ĪSUMĀ:
- Paredzama uzvara – par labāko filma atzīta "Nomadland".
- Pelnīts reveranss – "Another Round" plūc laurus kā labākā ārzemju filma.
- Pārsteigums – labākā aktiera balva Entonijam Hopkinsam, nevis Čedvikam Bousmenam.
- Bez pārsteigumiem – aktrisei Frānsisai Makdormandai trešā "Oskara" stautete.
- Soli pa solim pretī dažādībai “Oskaros”.
Labākā filma – "Nomadland" ("Klejotāju zeme")
Toms Treibergs: Man personīgi bija pārsteigums par filmas "Nomadland" triumfu. Vai arī jums tas bija negaidīts pavērsiens? Vai tomēr paredzējāt, ka šādi varētu būt?
Kristīne Simsone: Man par "Nomadland" uzvaru labākās filmas kategorijā nebija itin nekādu pārsteigumu, un uzreiz jāsaka, ka nav arī itin nekādu iebildumu. Šī bija vien no, manā skatījumā, divām visspēcīgākajām filmām (otra ir Lī Īzaka Čunga (Lee Isaac Chung) filma “Minari” par korejiešu ģimeni, kas ievācas Amerikas vidienē).
"Nomadland", manuprāt, bija tāds izskaidrojams uzvarētājs – ļoti konservatīvā ASV Kinoakadēmija noteikti nevarētu divus gadus pēc kārtas labākās filmas “Oskaru” iedot korejiešu filmai.
Sergejs Timoņins: Es varu tikai pievienoties. Mazliet gaidīju, ka šajā visnotaļ sarežģītajā kino gadā būs kāds citādāks pavērsiens, proti, tiktu apbalvotas filmas, uz kurām bukmeikeri nebūtu likuši vislielākās izredzes.
Kristīne Simsone: Svarīgi pateikt – tas, ka šīs filmas uzvara bija paredzama, nav nekas slikts.
Filmas sižets vēsta par atraitni, kura kopā ar vīru strādājusi kādā no ASV rūpnieciskajām pilsētām, bet līdz ar rūpniecības izbeigšanos, attiecīgi "beigusies" arī šī plisēta. Viņa viena pati ar savu busiņu devusies ceļā.
Filmā caur varones acīm iepazīstam savā ziņā trako Ameriku, kas ir ārkārtīgi lielie plašumi iepretim ļoti lielajai cilvēciskajai vientulībai. Filma ir tik aizkustinoša, tāpēc ka režisorei Hlojai Žao (Chloé Zhao) piemīt maigs un iejūtīgs skatiens.
Tā nav apelēšana pie žēlastības izjūtām, bet gan smalks ieskats vērojoša, savā ziņā vientuļa un spēcīga cilvēka raksturā.
Labākā ārzemju filma – “Another Round” / "Druk" ("Vēl pa mēriņam")
Toms Treibergs: Tomasa Vinterberga (Thomas Vinterberg) filmai "Vēl pa mēriņam" piešķirta Eiropas Kinoakadēmijas balva, tagad arī “Oskars”. Lūdzu pāris vārdus arī par dāņu sasniegumu.
Kristīne Simsone: Arī šī bija viena no tām filmām, uz kuru, kā Sergejs saka, bukmeikeri lika lielas cerības.
Šī filma bija veltīta Vinterberga meitai – viņa filmēšanas laikā negaidīti aizgāja no šīs pasaules. Manuprāt, šis ir ļoti skaists žests no ASV Kinoakadēmijas, ka viņi šos apstākļus sava ziņā ir ņēmuši vērā. Te noteikti jāsaka, ka tas nav nepelnīts reveranss, jo Vinterbergs šeit ir ļoti labā “formā”.
Sergejs Timoņins: Es arī biju ļoti priecīgs, ka Vinterberga filma uzvarēja. Jāsaka, ka atzinība no ASV Kinoakadēmijas puses Eiropas kino kā tādam [iepriecināja]. Tas varbūt ir neierasti, ka tik daudz filmu, kas tai skaitā bijušas nominētas un apbalvotas Eiropas Kinoakadēmijas [ceremonijā], piedalās arī “Oskaros”.
Vinterberga filma bija nominēta gan kā labākā ārzemju filma, gan viņš pats par režiju – tā ir laba tradīcija turpināšanai. Mazliet savādi, ka netika nominēta arī kā labākā filma [kopā ar Amerikas kinodarbiem].
Labākais aktieris – Entonijs Hopkinss (Anthony Hopkins)
Toms Treibergs: Runājot par labākā aktiera apbalvojumu, kas šoreiz piešķirts Entonijam Hopkinsam, no sociālajiem tīkliem nomanāms, ka daļai skatītāju tas radījis rūgtumu – viņi šo apbalvojumu vēlējuši mūžībā aizgājušajam aktierim Čedvikam Bousmenam (Chadwick Boseman) par darbu filmā “Ma Rainey’s Black Bottom”. Šeit radušās diskusijas par rasu jautājumu. Kāds ir jūsu komentārs par šo apbalvojuma kategoriju?
Sergejs Timoņins: Teikšu godīgi – biju par simts procentiem pārliecināts, ka “Oskaru” saņems Čedviks Bousmens. Ne tikai tāpēc, ka bukmeikeri teica, bet arī tāpēc, ka [pašam] bija tāda sajūta. Personīgi esmu vīlies, ka netika iedots [par šo aktierdarbu].
Šis kaut kādā ziņā atspēko to, ko Kristīne minēja, ka Vinterbergam bija lielā traģēdija un viņu, tai skaitā par to, apbalvoja. Rekur, bija traģēdija cilvēkam, kura vispār vairs nav, bet viņu par to neapbalvoja. Manuprāt, loma bija to pelnījusi. Īstenībā jau abi. Tieši tādēļ nevar viennozīmīgi pateikt, ka Hopkinss nebija pelnījis. Protams, ka viņš bija pelnījis, tā loma ir fantastiska. Jautājums ir par to, vai ņemam vai neņemam vērā kādus citus apstākļus un kurā gadījumā tie būtu vai nebūtu jāņem vērā.
Kristīne Simsone: Šī kategorija bija vissarežģītākā no šogad vērtējamām. Ar Hopkinsa karjeru un ar konkrēto veikumu filmā “The Father” (“Tēvs”) šī ir savā ziņā ļoti pelnīta balva. Tas, iespējams, ir reveranss nu jau klasiķiem.
Ja man jāizvērtē gan Hopkinsa darbs filmā “The Father”, gan Bousmena darbs filmā “Ma Rainey’s Black Bottom”, filma par blūza dziedātāju Mā Reiniju noteikti būtu pelnījusi balvas aktieru kategorijās – gan Čedviks Bousmens, gan Vaiola Deivisa (Viola Davis).
Lai arī šā gada “Oskaru” nominanti un balvu saņēmēji ir etniski un rasu ziņā dažādāki kā iepriekšējos gadus, tad man vēl aizvien, skatoties uz aktieru nominācijām, šķiet, ka Kinoakadēmija šajā atvērtības un dažādības ziņā tomēr ir ļoti rezervēta un iet uz priekšu tādiem maziem solīšiem.
Labākā aktrise – Frānsisa Makdormanda (Frances McDormand)
Toms Treibergs: Frānsisai Makdormandai šī ir jau trešā zeltītā “Oskara” statuete. Pirmā bija par aktierdarbu “Fargo”, otrā par "Three Billboards Outside Ebbing, Missouri" ("Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā") un trešā par "Nomadland". Viņu taču varētu nosaukt par raksturlomu tēlotāju, vai arī tas būtu pārāk iešaurinoši un negodīgi? Pastāstiet par viņas īpašo recepti, kas nostrādāja uz ASV Kinoakadēmijas locekļu vairākumu, liekot šo darbu aplikt ar lauriem.
Kristīne Simsone: Manuprāt, valstī, kur tikko tika izdalīti “Oskari”, šis "Nomadland" stāsts ir ļoti sāpīgi aktuāls. Kas attiecas uz Frānsisu Makdormandu – viņa ir absolūti brīnišķīga aktrise. Tikko nosauktās lomas būtu atzīmējamas kino vēstures annālēs. Man vēl jāpiemin mini seriāls “Olive Kitteridge”.
Negribētu teikt, ka Frānsisa Makdormanda ir raksturlomu tēlotāja. Ja mēs spēcīgas sievietes saucam par raksturlomām, tad tas ir tā nedaudz sašaurinoši.
Viņa spēj visā šajā zvaigžņu sistēmā, mūžīgā jaunības kulta un bieži vien mākslīgi uzskaistināto aktrišu vidē būt tā, kas viņa ir. Savos 63 gados viņai ir ļoti aktīva karjera, kas, manuprāt, liecina par ārkārtīgi lielu personisko spēku iepretim industrijai, kas visu laiku pieprasa jaunas asinis.
Sergejs Timoņins: Es tikai gribēju papildināt – ja kāds jautā, kāda ir Makdormandas veiksmes recepte, tad droši vien tāda pati kā Merilai Strīpai – viņa vienkārši ir izcila aktrise.
Soli pa solim pretī dažādībai “Oskaros”
Toms Treibergs: “Oskars” par labāko režiju šogad otro reizi piešķirts sievietei – Hlojai Žao (Chloé Zhao). Reizē viņa ir arī pirmā Āzijas izcelsmes režisore, kuras darbu ar apbalvojumu novērtējusi ASV Kinoakadēmija. Savukārt par labāko aktrisi otrā plāna lomā “Oskaru” pirmo reizi saņēmusi korejiešu aktrise – Jona Ju-junga (Yuh-Jung Youn). Vai tie mazie solīši iepretim dažādībai nomināciju sarakstos iespējami tāpēc, ka nomainās Kinoakadēmijas pārstāvju paaudzes?
Kristīne Simsone: Uzreiz gribētu pateikt, ka tā ir un nav. Tās pārmaiņas, ja mēs skatāmies uz iepriekšējiem gadiem, nāk, pateicoties ļoti spēcīgam aktīvistu darbam, piemēram, kustībai #OscarsSoWhite , kas protestēja pret melnādaino aktieru, režisoru, kino veidotāju ignorēšanu balvās. Protams, arī sieviešu režisoru klātbūtne… Rezultātā mums šobrīd ir ASV Kinoakadēmija, kurai makantiņ samainīts sastāvs, proti, ir dažādāku etnisko grupu un paaudžu pārstāvji. [To] ļoti precīzi varam redzēt šā gada gan nominācijās, gan balvu pasniegšanā – te vairs nedominē ļoti vienmuļais nomenklatūras skats.
Šie atsevišķi gadījumi, piemēram, Hlojas Žao uzvara filmas un režijas kategorijās, Emeraldas Fenneles (Emerald Fennell) “Oskars” par oriģinālscenāriju filmai “Promising Young Woman” un korejiešu aktrises Jonas Ju-jungas “Oskars” ir labs virziens.
Lai arī, manuprāt, vēl ne gana daudzveidīgi, bet šā gada rezultāti vairāk iet pretī tam, kāda ir mūsdienu Amerikas sabiedrība, un tam, kā mēs redzam šo reprezentācija uz ekrāna. Sāk parādīties lielāka harmonija.