Partizānu viltības «Sarkanajā mežā»: no pēdu jaukšanas suņiem līdz segvārdiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

“Sarkanā meža” sestās sērijas noslēgumā notiek Leona vadīts iebrukums čekistu postenī. Rubenis paliek ārpusē pie ēkas, noslēpies krūmos. Leons, Vitolds un pārējie biedri dodas čekistu postenī, lai tur iegūtu tik nepieciešamos ieročus. Posteņa čekistus sasien, ar lupatu aizbāž tiem mutes un ieslēdz skapī, bet skapi apgāž ar durvīm uz leju, lai čekisti netiek laukā.

Apgāztais čekistu skapis

Šāda autentiska aina “Sarkanajā mežā” tika iekļauta pēc tam, kad filmēšanas komanda kopā ar Jēkabu Reini jeb daudzsēriju filmā – aģentu Krauju – pērn tikās ar kādreizējo nacionālo partizānu Ernestu Rudzrogu no Bauskas novada Codes pagasta.

Rudzroga pēckara gados darbojies liepājnieka Georga Ziņģa vadītajā partizānu grupā Aizputes apriņķī un par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā 2017. gadā kā bruņotās nacionālās pretošanās kustības dalībnieks ir saņēmis ilgi gaidīto Viestura ordeni. Viņš arī filmēšanas komandai pastāstījis par skapja izmantošanu čekistu sagūstīšanai.

Zigmārs Turčinskis, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks, piebilda, ka tālaika skapji esot bijuši gana smagi un lieli, bet izkļūšana no tiem bija ļoti grūta.

Kā sajaukt galvu suņiem

Rudzrogas kungs dzimis 1929. gadā, taču, neskatoties uz cienījamo vecumu, “Sarkanā meža” komandai veltījis vairākas sarunu stundas un atklājis informāciju par partizānu viltībām mežos; par tām nebija informēti pat vēstures konsultanti.

Tā, piemēram, trešajā sērijā, Rubenim un Vitoldam izceļoties Latvijas krastos pēc brauciena pāri jūrai, Vitolds jeb Krauja saviem zābakiem uzlej virsū terpentīnu, lai spiegu pēdas nesaostu čekistu suņi tā saucamās “meža ķemmēšanas” laikā. Pirms tikšanās ar Rudzrogu komanda zinājusi, ka pēdu jaukšanas nolūkam izmantoja galvenokārt petroleju.

Turčinskis papildina, ka pēdu jaukšanai izmantoti arī dažādi citi smakojoši līdzekļi, pat vīriešu odekolons un tabaka. Bieži gadījies, ka pēc partizānu apciemojuma mājas vēl vairākas dienas odušas pēc petrolejas.

No Gavara līdz Baham – segvārds slēpšanās nolūkos

Kopš pirmajām partizānu veidotajām vienībām 1944. gadā “paslēpes” mežos kļuva arvien viltīgākas un smalkākas. Nekad nevarēja zināt, kurš ir nodevējs un kurš – sabiedrotais, kurš ir savējais un kurš – čekists.

Bauskā dzīvojošā Mikelīna Supe, kuras brālis Pēteris Supe 1944. gadā nodibināja Latvijas Nacionālo partizānu apvienību, komandai atklāja, ka viņu nodevusi pašas māsa. Mikelīna arī bijusi viena no sievietēm, kas uzturējušās Stompaku purva partizānu apmetnē. Savukārt Pēteri nodevis paziņa. Šādi personiski un traģiski stāsti liek domāt par aizdomu ēnām, no kurām vairāk nekā desmit gadus ilgušajās partizānu aktivitātēs nebija pasargāts neviens.

“Uzticēties nedrīkstēja nevienam tajos laikos. Visiem bija arī segvārdi, neviens nezināja, kā tevi patiesībā sauc. Tu varēji gadu kopā dzīvot, bet tā arī nekad neuzzināji, kāds ir īstais vārds. Katram bija iesaukas, jo nezināja, kas ir otrs,” stāsta Jēkabs Reinis.

Turčinskis kā svarīgāko segvārda funkciju min tieši drošību, lai pasargātu arī partizānu tuviniekus, kuri varētu tikt pārtverti un pratināti. Kā galveno identifikācijas līdzekli vēsturnieks min tieši fotogrāfijas, atklājot, ka pēc nogalināšanas cilvēkus visbiežāk iemūžināja, un nav noslēpums, ka internetā šie baisie attēli ir joprojām atrodami. Tieši vizuālās atpazīstamības zīmes kalpojušas arī brīžos, kad nogalinātie izlikti apskatei ciematu centros.

Tādējādi pēc radinieku reakcijas varēja noprast, kas ir konkrētais cilvēks. Varēja pat gadīties, ka ar vienu segvārdu nogalināti vairāki cilvēki – kritušo partizānu segvārdus varēja pārņemt citi mežabrāļi.

Iemantotais segvārds nereti atklāja partizāna raksturu, īpašības vai ieviesa zināmu noslēpumu. Tā, piemēram, par partizānu vadoni Gavaru “Sarkanā meža” sēriju gaitā klīst vairākas leģendas. Neviens īsti nezina, vai Gavars ir dzīvs, un par viņa drīzu notveršanu galvas lauza arī čekisti Rīgā.

Turčinskis min, ka Gavara īstais prototips dzīvē ir nacionālais partizāns Pēteris Čevers. Bet Bahs, kuru daudzsēriju filmā atveido Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže, savu segvārdu iemantojis, pateicoties paša mīlestībai pret Baha mūziku.

To sestajā sērijā, atvadoties no Vitolda, Ligitas un kritušā cīņubiedra Krūma (atveido kādreizējais Jaunā Rīgas teātra aktieris Gatis Gāga), sirsnīgi iesaka paklausīties partizāns Bahs pirms tam, kad viens dodas mežos.

Tikmēr Vitolds un Ligita nolemj atgriezties Rīgā, kur Vitoldu gaida jauns izaicinājums – kādā no bērnunamiem atrast savu mazo māsu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti