Abas īsfilmas iekļautas Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) “Short Riga” programmas nacionālo īsfilmu konkursā, un 24. oktobrī tās būs skatāmas gan kinoteātrī “Splendid Palace”, gan tiešsaistē.
Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem. Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
“Kad tu uz mani skaties”
Īsfilmā “Kad tu uz mani skaties” atainotās dokumentālās filmas uzņemšanas laikā “stalkers”, kā par spīti, tā arī neparādās, bet filmai kaut kā tomēr jātop.
Šajā stāstā darbojas virkne Latvijas kinoprofesionāļu: producents Roberts Vinovskis, režisori Una Celma, Andris Gauja, Rūdolfs Mings, Roberts Kuļenko un Jānis Ābele.
Režisors Matīss Kaža tik raibu un prominentu kino personību loku savai filmai piesaistījis kādā kinoindustrijas Ziemassvētku ballītē. Režisors atklāja: “Tad viņi visi bija jau iedzēruši, un es viņus pierunāju. Nākamajā dienā es viņiem atgādināju: “Hei, tu piekriti filmēties šajā īsfilmā”. Tā tas bija. “Noskautoju” pareizajā pasākumā. Bet tie bija tikai daži cilvēki. Pārējos es jau biju iepriekš sarunājis, ka viņi piedalīsies šai filmā. Es gan viņiem neizstāstīju līdz galam, par ko tā filma būs, un kāpēc tāda filma būs. Es viņus uzaicināju uz tā saukto režisoru “kastingu”, un tad teicu, ka viņus tur “kastos” kaut kādam nezināma, īpašam projektam. Un faktiski filmā tā jau arī bija. Protams, Rūdolfu Mingu un Robertu Vinovski, viņus es pierunāju atsevišķi, jo viņiem paplašinātāks loma tajā filmā, un arī Jāni Ābeli.”
Filma “Kad tu uz mani skaties” ir stāsts par filmas tapšanu. Komentējot šo motīvu par filmu filmā un “kino virtuvi” – kino tapšanas procesu, Kaža stāstīja, ka pats ir audzis “kino virtuvē” un ar to dzīvojis lielu daļu no sava apzinātā mūža.
“Kaut kā tās situācijas ir brīžiem tik absurdas, ka tas pats kino uzņemšanas process kļūst par tādu dzīves komēdiju.
It īpaši kā šajā filmā, kur ir tāda īstenībā diezgan standarta situācija režisoram un aktierim, kad tev jānospēlē kaut kas, kas nav, vai arī jāparāda kaut kas, kas vispār neeksistē dabā. Un tad, kā to risināt, jo kino jau var runāt tikai ar vizuālu tēlu un skaņu palīdzību. Nekā cita mūsu rīcībā nav, un tad tās situācijas ir diezgan jokainas, bieži vien,” stāstīja režisors.
Ņemot vērā filmā iesaistīto cilvēku loku, varētu šķist, ka tā lielākoties domāta lokālai sabiedrībai. Taču režisors uzsvēra, ka viņam būtu interesanti dzirdēt, ko teiktu kāds, kurš ir svešs Latvijas kinoindustrijai. “Protams, ka daudz joku ir piesaistīti tieši Latvijas kinoindustrijas personībām, bet ir atsevišķas ainas, kuras, manuprāt, strādā kā komiskas etīdes pašas par sevi, piemēram, sākumā aina ar Jāni Ābeli un virzīšanos pie loga, kas, man liekas, ir saprotama jebkuram cilvēkam, kuram ir kaut kāds konteksts par to, kas ir kino uzņemšana,” stāstīja Kaža.
“Uz sliekšņa”
Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošā latviešu režisora Kārļa Berga dokumentālā īsfilma “Uz sliekšņa” vēstī par vērienīgāko apputeksnēšanas projektu pasaulē, proti – uz Kaliforniju ik gadu tiek importētas aptuveni ⅔ no ASV bitēm, lai apputeksnētu mandeļu dārzus. Tā kā bišu skaits bīstami mazinās, kādam bišu tirdzniecības aģentam šī izrādās viņa darbības pēdējā sezona.
Kā šī tēma viņu uzrunājusi, stāstīja režisors Kārlis Bergs: “Ir dažādi līmeņi. Varētu teikt, ka ārējais līmenis ir sestā apokalipse, ko man šobrīd pieredzam. Sestā reize, kad uz planētas lielā ātrumā izzūd visādas radības – kukaiņi, dzīvnieki. Pirms kādiem trim gadiem es izlasīju tādu ļoti interesantu rakstu “New York Magazine” – “Insektu apokalipse”, un tur bija minēts par to, cik ātri samazinās tieši kukaiņu daudzums uz planētas.
Un tas man likās ļoti interesanti, jo pārsvarā cilvēkiem kukaiņi nepatīk, tās ir kaitinošas radības, kas uzbrūk, kamēr tu sēdi ārā uz lieveņa.
Bet patiesībā viņas dara ārkārtīgi daudz neredzamo darbu. Ja kaut kāds ķēdes posms tajā dabā iztrūkst, tad tas ietekmē visu pārējo pēc tam, piemēram, putnus un, kas nu ko ēd.”
Bergs stāstīja, ka šis raksts bija kā stimuls vairāk interesēties par to, kas šobrīd notiek. Režisoram daudz sanācis būt Kalifornijas Ielejā, kurā viņš novērojis “nebeidzamas rindas ar mandeļu kokiem”.
“Tas mani ļoti uzrunāja – tas mērogs, kādā tas viss notiek. Un tad tieši februārī braucu un redzēju, kā tur viss lēnām sāk ziedēt. Arī izlasīju kaut kur par bitēm, par to visu to industriju, par to, kā, lai apputeksnētu visus tos mandeļu kokus no visas Amerikas tiek transportētas un izīrētas aptuveni divas trešdaļas no visām bitēm, kas vispār Amerikā ir. [..] Tas ir tik īss laika brīdis, kur trīs nedēļās uzzied, bites visu izdara un tās aizved projām.”