Kultūras rondo

Politiskais teātris Latvijā: kas dod impulsu radīt politiski aktīvu izrādi

Kultūras rondo

Nacionālais teātris atklājis sezonu ar traģikomēdiju "Aizliegtais pianīns"

Par skatuves un kino mākslu saruna ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu

Par mācīšanos no dižām personībām un lomu, ko var nospēlēt tikai viņš, – saruna ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu

Aktierim Kārlim Arnoldam Avotam sākusies trešā sezona Dailes teātrī. Vēl šogad būs pirmizrāde divām filmām, kurās aktieris atveido galveno varoni: viņš ir Jazis Viestura Kairiša filmā "Janvāris", kas vēsta par barikāžu laiku, un Matīss – topošais maksātnespējas administrators – Staņislava Tokalova filmā "Mīlulis". Bet visvairāk Avota sirds šobrīd pieder spēlfilmas projektam "Uļa", kas vēstīs par slaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu. Filma ir aktiera izlolota ideja, viņš ir scenārija autors un arī atveidos galveno lomu. Par skatuves un kino mākslu Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" saruna ar Kārli Arnoldu Avotu.

Ingvilda Strautmane: "Farinelli un karalis" Dailes teātrī – izrāde, kas nāca sarežģīti, ja es pareizi sapratu. Tev šajā iestudējumā ir divas lomas. Sāksim ar to, ka tu izstāsti par lomu, ko varbūt ne visi redzēs, – tu vadi zirgu. 

Kārlis Arnolds Avots: Vadu karaļa trauslo iekšējo pasauli – zirgu, kurš ir reāla zirga izmērā. Es vadu galvu. Kopā ar saviem kursabiedriem Matīsu Milleru un Mārtiņu Gaili. Mēs visi trīs esam mācījušies kopā Leļļu teātra kursā, tāpēc mums tā bija pasakaina, nebijusi sadarbība tieši profesionālajā vidē. Ir arī milzīgs gandarījums, jo daudz komplimentu pēc izrādes saņēmu par zirgu. Cilvēki ir aizkustināti un cilvēkiem patīk. 

Izrāde "Farinelli un karalis" Dailes teātrī

Kā notika tas process, lai jūs nonāktu līdz harmoniskajam zirgam? Ja nesēž tuvu skatuvei, jūs visus trīs īsti pat neredz. 

Pamatā leļļu teātra aktierim leļļu teātra mākslā ir ārkārtīgi būtiski, ka tu sevi kā personību, kā aktieri proti nolikt malā un padari lelli par galveno objektu. 

Tātad uzdevums ir izpildīts, ja skatītājs redz, kā lelle dzīvo, nevis viņš redz tavas sejas izteiksmes un cik tu apgrūtināts vai – gluži otrādi – esi pagodināts vadīt šo lelli. 

Tā ir nepārtraukta cīņa, jo lellei nepārtraukti ir jāpierāda, ka viņa ir dzīva. Viņai tiešām ir jāizdzīvo visi skatuves notikumi, jāreaģē uz visām skaņām – tā, kā īstai būtnei jāuzvedas. Tas vienmēr ir izaicinājums, bet tas ārkārtīgi palīdz, jo arī kā aktierim, nerunājot tikai par leļļu teātra mākslu un par zirgu, tev tomēr ir jāprot nolikt malā savs ego, sava personība, citreiz sava personiskā attieksme pret kaut kādām lietām vai pārliecībām, un jānoliek priekšplānā tavs tēls, viņa dzīve, viņa pārliecības un viņa attieksmes. 

Man vienmēr šķiet interesanti, ko režisors stāsta aktieriem tad, kad viņš iepazīstina ar materiālu. Vai var atklāt, par ko jūs runājāt "Farinelli un karalis" mēģinājumu laikā? 

Režisors Viesturs Kairišs ir fantasts, viņš muti nedzesē. Arī pašreizējie notikumi liek nepārtraukti par sevi atgādināt, tostarp izrādes kontekstā. Ir patīkami, ka skatītāji pēc pirmizrādes teica labas atsauksmes un secināja, ka par šo izrādi būs jādomā. Acīmredzot saruna ar režisoru bija vērtīga un kaut kādi pareizie akordi, pareizie teikumi tika pasvītroti. Farinelli kontekstā, protams, ir tas fenomens – fenomens par Maiklu Džeksonu, par Elvisu Presliju, par alternatīvo medicīnu; kas ir tā dziesma, kas mums katram pilnīgi neracionālā veidā liek atgriezties pie jaunības vai pie normāla garastāvokļa, vai dziesma, kura tevi mierina, kura liek raudāt, kura liek smaidīt, kura prot pacelt neracionālā veidā – tā vienkārši emocionāli uz tevi iedarbojas. Skaidrs, ka karalis, kura olas čaumala – kā viņš runā par savu galvu – lēnām pūst, un viņš aicina visus pamest… Nu, mēs redzam, cik dēmonu apņemts ir kāds mūsu kaimiņš, [kurš] rīkojas tikpat neracionāli. Un cik nedabiska, kā pats karalis saka, ir tā karaļa būšana. Izrāde visnotaļ aktuāla. Viestura Kairiša nepārtrauktie komentāri ir interesanti. Es kladītē sev pierakstīju, kad viņš teica: "Mūsu izrāde ir pilnīgs maksimālisms ar pilnīgu minimālismu." Piemēram, šāda kombinācija skanēja. 

Tagad par jūsu otru lomu. Karalis ir slims, Farinelli ir fenomens un tagad trešais – teātra impresārijs. 

Redziet, ir tāds termins "rock 'n' roll". Es uzskatu, ir arī tāds termins "baroque 'n' roll". Džons Ričs – teātra impresārijs – ir viens no tiem, 

viņš ir uz zeltu tendēts cilvēks, naudas vergs, viņu interesē tikai viņa intereses, viņš ir privātīpašniecisks, līdzīgi kā haizivs – ārkārtīgi izsalcis, viņš ir cinisks, gatavs uz visu, pat pazudināt otru cilvēku, bet tomēr to Farinelli grib sev atpakaļ, jo viņš jau saprot, kāda kārts tā ir, kāds "zero" kauliņš uz ruletes galda Farinelli ir. 

Šovbizness rullē, vai ne?

Jā, pilnībā. 

Farinelli izrādē ir divi – Artūrs Skrastiņš ir tēls un Rūdis Cebulis ir balss. Tā varētu teikt?

Jā, arī. 

Kāda bija tava saskaršanās ar baroka laika mūziku?

Protams, man kā šī laika cilvēkam nav tā, ka es sēžu mājās un pēc darba izvēlos paklausīties barokālus skaņdarbus, Hendeli un tamlīdzīgi. Sākumā bija liels pārsteigums atklāt skaistumu šajā mūzikā, ko es nekad līdz galam nebiju iepazinis. Skaidrs, ka tuvumā vienmēr ir Juris Vaivods, kurš tevi izglīto, piemēram, iedod man paklausīties pāris diskus ar Šnitki, kad es palūdzu. Ziniet, tās ir arī sava veida mocības, jo, ja izrāde tiek mēģināta no 60, 70 līdz 100 mēģinājumiem un ja tu nepārtraukti klausies to mūziku, tad vienā brīdī tu jau sāc mazliet jukt prātā un prasās uzlikt kaut ko nenopietnu, aplipt ar mazliet citiem meldiņiem. 

Bet Rūda balss ir kaut kas tiešām neizskaidrojams un dievišķs. Reizēm viņš iedziedas tā, ka gribas iztaisnoties, tu jūties tīrāks un skaistāks, vairāk domā par tikumiem, gribas būt labākam.

Rūdis tiešām ir pilnīgs atklājums un labi, ka viņš mums ir. Kopā ar Artūru viņi, manuprāt, veido ārkārtīgi spēcīgu tēlu, uz to ir interesanti skatīties.

Pirmizrādē es sēdēju kulisēs, gaidīju savu zirga uznācienu un skatījos, kā Artūrs spēlē. Es domāju, cik viltīgi viņš ir izdomājis: tātad pirmā Farinelli parādīšanās – kā viņš koķetē, kāds narciss. Aizdomājos par viņa lomas līniju, kā tā tālāk attīstās, un tad es sapratu, cik profesionāli viņš to ir izdarījis. Tālredzīgi. Ir, no kā mācīties. 

Izrāde "Farinelli un karalis" Dailes teātrī

Ir tāda aina, kurā jūs, vairāki aktieri, pa daļām atnesat bruņas, ko uzvelk karalim, kuram jāiet karā. Es pamanīju, ka tu Ģirta Ķestera plecam pieskāries mazliet mierinoši. Man bija tāda sajūta, ka tu teici – tagad tu vari iet karā. Kāda ir saspēle ar Ģirtu Ķesteri, kurš atveido karali? 

Te es varētu runāt un runāt, jau sākot ar to, ka teātrī mūsu grimētavas ir vienā stāvā. Mani nebeidz pārsteigt Dailes teātra aktieru atbildība un profesionalitāte. Es esmu vienā grimētavā ar Juri Strengu un stūrī ir Ģirts Ķesteris, Artis Robežnieks un Aldis Siliņš. Visu šo laiku, kādus simt  mēģinājumus, pat tajās dienās, kad nebija "Farinelli" mēģinājumu, vispār nekāda sakara ar šo izrādi, Ģirts bija grimētavā, viņš runāja tos tekstus. Pašā sākumā Kairišs viņam padeva [ideju], ka raksturā tēls varētu būt kā Brežņevs. Viņš nepārtraukti risināja dažādas vietas, nepārtraukti runāja pie sevis, viņš kā students (tas ir kompliments) ar atbildību, nepārtrauktiem jautājumiem, šaubām… Izrāde bija beigusies, un mēs ar Ģirtu satikāmies piektajā stāvā, un viņš teica: "Kaut kā jocīgi, tagad nākšu uz darbu un atkal būs jāskatās uz kaut kādām mājām, jādomā par kaut kādām sadzīviskām lietām. Biju pieradis staigāt un runāt, un domāt par to Filipu, visus iekšējos monologus risināt, mēģināt tos atmūķēt, atkodēt." Es apbrīnoju, protams. Tas ārkārtīgi iedvesmo. Kā Viesturs teica – tā profesija nav nekāda medusmaize, neviens no mums nav kļuvis bagāts no tās, bet radīšana tomēr ir augstākais, kas ir šajā mākslā, tas ir tas dievišķais.

Radīšana laikam atsver visu. Tā paceļ mākslinieciskajos augstumos, kuri pieder tai neracionālajai pasaulei.

Tā ir arī skola būt vienā grimētavā ar Juri Strengu? 

Mums šobrīd ir "Pavasaris" kopā, kur Jurim ir epizodiska aina un man arīdzan. Viņš atnāk uz mēģinājumu un vienmēr nepārtraukti piepildās. Viņš ir atnācis, viņš lasa, viņam ir viņa žurnāli, grāmata, un katru reizi tā ir cita grāmata. Arī viņa paša abas sarakstītās grāmatas ir ārkārtīgi iedvesmojošas, poētiskas, izklaidējošas. Tādas personības mērogiem ļoti gribas līdzināties. Un cik labi, ka tādi piemēri ir! Pēc ["Farinelli un karalis"] pirmizrādes mums bija vērtīga saruna. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kurš pienāca tik gandarīts un tik daudz komplimentu teica. Es tiešām biju ļoti saviļņots par to. Viņš runāja, ka pēc šī izrādes viņam ir jādomā un viņam tas patīk. 

Tāds tas teātra uzdevums pamatā ir – tā ir tribīne, no kuras daudz var pateikt labu un aicināt pārvērtēt kaut kādas lietas, padomāt par lietām... Lai arī cik jau banāla ir tā frāze par teātri un domāšanu, vai ne?

Tagad pārslēgsimies no teātra uz kino. Latvijas kino rudens maratonā katru nedēļu būs pa pirmizrādei. Tas, es domāju, ir pamatīgs pārbaudījums arī Latvijas kino skatītājiem. Šajā nedēļā, 21. septembrī, būs Staņislava Tokalova filmas "Mīlulis" pirmizrāde, un galvenā loma ir Kārlim Arnoldam Avotam. Kāda bija pieredze, ņemot vērā, ka tā ir pirmā lielā kino loma?

Tā bija baigā cīņa, lai tiktu pie tās lomas. Bija četras kārtas un, es nepārspīlēju, tur bija visi aktieri – gan jaunāki, gan vecāki. Mainījās partneri, mēs periodiski kādu pusotru gadu mēģinājām ar visiem "kastingiem" un jau nodzīvojām kaut kādu tā varoņa dzīvi. Skaidrs, ka pirmās trīs [filmēšanas] dienas ir tās satraucošākās un vēlāk jau kaut kādā veidā tu ieej tajā varonī un vispār filmas uzņemšanas laukuma ritmā. Tik ilgs laiks pagājis, jau sāk palikt sarežģīti par to domāt, reflektēt. Bet tieši pirmā filma ir bijusi mana lielāka skola eksistences veidā, patiesības izjūtas līmenī, arī sadarībā ar tik augstas raudzes profesionāļiem, kāds ir Staņislavs Tokalovs, kāds ir operators Oļegs Mutu, kurš tomēr ir ar [Zelta] "palmas zariem", bezmaz vai klasiķis Rumānijā. Tas noteikti man vienmēr paliks kā milzīgs piedzīvojums un pārdzīvojums reizē. 

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Filmēšanas laukumā sastrādāties ar bērnu – kā tas bija?

Es nezinu, kā man tas veicas, kā man tas sanāk, bet man ir viegli sadraudzēties, dibināt attiecības ar bērniem. Man tā nekad nav bijusi problēma. Es arī esmu vadījis lasītāju klubu bērniem – kad bija tāda "Mr. Page" grāmatnīca, mums bija bērnu lasītāju klubs, kur satikās bērni, kuri nemaz nelasa grāmatas, un bērni, kuri ir ārkārtīgi entuziasti, kuri ļoti mīl lasīt. Kaut kā es to esmu pratis. Esmu arī starp daudz bērniem audzis. 

Paula Labāne – otra galvenā aktrise – ir ļoti talantīga, organiska meitene, tik superīga. Es esmu pārliecināts, ka šī viņai noteikti nebūs vienīgā filma. Tāpat es ļoti ceru, ka manai pasniedzējai Indrai Rogai, kura ir nepelnīti aizmirsta kā aktrise… Cik viņa ir spēcīga! Arī tas bija neaprakstāmi – redzēt, kā mana pasniedzēja, mana meistare, kura ir manas aktiermeistarības pamatlicēja, strādā pie ainas. 

Viņai ir epizodiska loma – galvenā varoņa māte. 

Jā, viņa spēlē manu māti, un man vajadzēja pret viņu pacelt roku, un tas bija tik sarežģīti. Es viņu uzrunāju uz "jūs", es viņu ļoti augstu vērtēju. Filmēšanas laukumā bija viens mirklis, kad viņa teica: "Kārli, tu vari beigt "jūsināties"? Uzrunā mani beidzot uz "tu"!" Tas man bija tik grandiozs notikums. Jā, jo mēs bijām vienlīdzīgi, mēs bijām skatuves partneri. Ar Indru Rogu kā aktrisi ir ļoti viegli spēlēt. Viņas analīzes spējas, arī tā režisoriskā domāšana… Viņai, es domāju, pēc šīs filmas pilnīgi noteikti būs vēl piedāvājumi. 

Otra filma, kura piedzīvos pirmizrādi novembrī, ir filma "Janvāris". Tā ir satikšanās ar Viesturu Kairišu filmēšanas laukumā. Šķiet, Latvijā pieminot nosaukumu "Janvāris", visiem rodas asociācijas, mēs zinām, apmēram par ko ir filma. Ko tas prasīja? 

Tas prasīja 10 kilogramus no mana tā jau ne pārāk lielā svara priekš mana auguma, lai dabūtu to fiziku, lai dabūtu nost savu atlētiskumu. Jo kino ir jābūt uzmanīgam ar tēla veidošanu, viss ir milimetros. Svars ir tas, kas palīdz. 

Kad man nederēja nevienas apakšbikses, kad kājas bija tik izdilušas kā diegi, es, gandrīz neko nedarot, sāku citādi staigāt, vairs negāja krūškurvis pa priekšu. Šīs lietas palīdz veidot lomu, jo nekur tālu galu galā tu no sevis neaizbēgsi. 

Tāpēc es teicu – "Mīlulis" ir neatsverama pieredze, bija daudz vienkāršāk uz "Janvāri" strādāt.

Man ir tā problēma, ka es reizēm varbūt pārāk dziļi ieeju tajā varonī un tad varu palikt kaut kāds nepatīkams. 

Es mēdzu, ja man ir tāda iespēja, gatavoties filmām stipri pirms. Gan "Mīlulī", gan "Janvārī" es iesaistījos ar kaut kādiem scenārija papildinājumiem, kā jau vairums aktieru to dara (tā ka es neesmu kaut kāds izņēmums tādā ziņā).  Un Voiteks Starons – operators, kino pedagogs, režisors; viņš tikko uztaisīja vēl vienu filmu, kurai pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā un tūlīt būs Toronto filmu festivālā – ir vēl viens smagsvars, ar kuru man ir paveicies strādāt. Mans varonis Jazis filmā vēlas kļūt par kinorežisoru, un man nepārtraukti [par piemēru] bija divi cilvēki, kuri kaislīgi mīl filmu. Redzot, kā Voiteks meklē kadru, kā taisa mizanscēnu, kā [operators un režisors] kopā strādā, bija ļoti viegli, jo dzīvi piemēri bija priekšā katru dienu. Voiteks man ļoti palīdzēja arī aktieriski – neļāva kāpt pāri kaut kādai līnijai, pārspēlēt. 

Tu teici, ka svaru vajadzēja pazaudēt, bet droši vien citā lomā atkal vajag atgūt. Kā to līdzsvaru dabūt? Vai arī tas bija pandēmijas laiks, kad varēja atļauties būt vienā svarā?

Es mēģināju atgūt. Paldies Dievam, ka man vielmaiņa vēl ir laba, ka esmu jauns un veselīgs. Svaru bija grūti atgūt atpakaļ. Viss honorārs tika apēsts, [iztērēts] ēdienā, bet nekāds svars nepienāca klāt. Vajadzēja trenēties. Paldies Dievam, esmu sportists, zinu, kā trenēt savu augumu, kā strādāt ar bāzes vingrinājumiem, kas ļauj uzaudzēt tieši spēku un svaru, ne tikai reljefu. Lēnām atguvu svaru, bet vēl joprojām ne pilnībā. Uz "Mīluli" man bija kādi 93 kilogrami, bet "Janvārī" es biju 77 kilogramus smags. 

Sports un kino. Šajā brīdī mēs nonākam līdz vēl topošam darbam – spēlfilmai "Uļa" par slaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu. Tas izklausās fantastiski. Kārlis Arnolds Avots ir idejas autors un arī atveidos galveno lomu. Te ir vajadzīgs mazs komentārs – kāpēc?

Te ir tik daudz atbilžu. Pirmkārt, mani vecāki satikās Sporta akadēmijā. Es zinu, kas ir sportista liktenis. Es pats esmu basketbolists, jāsaka gan – neizdevies, man nesanāca. Man bija viss, bet pietrūka centimetra talanta, lai kļūtu par basketbolistu. Otrkārt, Uļa ir pati galvenā atbilde. Viņas stāsts ir tik iedvesmojošs. 

Uļa ir fantastiska personība, kura Latvijas sabiedrībai ir tik daudz mācījusi. Manuprāt, mēs neesam paskatījušies, kas ir aiz visām tām godalgām un kausiem, ko viņas stāsts patiesībā māca un stāsta par mums visiem, 

arī par tām tēmām, kas šodien ir aktuālas – par iekļaujošāku sabiedrību, par atšķirīgo, par neparastu gribasspēku, par sevis pieņemšanu. Es Uļu bezgalīgi cienu jau no agras bērnības, viņa ir bijusi viens no maniem elkiem. Kad es gribēju kļūt par basketbolistu, man bija divi cilvēki [kā iedvesma] – Kaspars Kambala, kurš arī nav īpaši maziņš, un Uļjana Semjonova, protams. Tur ir neizsakāmi daudz iemeslu. Varbūt es to pārāk romantizēju, bet man šķiet, ka es izjūtu to varoni. Varbūt egoistiski skan, bet, man šķiet, neviens cits to nevar nospēlēt. 

Latvijas filmu rudens maratons

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti