Šīm filmām pat ir savs apzīmējums – "aizmirstie blokbāsteri" (forgotbuster – angļu val.), un, pameklējot filmas, kuras izpelnījušās šo statusu, pirmā reakcija nudien ir – "Ak Dievs, pareizi… bija taču arī tāda filma…" Šo terminu radījis amerikāņu kino kritiķis Nātans Reibins 2013. gadā, lai apzīmētu filmas, kuras savā iznākšanas gadā ir bijušas starp 25 pelnošākajām filmām, bet ar laiku zaudējušas savu kulturālo nozīmi. Nātans Reibins savu karjeru kā mūzikas un kino kritiķis uzsāka interneta izklaides žurnālā "The A.V. Club", pievēršoties filmām, kas tika uzskatītas par neveiksmēm, bet 2013. gadā uzsāka sadarbību ar kino veltīto mājaslapu "The Dissolve", un tieši viņa "aizmirstajiem blokbāsteriem" veltītās slejas izpelnījās vislielāko popularitāti.
Kā izrādās, mēs varam arī pateikties tieši Reibinam par šobrīd jau tik ierasto apzīmējumu kinematogrāfiskajam tropam "maniakālā laumiņa-sapņu meitene" (manic pixie dream girl – angļu val.), kuru kritiķis 2007. gadā izmantoja, rakstot par Kirstenas Danstas varoni Klēru Kamerona Krova romantiskajā komēdijdrāmā "Elizabettauna" ("Elizabethtown", 2005). Šobrīd šis ir plaši izmantots apzīmējums sieviešu varonēm (gandrīz vienmēr) vīriešu režisoru veidotajās filmās – tās ir ekscentriskas, skaistas, īpatnējas un noslēpumainas būtnes, kuru primārā nozīme ir būt par galvenā varoņa mīlestības objektu. Šīm varonēm bieži vien nav nekādu īpašu vēlmju vai individualitātes, jo viņu "īpatnējība" ir izveidota tikai, lai padarītu galveno varoni – vīrieti interesantāku. Dažas no slavenākajām "maniakālajām laumiņām-sapņu meitenēm" ir Natālijas Portmanes varone filmā "Dārzu štats" ("Garden State", 2004, režisors – Zaks Brafs), Zojas Dešanelas varone filmā "500 vasaras dienas" ("500 Days of Summer", režisors – Marks Vebs) un pat Daiena Kītone filmā "Enija Hola" ("Annie Hall", 1997, režisors – Vudijs Allens).
Atgriežoties pie jaunās "Avatara" filmas popularitātes un zinot, ka ir ieplānotas vēl trīs šīs sērijas filmas, interesants aspekts ir tas, ka vēl 2022. gada sākumā bija lasāmi raksti par 2009. gada filmas pazušanu aizmirstībā. Kā raksta kultūras apskatnieks Marks Serels savā rakstā "Avatars: Blokbāsters, ko laiks aizmirsa": "Šorīt es pamodos, uzrāvos sēdus, klāts sviedriem no neprātīga, vārdā nenosaucama murga. Šorīt es atcerējos, ka eksistēja tāda filma kā "Avatars". "Avatars…" es pie sevis nomurmināju. "Atcerieties Avataru? To filmu par zilajām… lietām?""
Un jāsaka, ka manas sajūtas ir līdzīgas – es atceros, ka biju kinoteātrī, tur bija 3D brilles, es noskatījos to filmu un tikpat ātri arī par to aizmirsu.
Vienīgais atgādinājums par "Avatara" eksistenci man ir bijis leģendārais "Saturday Night Live" skečs ar nosaukumu "Papyrus", kurā aktieris Raiens Goslings izspēlē viena vīrieša drāmu, ar šausmām sakot: "Es par to biju aizmirsis gadiem, bet tad es atcerējos, ka "Avatars" – gigantiskais, starptautiskais blokbāsters – izmantoja "Papyrus" fontu kā savu logo…" Taču, kā izrādās, šī aizmirstība netraucē Holivudai veidot tikpat veiksmīgus turpinājumus. Kuri, ļoti iespējams – par spīti milzīgiem kases ienākumiem – pēc pāris gadiem pazudīs no kino vēstures un skatītāju atmiņas.
Nātans Reibins savu "aizmirsto blokbāsteru" sēriju aizsāka ar rakstu par filmu, ko es atceros kā dīvainu sapni no bērnības – animācijas un spēlfilmas apvienojumu – 1996. gada hitu "Zvaigžņu basketbols" ("Space Jam"). Vai jūs atceraties? Maikls Džordans un pat Bils Marrejs, "Looney Tunes" multeņu varoņi un… basketbols kosmosā. Reibins raksta par to, kā šāda veida produkti jau gadu desmitiem ir pazeminājuši studijas "Warner Bros" 1940. gados populāro un arī bezbailīgi smieklīgo un satīrisko animācijas īsfilmu "Looney Tunes" kultūrvēsturisko nozīmi. Taču vai tas traucēja 2021. gadā iznākt "Zvaigžņu basketbola" turpinājumam? Itin nemaz. Un, lai arī tas nepārspēja oriģināla popularitāti, tā bija finansiāla veiksme. Bet vai kāds šogad šo filmu atceras? Visticamāk, ka nē.
Aplūkojot citus "aizmirsto blokbāsteru" sarakstus, pārņem dīvaina sajūta. Jau tad, kad es biju maza, es biju apsēsta ar filmām un mēdzu savā dienasgrāmatā pierakstīt visu, ko esmu noskatījusies. Un liela daļa no šajos sarakstos redzamajām filmām noteikti ir atrodamas manu pusaudzības dienasgrāmatu lappusēs. Dažas pat uz mēnesi vai diviem ir bijušas manas "mīļākās filmas". Šie saraksti ir kā tālas, tālas atmiņas – nosaukumi, aktieri un plakāti ir pazīstami, bet…. vai es šobrīd varētu pastāstīt ko vairāk par 2004. gada animācijas filmu "Haivizs stāsts" ("Shark Tale") vai 2002. gada Vina Dīzela ekstrēmo sporta veidu pērli "xXx"? (Izsaku dziļu līdzjūtību tiem, kuri, iedvesmojoties no filmas, sev uz skausta uztetovēja "xXx".) Noteikti nē. Varbūt kaut kur dzīvo tādi Džona Travoltas fani, kuri var izskaidrot 1996. gada hitu "Maikls" ("Michael") un "Fenomens" ("Phenomenon") – atvainojiet par "tēta joku" – fenomenu, bet es tādus neesmu satikusi.
Un, aplūkojot 2022. gada pelnošāko blokbāsteru sarakstus, ir diezgan viegli pamanīt filmas, kuras, ļoti iespējams, pat nav sliktas, bet kuras jau pēc gada vai diviem nonāks "aizmirsto blokbāsteru" rindās.
Varu droši apgalvot, ka Toma Holanda un Marka Vālberga piedzīvojumu filmu "Ārpus kartes" ("Uncharted"), Breda Pita "Ložu ekspresi" ("Bullet train") vai Dveina Džonsona "Melno Ādamu" ("Black Adam") visi vai nu jau ir, vai drīz būs izdzēsuši no savas atmiņas. Jāsaka, ka reizēm jau skatoties drīzumā gaidāmo filmu treilerus, var pamanīt potenciālus "aizmirstos blokbāsterus" – un tas nekas, ja galvenajās lomās būs redzamas tādas superzvaigznes kā Toms Henks, Dženifera Lopesa vai Kriss Pains.
Ir grūti precīzi izskaidrot, kas raksturo "aizmirsto blokbāsteru" – parasti tā ir filma, kurai it kā nav nekādas vainas. Taču tā ir pavisam parasta, viegli skatāma, sniedz ātru gratifikāciju un tikpat ātri aizmirstas. Tai trūkst šīs "mistiskās komponentes". Iespējams, ka režisors nav atradis pietiekami oriģinālu piegājienu, varbūt scenārijs ir pārāk klasisks un paredzams. Reizēm aktieru ansamblis nav gana interesants. Taču visbiežāk tā ir sajūta, ka neesi redzējis neko jaunu, līdz ar ko filma izdziest no atmiņas.
Tajā pašā laikā uzskatu, ka šīs filmas varētu dēvēt par Holivudas studiju "maizi un sviestu"
– tās nopelna naudu, nodrošina darbu studiju darbiniekiem, un, iespējams, šī nauda vēlāk tiek ieguldīta eksperimentālākos un oriģinālākos projektos. Taču pašu "aizmirsto blokbāsteru" tālākais liktenis ir būt par to filmu, kura fonā skan televizorā, kamēr tu slauki māju vai sēdi internetā. Un varbūt uz mirkli tu pacel acis, paskaties ekrānā un nodomā – "Oi, pareizi, uz šito es kaut kad biju kino. Diez kā tur viss beidzās?"
