Pārlaicīgais skopums – Luija de Finesa komēdija «Skopulis»

Līdz 31. augustam REplay.lv ir skatāma Žana Žiro (Jean Girault) un Luija de Finesa (Louis de Funes) komēdija “Skopulis”. Filmā savijas motīvi no divām senākām komēdijām: Plauta “Zelta lādes” un Moljēra lugas “Skopulis”, ļaujot izsekot skopuļa tēla variācijām 2000 gadu garumā.

“Zelta lāde” ir komēdija, kuru sarakstījis Senās Romas dramaturgs Plauts (Titus Maccius Plautus 254-184 g. p.m.ē.). Šis darbs ir rakstura komēdija par skopuli – kādu Senās Romas iedzīvotāju Eiklionu, kurš, pateicoties dieva Lara labvēlībai, atrod lādi, kas ir pilna ar zeltu. Eiklions ir kā apsēsts ar savu zelta lādi un lugas gaitā trīs reizes maina tās slēptuvi, skrien pārbaudīt, vai tā atrodas turpat, kur to paslēpis un visus tur aizdomās par iespējamu zādzību. Svarīgi ir atzīmēt arī to, ka dieva labvēlība pār Eiklionu nāk tāpēc, ka viņa meita Fedra ar ziedojumiem un vīrakiem dievam izrāda vajadzīgo labvēlību, un ar zelta lādi, ģimene tiek atlīdzināta par to.

Fedrai ir bijis pirmslaulību sakars ar kādu jaunekli – Likonīdu un viņa ir stāvoklī, taču neviens cits, izņemot meiteni, viņas kalponi un Likonīdu par to nezina. Lai Likonīdam palīdzētu saiet kopā ar savu iecerēto, dievs – labvēlis Lars liek Likonīda bagātajam onkulim Margadoram iemīlēt Fedru un Eiklionam prasīt viņas roku. Turīgā Margadora precību piedāvājums liek Likonīdam rīkoties. Šīs lugas gaitā Likonīda vergs nozog Eiklionam viņa zelta lādi, tādā veidā dodot jauneklim iespēju izcelties mīļotās tēva priekšā. Likonīds Eiklionam atdod viņa lādi, kā pateicību saņemot skopuļa meitas roku un dārgumus. Seno Romiešu dramaturga darbā skopuļa tēls tomēr piedzīvo pārmaiņas un pēc lieliem pārdzīvojumiem, atkāpjas no skopulības, atdodot dārgumus jaunajai paaudzei.

Moljērs "Skopulis", litogrāfija

Moljērs (Moliere vai  Jean-Baptiste Poquelin) savai 1668. gadā pirmo reizi rādītajai lugai “Skopulis” iedvesmu ir smēlies Plauta darbā. Vairākas no lugas epizodēm ir tiešs antīkā sižeta atveids. Tomēr dramaturgs sižeta risinājumā veicis vairākas būtiskas izmaiņas. Skopulim – Arpagonam ir divi bērni – meita Elīza un dēls Kleants, kā arī ļoti apķērīgs kalps Valērs. Viens no komisma galvenajiem aspektiem, līdzīgi kā Plauta darbā ir visas skopuļa izpausmes – aizdomas, apsēstība ar savu zelta lādi, izvairīšanās no jebkāda veida izdevumiem vai citām sarunām par naudu. Šī izturēšanās Arpagonu pretnostatī ne tikai visai sabiedrībai, jo visi (arī skatītāji) par viņa skopumu smejas, bet arī saviem bērniem, kuri ir audzināti lielā stigrībā, tiek turēti aizdomās par izšķērdību, iespējamu lādes zādzību un kuri neatbalsta sava tēva līdz apmātībai taupīgo dzīves veidu.

Taču Moljēra skopulis nav tikai neglābjami pārņemts ar savu zeltu, bet ir arī iemīlējies jaunā meitenē. Viņš vēlas precēt Mariannu – nabadzīgu meiteni, kuru par līgavu ir slepeni noskatījis arī viņa dēls Kleants. Kā auksts aprēķinātājs, savu bērnu laulības viņš ir iecerējis kā darījumus. Kleantu, bez viņa piekrišanas ģimenes patriarhs vēlas izprecināt kādai vecai, bagātai atraitnei un Elīzu pret viņas gribu salaulāt ar kādu turīgu kungu Anselmu. Šī ir otrā saspīlējuma līnija, kuru iezīmē Moljērs. Līdzīgi kā Šekspīra komēdijās, arī šīs komēdijas atrisinājumā notiek brīnums – gan kalps Valērs, kurš mīl skopuļa meitu, gan arī skopuļa un viņa dēla iecerētā Marianna nav nabadzīgi un izrādās turīgā Anselma bērni.

1980. gadā viena no šīs 17. gadsimta komēdijas versijām nonāk uz kino ekrāniem Luija de Finesa un Žana Žiro režijā. Slavenais franču komiķis ir ilgi izvairījies no šīs lomas, atveidojot līdzīgus tēlus. Filmas veidošanas procesā ticis daudz improvizēts. Tā arī Moljēra skopulis kādā no ainām pārtop arī par prātu izkūkojušu vecu vīru, kurš tēlo pāvu. Šis aspekts to attālina no stingrā, bet ar naudu apmātā Moljēra patriarha. Līdzīgā veidā 17. gadsimta dramaturga skopulis izrādās dievticīgs un pēc lūgšanas bēg no mūķenes, kura vāc ziedojumus – motīvs, kurš atgriezīsies arī pašā filmas noslēgumā. Luija de Finesa skopulis arī kādā ainā apšņāc apkārtējos līdzīgi, kā Donalds Daks. Filmā atrodami arī citi Čaplina cienīgi, negaidīti telpas un aktierspēles elementi, kuri iecerēti komiskuma efekta sasniegšanai. Tajā arī īpaši spilgti atainots Arpagona augļotāja nelietīgums – skatītāja priekšā tiek liktas visas grabažas, ar kurām turīgais “aizdevējs” vēlas aizstāt reālu naudu, tādā veidā apmuļķojot trūcīgos cilvēkus, kuri meklē finansiālu palīdzību. Lai arī Moljēra luga noslēdzas lakoniski un bez pārmaiņām skopuļa personībā, filmas beigu aina skopuli tēlo kā vientuļu mūžīgu bēguļotāju neauglīgā, nebeidzamā ainavā. Arpagons ar savu lādi, kas pilna ar zeltu, smilšu kāpās bēg no baznīcā ziedojumus lūdzošās mūķenes.

Plauta luga tomēr skopuļa tēlam un lugas sižetam kopumā deva laimīgas beigas un atrisinājumu. Moljēra un Luija de Finesa ”Skopuļa” gadījumā beigas it kā ir laimīgas, taču skopulis tiek apmierināts viņa skopumā un bez pārmaiņām atgriežas pie savas lādes. Abos gadījumos tēlu neskar nekas cilvēcisks, nekādas nožēlas, nekāda aizvainojuma vai vainas sajūtas – tas turpina pieprasīt un saņem prasīto. Varbūt tas simboliski ataino faktu, ka skopums ir aktuāls un nemainīgs cauri gadsimtiem?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt