterna nav un nekad nav bijis... Un tas, man liekas, arī ir tas izaicinošākais, ka mēs kaut kādā Krievijas impērijas vidē vairāk nekā simt gadu atpakaļ mēģinām atrast dažādus trikus, gājienus un impulsus, lai filma kļūtu vesternveidīga. Tālāk jau nāk klāt dižie aktieri, un tad jau kļūst pavisam labi.
Tas viss tomēr ir arī daļēji kaut kā balstīts vēsturē? Cik daudz vizuāli miksējāt vēsturisko patiesību ar šo žanru?
Jurģis Krāsons: Latviju mēs nofilmējām "visur kaut kur" – Zviedrijā, Dienvidtirolē, Alpos. Viss ļoti labi strādā.
Jo kamera, redz, ir bišķi savādāka – tai ir viena acs, tāpēc tā to pasauli redz drusciņ savādāk nekā mēs. Līdz ar to mums kadrā izdevās dabūt visādas diagonāles, kuras Latvijā ir ļoti grūti nofilmēt, jo mēs jau ģeogrāfiski esam paplakana zeme.
Rezultātā ieguvām kādas dinamiskas lietas, ko mēs te, uz vietas, nemaz nevarētu nofilmēt.
Un tad tas jautājums par izbāzeņiem...
Jurģis Krāsons: Lijas Liepiņas meita cītīgi strādāja vairākas nedēļas, lai dabūtu visādas vārnas dažādās stadijās. Dzīvo vārniņu iepinām tīklos, tā nofilmējās dzīva, bet pēc tam viņu mainīja nost, jo vārna jau ir tik gudrs dzīvnieks, ka viņa vēl var kādās filmās nofilmēties. Man jau liekas, ka vispār dažiem šīs filmas dzīvniekiem tie CV ir daudz plašāki nekā dažiem aktieriem...
Vili, kādas tev bija attiecības ar vesterniem pirms šīs filmas? Vai biji ar šo žanru pazīstams?
Vilis Daudziņš: Protams, ka biju pazīstams – ar visu, ko varēja piedāvāt Vācijas Demokrātiskās Republikas, Dienvidslāvijas vai Padomju Savienības kinematogrāfs. Protams!
Mans galvenais varonis bija serbu kinoaktieris Gojko Mitičs jeb Vinetū – domāju, katrs Ķengaraga puika bija izmēģinājis būt viņa ādā un visu redzēto īstenot kaut kur "Sarkanā kvadrāta" apkārtnē, pie Daugavas vai starp blokmājām – tur, kur toreiz dzīvoju.
Protams, tas jau ir tāds ļoti romantisks žanrs, kaut kas ļoti skaists, un tas nav par Padomju Savienību. Tāpēc katra šāda filma bija ļoti, ļoti apmeklēta – tajās bija kaut kas TĀDS... Viss, kas tur notika ar ieročiem, zirgiem un pakaļdzīšanos... Spriedzes un pakaļdzīšanās filmas ar pozitīvo varoni, kurš beigu beigās tomēr piedāvā cilvēkiem saprast, kas ir labs, kas slikts, un nepārprotami nostājas labā pusē – tas vienmēr ir uzrunājoši. Īpaši jau tādā mazā vecumā, kādā es to visu skatījos.
Jurģis Krāsons:
Bet zini, kas kaitināja, kad bijām mazi puikas? Ka beigās ir tas fināla skūpsts! Nu, ko viņi tur atkal var bučoties?!
Atceros, kad biju mazs puika un skatījos, man vienmēr likās – nu, kāpēc vienmēr beigās ir jāpiekabina šis fināla skūpsts!
Vilis Daudziņš: Man gan liekas, ka Vinetū bija diezgan piesardzīgs attiecībās ar sievietēm... Bet skaidrs, ka šis žanrs man ir ļoti tuvs un mīļš, un tad, kad Matīss to piedāvāja, biju patīkami pārsteigts un ar prieku piekritu.
Tevis atveidotais izmeklētājs ir ļoti kolorīts tēls. Kā tas sadarbībā ar režisoru tapa? Cik daudz nāca no tevis, cik no Matīsa? Un kas ir dzeja, ko citē tavs Orlovskis?
Vilis Daudziņš: Puškins... Man tika sniegti iedvesmas avoti, skatījos filmas un pētīju vienu varoni. Matīss droši vien labāk pastāstīs par to, kā es vispār nokļuvu šajā filmā, jo īstenībā jau tur bija domāts kāds cits aktieris. Bet man šādas reizes vienmēr ir ļoti veiksmīgas.
Tā vienmēr man dzīvē sakritis – ja man jāspēlē kāda cita vietā, tas man liekas ļoti interesanti...
Matīss Kaža: Orlovska lomai sākotnēji bija paredzēts viens aktieris no Krievijas, kurš spēlējis leģendārās filmās, bet šis aktieris diemžēl bija saistīts ar Krimu, līdz ar to viņam nebija iespējams piedalīties šajā projektā...
Matīs, scenārijs ir tapis kopā ar vēsturnieci Ilzi Akmentiņu. Vari mazliet ieskicēt, kāda bija jūsu sadarbība?
Matīss Kaža: Ilzi uzrunāju ar ideju taisīt Latvijas vai latviešu vesternu – respektīvi, pārnest šo žanru Krievijas Impērijas kontekstā. Viņa faktiski bija tā, kas piedāvāja sākotnējo sižetisko rāmi, varoņus un iespējamās sižeta līnijas, un mans uzdevums bija to visu padarīt kinematogrāfisku.
Kā jau tu, Jurģi, minēji, filmēšana notika ne tikai Latvijā. Kā jūs meklējāt visas šīs vesternīgākās vietas, lokācijas, skatus?
Jurģis Krāsons: Pamatā jau vesterns balstās uz to, ka tajā ir gigantiska daba, kurā ir stāsts, – cilvēki šajos skarbajos apstākļos izspēlē savu dzīves situāciju. No tā jau arī tas nāk: ir indiāņi, un ir iebrucēji-kovboji, un šīs divas sociālās vides īstenībā jau laikam tā arī nesatiekas. Tad nu mēs arī meklējām lietas, kurās maksimāli varam dabūt dabas varenību. Kā viena no pamatvietām mums bija muiža, un tajā brīdī, kad no tās esam projām, jau esam tīrā dabā. Lai tas būtu "vesternīgi" un nenāktos iet aizaugušās vai piemēslotās vietās, bija jāmeklē kaut kas skaists. Sevišķi, kad no režisora sapratu, ka mēs jau vairāk tā kā jauniešiem to filmu taisām – pārāk viņiem uzbrukt ar psiholoģiskiem gājieniem nevajag... Labi sanāca ar to, ka ledāji mums jau atnesuši sarkanīgo granītu – kaut vai Rainis Esplanādē – un tāda paša tipa akmeņi mums ir pludmalē.
Atradām vietu Carnikavas apkaimē, kur Gauja ietek jūrā – tur ir daži akmeņi, kur nofilmējām ainas sākumu, un pēc tam jau bijām Zviedrijā, šīs pašas struktūras klintī, kur Orlovska kungs atkal mierīgi soļo tālāk...
Montāžā tas viss darbojas – it kā viss notiktu vienā un tajā pašā vietā! Tas pats ar Alpiem: jauktu koku mežs arī Alpos ir jauktu koku mežs, līdz ar to varam "izslīdēt", fonā parādās dziļumi, plāni, bet skatītājiem radīsies sajūta, ka tas ir vienā un tajā pašā vietā. Tādi mums tie triki tur ir.
Vai tev, piemēram, ir kāds rekvizīts – priekšmets, kas, tavuprāt, visprecīzāk raksturo tieši īsternu?
Jurģis Krāsons: Seifs! Kas mums jau ir tukšs. Tā, man liekas, ir vispār Austrumeiropas lielā problēma, ka vienmēr tas seifs ir tukšs un vienmēr tajā ir par maz.
Jautājums Vilim. Žanra kino, kā jau arī Matīss minēja, bieži vien daudz brīvāk spēlējas ar tā saucamo teatralitāti. Vai tev kā aktierim šāda žanra ietvarā strādāt bija vieglāk vai grūtāk? Kas bija citādāk nekā reālpsiholoģiskos projektos?
Vilis Daudziņš: Man jau vispār vairāk patīk teātris nekā kino... Tas ir, es bezgalīgi mīlu kino, bet organiskāk jūtos uz skatuves. Līdz ar to šāda groteska, kāda piemīt arī manam varonim, man bija pavisam organiska. Likās lieliski, ka ir šāds uzdevums!
Tas nav vienkārši tēls vai Vilis, kas pārģērbts laikmeta drānās – nē, tas ir drusku kaut kas cits. Ass, ļoti vitāls tēls. Teikšu – diezgan tāls no manis paša, tāpēc bija ļoti interesanti. (..)
Jurģis Krāsons: Man ļoti patika, ka Vilis pats daudz nāca klajā ar labām idejām. Tā aina, kur Vilis sēž vannā un skaita Puškinu – to jau viņš pats izdomāja uz vietas. Man arī patika, kā arī mēs kopā ar Matīsu un operatoru Aleksandru tam ļāvāmies. Vilis vienā brīdī pie sevis nosmējās, ka šitādus pigorus viņš vēl nav taisījis nevienā kinoprojektā. (..) Un komanda arī ļāvās – ja gaismas un viss pārējais uzlikts, kāpēc ne? Pēc tam jau var skatīties, vai ieiet filmā. Man liekas, ka pamatā jau tas viss iegāja.
Matīss Kaža: Jā, jā, viss Orlovska piedāvājums!
Vilis Daudziņš: Paldies, Matīs! Un paldies arī par to, ka man nebija ar zirgu jājāj... Citiem kolēģiem bija zirgu lērums, filmā zirgu skatu ir daudz – viņi jāj, lec, skrien un aulekšo, bet man tikai karietē bija jābrauc. Lai gan tur Jurģis bija īsts meistars... Viņš ir drosmīgs cilvēks – pirms aktiera kāpa iekšā karietē, lai pats visu izmēģinātu. Vienu brīdi zirgi bija norāvušies...
Tas bija klasisks skats: no divjūga vienā brīdī viens zirgs aizauļo pa vienu pusi priedei, otrs – pa otru pusi, bet Jurģis ar visu karieti – pa vidu, un tieši priedē. Un dzīvs! Tajā brīdī uz laukuma bija klusums – rācijās un visur citur. Vienkārši klusums.
Jurģis Krāsons: Tā gadās, meistari pēc tam visu salaboja. Tāpēc arī vienmēr vajag pārbaudīt, jo, nedod Dievs, ja kas tāds notiktu filmēšanas brīdī...
Varbūt no filmēšanas procesa ir vēl kaut kas, kas spilgti palicis atmiņā?
Matīss Kaža: Tas, kā uzspridzinājām būdu, kuru Jurģis bija brīnišķīgi uzmeistarojis. Mēs to saucām par hernhūtiešu namiņu, bet filmā tas neparādās.
Nofilmējām sprādzienu, kura filmā nav. Bet bija ļoti interesanti, kā viss tika gatavots. Tas notika Mazsalacā, pie Skaņākalna, kas ir aizsargājams objekts, tāpēc bija precīzi jāizkalkulē, kur dēļi lidos un kritīs.
Bija ļoti precīzi iezīmēta teritorija, kur vispār kaut kas drīkstēja nonākt no tām konstrukcijām.
Jurģis Krāsons: Biju patīkami pārsteigts, ka
Dienvidtirolē filmas sākumam mums izdevās atrast vietu ar fantastiskiem sienu gobelēniem. Jo filmas budžets ir tāds, kāds tas ir – mums nebija impērijas budžeta... Bet šeit visas sienas ar lielām medību ainām.
Īstenībā tā šajā pilī bija semināru zāle: visu moderno izvācām ārā, un mums ļoti palīdzēja gan itāļi, gan austrieši, gan vācieši. Jo Tirolei pašai nav nekādas kinoindustrijas, līdz ar to producents bija no Romas, gaisma – no austriešiem, bet operatora asistenti bija itāļi. Biju priecīgs, ka mums ir tāds filmas sākums. Tas tā kā pirms koncerta – kā uzskaņo savu instrumentu, tā tas tev arī spēlēs. Tālāk no Austroungārijas pārgājām uz Krievijas Impēriju. Kad esi iedevis sajūtu, man liekas, diezgan daudz ko skatītājs pēc tam piedomā klāt.
Matīs, pastāsti par filmas mūziku, kas ir ļoti iespaidīga: kā jau pats esi intervijās teicis – šeit mūzika ir mākslas darbs pats par sevi.
Matīss Kaža: Filmas mūziku veido trīs autoru darbi. Pirmkārt, brīnišķīgais komponists Imants Kalniņš mums deva atļauju aranžēt trīs savus darbus un padarīt tos par vesterna skaņdarbiem. Šo tēmu aranžijas veica abi pārējie komponisti, kuri ir arī oriģināldarbu autori šai filmai, – Miķelis Putniņš no Latvijas un Simons Gampers no Itālijas. Simonam uzdevums bija vairāk veidot dramatisko orķestru partitūru, savukārt Miķelim un grupai "Ezeri" – "blici", respektīvi, elektriskās ģitāras un visu pārējo skanējumu, kas filmai uzdod ļoti spēcīgu ritmu.
Mūzika ir ļoti ekspresīva, kā jau šim žanram raksturīgs, bet uzskatu, ka tā arī vajag, jo Latvijas kino mēs neesam īsti pieredzējuši tādu muzikālo partitūru, kas ļoti, ļoti ekspresīvi dzīvo filmas ainās un kas varbūt pat mazliet komentē to, kas notiek – ar tādu ironiju ik pa laikam.
Mums bija arī brīnišķīgs ieraksts, kura ieraksta kvalitāte pati par sevi ir ļoti laba, jo specifiski jau vesternā orķestrim nepieciešama atbalss – lai tas nav vienkārši orķestra skanējums, bet lai tas skan tādā kā īpašā telpā. Līdz ar to visu orķestra partitūru ierakstījām baznīcā. Domāju, ka skatītājs novērtēs mūsu ieguldījumu tieši mūzikā, jo vesterns kā žanrs jau arī ir slavens ar episkajiem skaņdarbiem, kas skatītāju ļoti ekspresīvi velk iekšā kino pasaulē.
Kāpēc, jūsuprāt, Latvijas kino ir tik ļoti nepieciešama žanru bagātība?
Vilis Daudziņš: Tāpēc, ka ir interesanti! Tādēļ, ka cilvēki pēc dabas ir ziņkārīgi. Tie, kas veido kino, aizvien to grib izdarīt kaut kā citādāk, vai nu mēģinot iekļauties tādos žanros, kādi jau eksistē, vai arī radīt ko pilnīgi jaunu – savu rokrakstu. Tāpat tas ir interesanti arī skatītājiem – tieši tādēļ, ka cilvēki ir ziņkārīgi, tieši tādēļ, ka tas virza kultūru, notikumus un interesi vienam par otru uz priekšu.
Jurģis Krāsons: Man vēl gribētos piebilst par māksliniecisko brīvību. Tagad ir tāds laikmets, ka vienā sekundē mēs visi saņemam vienu un to pašu informāciju. Kaut kādā veidā ejam vienā virzienā, bet māksla var iet pilnīgi citos virzienos – jo mākslinieki ir dažādāki, jo saprotam, ka arī pasaule var būt ļoti dažāda.
Man gan liekas, ka pēdējos padsmit gados mēs kaut kā visi ejam vienā virzienā, arī māksla kļuvusi ļoti angažēta – kādi 30% no tās ir ar politisku pieskaņu, kas, man liekas, pat nav mākslas uzdevums. Tāpēc man vienmēr patīk visi tie, kuri radoši meklē un taisa kaut ko pilnīgi citu.
Savulaik Laila Pakalniņa atgāja nost no tā saucamā meinstrīma. Man liekas, arī Matīss rīkojas interesanti. Mēs it kā atveram vaļā domu, ka drīkstam būt dažādi, savdabīgi un interesanti – nevis tāpēc, ka, redz, arī igauņiem ir tā.
Matīss Kaža: Latvijā, manuprāt, valda kaut kāds konkrēts priekšstats par to, kas ir vēsturiskais kino, kā tam jāizskatās, kādai jābūt aktierspēlei un kā vispār jāuzvedas konkrētajā laikmetā.
Tad nu šī filma ir tāds huligānisks atgādinājums, ka var arī citādāk traktēt vēsturi.
Un tikai tāpēc, ka filma nenorisinās mūsdienās, tā nav obligāti jāsauc par vēsturisko filmu. Mēs varam taisīt arī pasakas, kuras norisinās citos laikmetos, to visu stilizēt un vispār tādā ziņā brīvi rīkoties, jo man ir aizdomas, ka pat visvēsturiskākās filmas ir diezgan tālu no tā, kā patiesībā tur bija. Tie visi ir mūsu priekšstati par to, kā cilvēki kaut kad sen atpakaļ, kad nebijām dzimuši, uzvedās, rīkojās. Tās ir mūsu interpretācijas.
Ir skaidrs, ka kinoteātros skatītāju skaits ir samazinājies. Bet kāpēc, jūsuprāt, ir tik svarīgi neaizmirst kino iešanas pieredzi? Un kāpēc jūsu filma ir jāredz uz lielā ekrāna?
Jurģis Krāsons: No mūsu bildes viedokļa šis kino ir monumentāls – te ir dabas krāšņums, arī pāris tā saucamo Klinta Īstvuda tuvplānu. Tas ir jāredz uz lielā ekrāna. Ja to skatāties mobilajā telefonā, nav nekāda efekta. Es šad tad pats arī kādu multfilmiņu uztaisu – arī montēt uz lielā ekrāna ir kaut kas cits. Acs tver pilnīgi kaut ko citu, ja skaties uz lielā ekrāna!
Mazajā ekrānā jūs redzat informāciju, bet lielajā ekrānā tas viss kļūst kaut kas mākslai līdzīgs.
Vilis Daudziņš: Pilnīgi piekrītu, cits baudījums. Nupat noskatījos filmu "Bedre", kas ir brīnišķīga! Diemžēl kopā ar mani to kinoteātrī skatījās pavisam nedaudz cilvēku. Domāju, ja es to skatītos mājās, datorā vai pat televizora ekrānā, tas emocionālais trieciens nebūtu tāds. Ir kaut kas, ko var saņemt, tikai apsēžoties lielajā zālē, nodziestot gaismām un veroties lielajā ekrānā – baudīt lielo skaņu un lielo bildi.
Matīss Kaža: Pilnīgi piekrītu visam iepriekš teiktajam. Bet vēl tas ir process, kurā mēs savu ikdienas dzīvi atstājam malā.
Skatoties kino mājās, mēs to skatāmies paralēli – visdrīzāk vēl uztaisot kafiju, apēdot sviestmaizi, ieliekot kaut ko "Instagramā" un veicot vēl dažādas citas darbības. Bet kino – tam vajadzētu būt procesam, kurā tu satiecies ar mākslas darbu un apkārt nav visa pārējā.
Protams, kinoteātrī ir cilvēki, kuri uz filmu dažādi reaģē, – tas piedod vēl vienu pievienoto vērtību. Bet tā ir tāda satikšanās ar mākslas darbu bez citiem informatīvajiem laukiem.
