Par mākslu un diktatoriem – Latvijas dokumentālais kino Karlovi Varu kinofestivālā

Gleznainā kalnu ieplakā esošā Čehijas kūrortpilsēta Karlovi Vari izstaro savādu harismu – te sastopas Bohēmijas grācija un kādreizējā sociālisma smagnējums, kas visvairāk atbalsojas tieši funkcionālisma stilā celtās viesnīcas “Thermal” robustajās formās.

Septiņdesmito gadu beigās atvērtā viesnīca un sanatorija “Thermal” ir Karlovi Varu kinofestivāla centrs, kas ik gadu uzņem ap pāris tūkstošiem viesu, tostarp filmu veidotājus, nozares pārstāvjus un žurnālistus. Kūrpilsētas relaksētā gaisotne acīm redzami iedarbojas arī uz festivāla viesiem. Lai arī festivāla ikdiena neplūst tik rāmi kā kūrviesu pulki, kas ik pa laikam apstājas pie kāda no termālo minerālūdeņu avotiem (lai uzpildītu savus termosiņus vai šejienei tik raksturīgās snīpīškrūzes), Karlovi Vari nav pārņemti ar urdošo kņadu, kas piemīt citiem šāda mēroga notikumiem.

Taču nu jau 53. gadu norisošais festivāls ir viens no nozīmīgākajiem pieturas punktiem Eiropas kino notikumu kartē. Te, atšķirībā no trim galvenajiem “vaļiem” — Kannām, Venēcijas un Berlīnes — uzsvars ir likts uz Centrālās un Austrumeiropas reģiona darbiem. Un kopaina ir visnotaļ iespaidīga: maķenīt vairāk nekā nedēļu ilgstošajā festivālā tiek izrādīts ap 200 filmu, nedaudz mazāk kā puse no tām te piedzīvo Eiropas vai pasaules pirmizrādes.

Baltijas klātbūtne

Karlovi Varu kinofestivāla programmu veidotājiem – atšķirībā no daļas Rietumeiropas festivālu – Baltijas kinematogrāfs nav neatklāta teritorija. Taču šogad festivālā mūsu reģionam ir atvēlēta vesela programma “Laika atspulgi. Baltijas poētiskais dokumentālisms”. Tās ietvaros te rāda vairāk nekā 20 filmu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kas aptver gan poētiskā dokumentālisma sākumposmā – 20. gadsimta 60. gados – tapušos darbus, gan arī šī strāvojuma atspīdumus vēlākajās desmitgadēs; kopumā 8 lentes, tostarp Herca Franka “Vecāks par 10 minūtēm” un Ulda Brauna “235 000 000”.

Šī notikuma kontekstā 1. jūlija vakarā pasaules pirmizrādi piedzīvoja arī viena no simtgades filmām – dokumentālais darbs “Laika tilti”, ko veidojuši režisori no Latvijas un Lietuvas – Kristīne Briede un Audrius Stonis (Audrius Stonys), kurš ir viens no zināmākajiem mūsdienu Lietuvas kino autoriem un poētiskā dokumentālisma tradīcijas turpinātājs.

Uz filmas pirmizrādi Karlovi Varos ir ieradies arī viens no tās varoņiem – vecmeistars Ivars Seleckis, kurš līdztekus Lailai Pakalniņai un autoriem no Lietuvas un Igaunijas piedalās arī sarunā par poētiskā dokumentālisma skolu.

 

Smalka matērija

“Laika tilti” ir veidota kā veltījums poētiskā dokumentālisma meistariem, viņu veidotajiem darbiem un pāri visam – spēju runāt par cilvēka individuālo pasauli un tās skaistumu dogmatiska kolektīvisma laikā. Lai arī filmā viegli trūkst viendabīguma starp segmentiem, ko veido klasiķu liecības un viņu filmu kadri, “Laika tilti” ir skaista un ārkārtīgi aizkustinoša satikšanās ar poētiskā dokumentālisma autoriem un šī strāvojuma tradīciju. Vitāla nozīme filmas vēstījumā ir tās poētiskajai noskaņai – skaidrs, ka šis darbs nevarētu būt pragmatiski informatīvs, jo tas būtu pretrunā ar filmas tēmu un pašizvirzīto uzdevumu.

“Laika tiltu” ambīcija ir krietni vien vērienīgāka nekā tikai informācijas nodošana – filma savam skatītājam lūko atklāt to dzīves garšu un spēju saskatīt skaistumu (un par to reflektēt), kāda piemita un piemīt filmas varoņiem – Ivaram Seleckim, Uldim Braunam, Aivaram Freimanim, Hercam Frankam un citiem. Gluži vai ar mierinošu liegumu un racionāli grūti definējamu sirdsgudrību filma pieskaras fundamentālām tēmām kā radīšana, laika ritums un aiziešana. “Laika tiltus” kinoteātros Latvijā redzēsim šā gada septembrī.

 

Putina tuvplāns

Savukārt radikāli cita izteiksmes forma piemīt Rīgā dzīvojošā dokumentālista Vitālija Manska jaunākajai filmai “Putina liecinieki” (“Putin's Witnesses”), kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja 30. jūnija vakarā līdz vīlītei pārpildītā zālē, kur daļa publikas filmu skatījās, sēžot uz kāpnītēm.

Latvijas, Šveices un Čehijas kopražojumā tapusī lente, kas Karlovi Varos piedalās dokumentālo filmu konkursā, ir veidota no 90. gadu beigās un jaunās tūkstošgades sākumā filmētiem materiāliem, kurus Vitālijs Manskis ir ierakstījis, tolaik esot pieaicināts veidot informatīvu filmu par jauniecelto valsts vadītāju.

Kā daudzos savos darbos, arī “Putina lieciniekos” Manskis izvēlas stāstījumā ietvert daudz personīgu detaļu, kā, piemēram, kadrus, kuros iemūžināta viņa ģimene, sagaidot tūkstošgades miju, kad toreizējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins paziņoja par atkāpšanos un par savu pēcteci iecēla Vladimiru Putinu. Kadri ar Manska ģimeni un viņu pašu ir gudrs veids, kā politiskajiem notikumiem piešķirt cilvēcīgu kontekstu un interpretāciju.

Taču “Putina liecinieki” ir personiska arīdzan citā aspektā – režisors ar filmas galveno varoni sarunājas aci pret aci un viņu izaicina, iesaistoties diskusijā par prezidenta lēmumiem. Kameras vērīgajam skatam nepamanīts nepaliek nekas – arī tas, ka prezidentam ir nepieņemami, ka kāds atļaujas viņam nepiekrist. Šī un līdzīgas epizodes kalpo kā vērtīgs fons detalizētam Putina politisko ambīciju portretējumam.

Taču šī filma nav tikai par Putinu, bet gan par prezidenta līdzgaitniekiem, vēlētājiem un viņu līdzatbildību. Tas īpaši attiecas uz Borisu Jeļcinu, kura personīgo motīvu vadītais lēmums iecelt Putinu par savu pienākumu izpildītāju gluži vai apstulbina ar vieglprātību un savtīgumu.

Tiesa, pēc Putina prezidentūras pirmā gada arī Jeļcina sejā ir iegūlušas rūpes, kas nepaliek Vitālija Manska urķīgās kameras nepamanītas. Intensīva un labi noformulēta, filma ir vērtīgs atgādinājums tam, ka brīvības zaudēšana ir graduāls process, kurā neatņemama sastāvdaļa ir sabiedrības inertums. Filma savu Baltijas pirmizrādi piedzīvos Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (RIGA IFF), kas notiks no 18. līdz 31. oktobrim.

Jāpiebilst, ka Latvijas vārds Karlovi Varu kinofestivālā izskanēs vēl citas pasaules pirmizrādes kontekstā – 3. jūlijā gaidāma Lietuvas, Latvijas un Horvātijas kopražojuma drāmas “Elpa marmorā” pirmizrāde. Lietuviešu režisores Giedres Beinoriutes veidotā psiholoģiskā drāma vēsta par izmaiņām ģimenes attiecību dinamikā pēc bērna adopcijas.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti