Filma „Ar rudeni sirdī" ir stāsts par leģendāru personību – Leonīdu Jengibarovu (1935-1972). Oficiāli viņa profesija "SojuzGosCirk" izdotajā darba grāmatiņā ierakstīta: „cirka mākslinieks – klauns", bet Leonīda Jengibarova talanta un personības mērogs bija daudz plašāks – ne tikai klauns-novators padomju cirka mākslā, bet arī mīms, kino aktieris, estrādes mākslinieks, domātājs, dzejnieks un filozofs.
Jengibarova draugu vidū bija gan Vladimirs Visockis gan Marsels Marso, viņš filmējās pie Paradžanova, Šukšina, Bikova. Jengibarovs pirmais bijušajā Padomju Savienībā spēja paplašināt cirka mākslas robežas, mainīt klauna profesijas rāmi – no pierastā klauna-smīdinātāja, klauna-joku plēsēja, Jengibarovs radīja pilnīgi jaunu profesijas kvalitāti – klaunu filosofu, kurš ne tikai smīdina publiku, bet liek tai domāt. Viņš radīja pats savu, individuālu neatkārtojamu stilu: personīgu pantomīmas priekšnesumu, kurā bija vieta arī emocijām un skumjām - Jengibarovs tika saukts arī par „skumjo klaunu". „Klauns ar rudeni sirdī" – tā Leonīds Jengibarovs nosauca savu atmiņu grāmatu, kura ir filmas „Ar rudeni sirdī" iedvesmas avots. „Es sevi uzskatu vispirms par domātāju, nevis artistu," tā par sevi teica pats Jengibarovs, kurš ir arī daudzu literāru darbu – noveļu, poētisku miniatūru un aforismu autors, kas arī izmantoti filmas scenārijā.
Filma ir stāsts par Leonīda Jengibarova īso, pretrunu spilgto un spilgto dzīvi – tajā savijas neizmērojama publikas mīlestība un cilvēciska vientulība, slava, panākumi un revolūcija cirka mākslā un padomju varas iestāžu un "SovjetGosCirk" činavnieku kontrole un ierobežojumi. Par spīti publikas dievināšanai, slavai, tituliem, Leonīds Jengibarovs bija vientuļš cilvēks, mūžīgi nemierā gan ar sasniegto, gan dzīvi zelta būrītī. Viņš mira 1972.gada vasarā, 37 gadu vecumā.
Filmas scenārija autors un režisors ir Krievijas kinorežisors, scenārists, producents un mākslinieks Georgijs Paradžanovs (Георгий Георгиевич Параджанов), vairāku atzītu un godalgotu dokumentālo filmu un spēlfilmu autors: dokumentālā filma "Es - Čaika" (Я — Чайка!) pirmizrādīta 57.Venēcijas kinofestivālā 2000.gadā un kļuvusi par vienu no atzītākajām Eiropas dokumentālajām filmām 2000.gadā. Dokumentālā filma "Es nomiru bērnībā" (Я умер в детстве) 2004.gadā pirmizrādīta 57.Kannu kinofestovālā, bet filma "Lai mūsu dienas būtu garas" (Да будут дни наши длинными) iekļauta 62.Venēcijas kinofestivāla konkursa programmā 2005. gadā. 2012.gadā pirmizrādi piedzīvoja pēdējā Georgija Paradžanova spēlfilma "Visi aizgājuši" (Все ушли), kas saņēmusi apbalvojumus vairāk kā desmit dažādos starptautiskos kinofestivālos.
Filmas producenti ir Krievijas filmu studija SIA Centr Jupiter FM (Центр "Юпитер ФМ", producente Ella Arhangeļskaja (Элла Aрхангельская). Filmēšanu Latvijā nodrošina filmu studija "Mistrus Media", producente Daiga Livčāne.
Filmas komanda ir režisors un scenārists Georgijs Paradžanovs, operators – Sergejs Akopovs, galvenās lomas atveidotājs - Krievijas aktieris Nodars Džanelidze. Filmā filmējas Krievijas aktieri Mihails Bogdasarovs, Jeļena Antipova, Jurijs Ņifontovs, Andrejs Nagornovs, kā arī Nacionālā teātra aktrise Anete Saulīte un jaunais režisors Georgijs Surkovs.
Filmēšana notiks dažādās vietās Rīgā, Murjāņos, Krimuldā, Saulkrastos, Cesvainē un Madonā laika posmā no 12.oktobra līdz 4.novembrim.
Filmu plānots pabeigt 2014. gada nogalē.
