Programmas "Latvijas skolas soma" komanda sadarbībā ar dažādu kultūras nozaru ekspertiem uzsāk rakstu sēriju, lai iepazīstinātu ar kādu no programmā iekļautajām kultūras nozarēm. Mēnesī, kad norisinās Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF) un gaidāmas vairāku jaunu Latvijas filmu pirmizrādes, iepazīstinām ar kino – nozari, kas ir aizraujoša, kompleksa un cieši saistīta ar visiem sabiedrībā notiekošajiem procesiem.
Kultūrizglītības programma "Latvijas skolas soma" sniedz iespēju skolēniem iepazīt Latvijas mākslas un kultūras norises visā plašajā spektrā – mūzikā, teātrī, dejā, cirkā, vizuālajā mākslā, kino, arhitektūrā, dizainā, materiālajā un nemateriālajā kultūras mantojumā, literatūrā un grāmatniecībā. Dažas no šīm jomām gan skolotājiem, gan skolēniem ir tuvākas un pazīstamākas, citas neko daudz neizsaka vai nav gadījies ar tām tā īsti sastapties un iepazīties. Šīs tematiskās izlases palīdzēs akcentēt kultūras daudzveidību un padarīt saprotamāku tās dažādo nozaru specifiku bērnu un jauniešu auditorijām, kā arī vēl vienā veidā sniegs atbalstu skolotājiem.
Rakstu papildina ieskats kino nozares piedāvājumā programmā "Latvijas skolas soma".
Aija Tūna, Dr. paed., programmas "Latvijas skolas soma" vadītāja
Visbiežāk šajos rakstos un intervijās izskan tēze, ka savulaik kinomāksla nebija tik pieejama. Skolas un pedagogi mērķtiecīgi neintegrēja mācību gaitā kinoteātru apmeklējumu un nevedināja izmantot kustīgo attēlu kā daļu no izglītības metožu arsenāla. Tiktāl es visam varu piekrist – situācija pēdējā desmitgadē ir mainījusies, jo īpaši digitālā attēla pieejamības ērā. Savulaik, kad mācījos pamatskolā un vidusskolā, pavisam mazskaitlīgi latviešu literatūrā un vēsturē tika integrēta filmu analīze, bet nekas tā neurdīja interesi, kā došanās uz kinoteātriem vētīt aktuālo repertuāru, visai bieži slimojot paliku gultā (līdzīgi kā Skorsēze, kuram gan bija astma) un skatījos filmas, kā arī aizrāvos ar autodidaktei līdzīgu vēlmi "salikt prātā" kino vēstures lappuses. Nekas cits kā kino medijs un vizuālā stāstniecība mani tā neaizrāva – to uzskatīju par "savu izglītību".
Jautājumi, komentāri, piezīmes, kritikas un vēlīgi izteikumi par izglītību plašākā kontekstā izskanējuši pirmsvēlēšanu laikā gana daudz. Vārdi "filmpratība", "medijpratība" (media literacy) vai "vizuālā pratība" (visual literacy) faktiski nav minēti, tomēr diemžēl prasme lasīt kino mediju kā audiovizuālu zīmju kopumu paliek kā fakultatīvs, uz personīgo – pedagogu vai skolēnu – entuziasmu un resursu bāzi piesaistīta "aizraušanās". Kustīgā attēla izziņas aspektus un integrēšanu mācību saturā vai fakultatīvi veic vairākas valstis, izceļot Lielbritāniju[3], Poliju, Dāniju, Zviedriju vai Franciju. Dažādas iniciatīvas Latvijas valstiskajā un nevalstiskajā sektorā pastāv un tiek attīstītas. Ir Nacionālā kino centra (NKC) projekts "Filmas skolās" ar mācību satura darba lapām 56 Latvijas kinodarbiem[4], "Kino Bize" rīkotie semināri, meistarklases un uzdevumu klāsts projektā "Pēcstundas"[5] un jauniešu un pieaugušo lekciju cikli Duanela kinoskolā[6], kā arī Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) interaktīvā mācību platforma "Kino klubs"[7]. Arī kompetenču izglītības saturā "Skola2030" rodami filmu analīzes piemēri. Tiesa, problēma rodas ar to, ka katra labā iniciatīva netiek sinhronizēta ar citām – nozarē būtu nepieciešama ciešāka kultūrpolitiskā sazobe.
Daļā no minētajiem projektiem esmu iesaistījusies. Jāteic, ka kino izglītības telpā nonācu nejauši – domubiedri no kinoteātra "Kino Bize" aicināja skolas vecuma jauniešiem stāstīt Duanela kinoskolā Rīgā par nozares vēsturi, parādībām, žanriem un personībām. Pavadot laiku ar šiem pamatskolas un vidusskolas vecuma jauniešiem, sapratu, ka viņi ir motivēti: viņi skatās visu, ko vien var. Gan dodas uz kinoteātriem, veras ekrānos mājās, šķērso citu paaudžu veidotos kinodarbus, atklāj Luisu Bunjuelu un Žaku Tatī, top aizrauti, uzzinot par postkoloniālisma teoriju un tās sastopamību kino (Krievijas uzsāktās militārā agresijas kontekstā ir būtiski par to runāt un domāt) vai ļaujas analīzēm, domājot par Kena Louča filmu "Kess" (1969) vai Aloiza Brenča kriminālfilmām. Šajos jauniešos, apvaicājoties, ko viņi skatās ikdienā, spulgojas tā pati degsme un zinātkāre, kas reiz man pašai.
Tomēr minētais attiecināms uz netverami mazu daļu no mūsu sabiedrības. Vairums skolas vecuma jauniešu nav motivēti, iedrošināti domāt un reflektēt par kino kā mākslu. Vai nemaz nezina par iespējām, lai to darītu. Tas pats sakāms arī par šajā jautājumā izšķirošo pavedienu, proti, pedagogiem un vecākiem. Domājot par kino skatīšanās kultūru un paaudžu ataudzēm, kas izprot kustīgo attēlu, tā ir laika, finansiālo resursu, pieejamības privilēģija, valsts izglītības programmas un satura plānošanas un Kultūras ministrijas darba simbioze.
Ir viegli teikt, bet nav aplami apgalvots, ka filmpratība ir šī gadsimta lasīt un rakstīt prasme, kamēr nedomāšana par filmām ir "sevis apzagšana",
tomēr tas ir pragmatisks ilgtermiņa nozares profesionāļu un kultūrpolitikas veidotāju, skolu, pedagogu, skolēnu un viņu vecāku darbs.
Te mēs nonākam pie kultūras – un kino kā daļas no tās – pieejamības. Pēdējo gadu kino tradicionālais izrādīšanas modelis, jo īpaši pandēmijas kontekstā, daudzkārt ticis pārrauts, nepiekāpīgi strauji ienākušas kā globālās, tā arī vietējās straumēšanas platformas un šobrīd, gaidot "salnu pavasarī", kinoteātriem gaidāmi satricinājumi energokrīzes un inflācijas kontekstā (šobrīd Latvijā kinobiļete vidēji maksā 6,17 EUR[8] – tā ir visaugstākā cena Baltijas valstu vidū). NKC pārskatā par 2021. gadu viens Latvijas iedzīvotājs vidēji nav redzējis pat vienu filmu – koeficients ir 0,27[9] (salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tas ir krities piecas (!) reizes)). Šie visi faktori ietekmē ne tikai kultūras patēriņu, bet arī pieejamību dažādos reģionos. Būtisks atbalsts nācis no Latvijas Kinematogrāfistu savienības un "Kino visiem un visur Latvijā", risinot kino pieejamības jautājumus (mums ir diezgan trausls un skrajš kinoteātru tīkls[10]) un izrādot jaunākos kinodarbus dažādās Latvijas vietās.
Tajā pašā laikā šajos rudens un ziemas mēnešos uz ekrāniem nonāks teju 20 Latvijas filmas (un kopražojumi) – plašs spēlfilmu, dokumentālo un animācijas filmu klāsts, kas iezīmē vairākus būtiskus vietējā kino attīstības vektorus. Pirmkārt, Latvijas kinoveidotāju interesi par žanra kino – piemēram, Aika Karapetjana uz pasakas fabulas veidotā "Sema ceļojumi" (2021), kas atjautīgi virpina etnogrāfiskā šausmu apakšžanra kodus. Otrkārt, pēdējos gados Latvijas kino mākslinieciski ir īpaši saistoši dokumentālās animācijas darbi – pavisam drīz uz Latvijas kinoekrāniem nonāks Signes Baumanes personīgais darbs "Mans laulību projekts" (2022). Treškārt, turpina tapt filmas, kas pietveras vēsturiskiem notikumiem vai Latvijas vēsturei, vai arī ir literāro darbu ekranizācijas – te ir jāizceļ Viestura Kairiša "Janvāris" (2022), kas veltīta 1991. gada notikumiem barikāžu notikumiem Latvijā, un Ināras Kolmanes "Mātes piens" (2022), kura pamatā ir Noras Ikstenas romāns.
Ko tas nozīmē skolas vecuma skatītājiem?
Tās ir teju 20 iespējas pētīt žanru likumības, skatīt un salīdzināt, kā vēsturiskās evidences atšķiras no mākslinieciskajām interpretācijām, domāt par autorvēstījumiem un kino kā stāstniecību, izprast audiovizuālo formātu uzbūvi, kinoveidošanas paņēmienus un daudz ko citu. Īsumā – attīstīt kritisku spēju uztvert attēlu, skaņu un kustību. Kāpēc to mijiedarbe rada noteiktas emocijas un psiholoģiskos efektus? Kāpēc šī zīmju kopa mums liek noteikti justies, domāt vai izdarīt noteiktus vērtējumus? Kādi ir filmas tiešie un netiešie vēstījumi? Šie jautājumi liek mums domāt par to, ko mēs redzam, dzirdam un uztveram. Tāpat salīdzinošā jeb komparatīvā veidā ir iespējams skatīt aktuālos Latvijas kino procesus ar globālajām parādībām vai vēsturiskajiem fenomeniem un filmām.
Svarīgi piebilst, ka Latvijas kino nozares procesi sinhroni notiek ar pasaules vai, piemēram, Eiropas kino telpām – mēs neesam savrupi vai nodalīti. 1896. gada 28. maijā Rīgā tika rādīts pirmais kino seanss Latvijā – tas ir aptuveni pusgadu pēc brāļu Limjēru pirmā publiskā kinoseansa "Grand Cafe" Parīzē. Laikam ritot, ir saglabājušās Latvijas kinohronikas no 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm, zudušās agrīnā kino posma filmas dokumentētas kinozinātnieces Ingas Pērkones grāmatā "Latvijas pirmās filmas" (2016), kā arī portālā Filmas.lv rodami piemēri agrīnajām skaņas filmām. Tāpat daudzveidīgs ir Latvijas padomju laika kino mantojums (papildu literatūrai – kolektīvā monogrāfija "Inscenējumu realitāte" (2011)), kā arī atjaunotās Latvijas kino procesu ainava (te noderīgs ceļvedis ir kolektīvā monogrāfija "Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki (1990–2022)" (2021)), kas daudzpusīgi aplūko nesenākās vēstures lappuses. Minētajos resursos un piemēros rodams apliecinājums Latvijas kinotelpas nemitīgajam dialogam ar citu valstu kinematogrāfiem, reģionālajām un globālajām tendencēm.
Teiktu, ka tieši šobrīd, kad jaunākās paaudzes piedzīvo un izdzīvo savu dzīvi dažādā attēlveidē, mazinoties fiziskajai saskarsmei, ir svarīgi informāciju lasīt, vērtēt un patstāvīgi veidot savu viedokli. Kino māksla aptver daudzas nozares un disciplīnas, mākslu un tehnoloģiju, estētiskās un domāšanas tradīcijas – pastāvēdama jau vairāk nekā gadsimtu, tā ir universāls medijs, kura pasaule atklāj daudz vairāk nekā tā vien parāda vai atskaņo. Tieši kino spēj radīt robežu pārvaramības ilūziju, saglabājot citu mākslu formas savā kameras acī kā paliekošo un nemainīgo. Ričoto Kanudo (Ricciotto Canudo), itāļu kino teorētiķis, rakstījis, ka kino ir "septītā māksla" – tā apvieno vizuālo mākslu (arhitektūru, glezniecību, tēlniecību) un laika ritmu (mūziku, dzeju, deju)[11]. Tātad kino ir "sintētiska", absorbējoša un starpdisciplināra mākslas (un izklaides) forma, kas skatītāju iesvaida vienlaikus dažādās domāšanas dimensijās un jomās.
Kā ieskicēts, šī brīža apstākļu kopums nav labvēlīgs – tas ir kritisks tradicionālajiem skatīšanās formātiem, tomēr audiovizuālā satura un kustīgo attēlu mūsu ikdienā ir tik daudz kā nekad agrāk. Nedomājot vien par kinomākslu (svarīgi izcelt kino medija māksliniecisko komponenti, nevis izklaidējošo funkciju – kino var būt abi!), diendienā personīgajos ekrānos vizošais saturs, ziņu lentes, mediju un televīzijas pārraides ir pilnas noteiktu naratīvu, attieksmi formējošu vizuālo un audiālo elementu. Šīs zīmes un to lasījums jeb interpretācija veido, nostiprina un izaicina mūsu pasaules uztveri, nodarbina un papildina kognitīvos resursus, stimulē psihoemocionālo piesaisti[12], atmiņu un spēju attīstīt jaunas informācijas radīšanu.
Kinomākslas izslēgšana no savas ikdienas, izglītības un interešu horizonta ļauj viegli to identificēt kā "izklaidi". Tomēr ir vitāli domāt par kino, nevis kā "pašizglītību", bet gan "izglītību" – sabiedrībā ir kritiski svarīgi attīstīt vizuālo domāšanu, kustīgo attēlu gramatiku un vārdnīcu.
Kino, tāpat kā daudzas mākslas formas, liek mums būt vairāk cilvēkiem.
Būt daļai no sociāla un individuāla apzināšanās procesa: just, saprast, iztēloties, apgūt, interesēties par citu dzīvēm, pārvērtēt pagātni, spekulēt par nākotnes apsolījumiem un, pats galvenais, domāt.
Kino nozares piedāvājums programmā "Latvijas skolas soma"
Latvijā veidoto filmu demonstrēšana izglītības un kultūras iestādēs
Kas? Biedrība "Kinopunkts"
Kad? Pēc pieprasījuma, gan klātienes, gan digitālas norise
Kam? 1.–12. klase
Projekta "Kinopunkts" ietvaros izglītības iestādēm tiek piedāvāta iespēja mācību stundu ietvaros demonstrēt jaunākās Latvijā veidotās filmas. Biedrība nodrošina filmu demonstrēšanas atļauju no tās likumīgā īpašnieka, kā arī filmas faila un plakātu nogādi uz izglītības iestādes norādīto adresi. Filmas tiek demonstrētas, izmantojot skolu tehnisko aprīkojumu. Iespēju robežās tiek organizētas tikšanās ar filmu pārstāvjiem – režisoriem, aktieriem, skatuves māksliniekiem u. c.
Šī rudens filmu aktualitātes, ko biedrība piedāvā – "Janvāris", "Zemnieki", "Circenīša Ziemassvētki", "Ziemassvētki džungļos".
Latvijas jaunās un klasiskās filmas un kinolektoriji skolēniem
Kas? Latvijas Kinematogrāfistu savienība
Kad? Pēc pieprasījuma, digitāla norise
Kam? 1.–12. klase
Latvijas Kinematogrāfistu savienības projekts "Kino visiem un visur Latvijā" izglītības iestādēm piedāvā mācību procesā iekļaut visjaunākās Latvijas filmas ("Janvāris", "Circenīša Ziemassvētki", "Māsas", "Neona pavasaris", "Zemnieki"). Biedrība nodrošina iespēju noskatīties arī vairāk nekā 90 nesenās un klasiskās latviešu filmas (spēlfilmas, dokumentālās filmas, animācijas filmas) augstā tehniskā kvalitātē, kā arī sastāda tematiskas filmu programmas pēc pedagogu pieprasījuma. Organizētajos kinolektorijos skolēniem ir iespēja iepazīties ar zīmēto un leļļu animācijas filmu veidošanas procesu, kā arī pieredzēt sarunas ar dažādu filmu autoriem.
2022./2023. mācību gadam tiek piedāvāts jaunajam mācību saturam un metodiskajiem norādījumiem atbilstoša, starpdisciplināra (literatūra, vēsture, sports, mūzika, dabas zinātnes, u. c.) filmu programma "Dāsnā kino kabata" visām klašu grupām. Tāpat ir īpaši izstrādāta, Latvijas kultūrvēsturē balstīta filmu programma, kas labi noderēs skolās ar mazākumtautību mācību programmām, kā arī skolām, kurās mācības apgūst bērni un jaunieši no Ukrainas.
Kinoteātra "Splendid Palace" Latvijas kino izlase skolēniem
Kas? Kinoteātris "Splendid Palace"
Kad? Pēc iepriekš izsludināta grafika un pēc pieprasījuma (ja skolēni skaits pārsniedz 90); klātienes norise
Kam? 6.–12. klase
Kinoteātris "Splendid Palace" piedāvā rūpīgi atlasītu Latvijas kino izlasi, kas bērnus un jauniešus uzrunās audiovizuāli un laikmetīgi. Izveidotā kino izlase sniegs priekšstatu par filmu žanriem un veidiem, iepazīstinās ne tikai ar Latvijas kino režisoriem un aktieriem, bet ļaus izjust arī filmas mūzikas, montāžas, kostīmu mākslas nozīmi filmās.
Muzejpedagoģiskā nodarbība "Es kā daļa no pasaules"
Kas? Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs
Kad? Pēc pieprasījuma; klātienes norise
Kam? 1.–12. klase
Nodarbības laikā skolēni skatās latviešu dokumentālā kino piemērus, diskutē par dokumentālā kino žanru un iepazīst nozīmīgākos pārstāvjus, kā arī aktīvi līdzdarbojas. Lai labāk izprastu dokumentālā kino žanra attīstību, skolēni pētīs, kā to darījuši Latvijas dokumentālā kino lielmeistari – Juris Podnieks, Hercs Franks, Ivars Seleckis u. c. No jauna skatupunkta vēros jau iecienītas un Latvijas Kultūras kanonā iekļautas filmas – "Vecāks par desmit minūtēm" (1978), "Baltie zvani" (1961), "Vai viegli būt jaunam?" (1986) –, kā arī iepazīs dokumentālās filmas, kas tapušas Latvijā pēdējo 10 gadu laikā.
Darbnīca ar lekcijas elementiem "Kādā valodā runā kino?"
Kas? Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs
Kad? Pēc pieprasījuma; klātienes norise
Kam? 10.–12. klase
Darbnīcas laikā skolēni caur Latvijas kino klasikas piemēriem iepazīst un praktiski izmēģina kino valodas pamatus. Kino ar skatītāju sarunājas galvenokārt attēlu valodā. Runātajā valodā mēs stāstus veidojam no teikumiem, savukārt teikumus no vārdiem. Kino valodā kadra kompozīcija, plāns, krāsa, gaismu un ēnu attiecības, filmas darbības vide, kameras fokuss un filmēšanas leņķis ir tie rīki, kurus dažādi sakombinējot un nereti papildinot ar skaņām, trokšņiem un mūziku, rodas audiovizuāls stāsts.
Koncertlekcija "Kino mūzikas vēsture"
Kas? SIA "Dzīvā skaņa"
Kad? Pēc pieprasījuma, gan klātienes, gan digitāla norise
Kam? 1.–12. klase
"Kino mūzikas vēsture" ir īpaši digitālā formātā veidotā koncertlekcija par kino mūzikas vēsturi, kas izmantojama gan attālinātā mācību procesā, gan klātienē klasēs. Skolēniem būs iespēja uzzināt, kā veidojies kino un kā mūzika palīdzējusi šim žanram attīstīties.
Dziedātājs Mikus Abaroniņš kopā ar multiinstrumentālisti Artu Abaroniņu izpildīs pazīstamākos kino mūzikas skaņdarbus un stāstīs par kino vēsturi un rašanos. Programmu papildinās īpaši sagatavoti videomateriāli. Koncertlekcijā būs iespēja iepazīt spilgtākos momentus no mēmā kino un pirmajām krāsainajām filmām līdz mūsdienu kino tehnoloģijām. Tiks izpildīta mūzika no dažādu žanru filmām: zinātniskās fantāzijas, piedzīvojumu filmām, drāmām un multfilmām. Īpaša uzmanība tiks veltīta Latvijas kino mūzikas šedevriem.
Programma ir interaktīva, skatītājiem būs iespēja gan uzzināt daudz ko jaunu, gan parādīt savas zināšanas, kā arī dziedāt līdzi. Pedagogiem būs pieejami sagatavoti jautājumi par koncertlekcijas saturu.
Kinolektorijs "Iepazīsties – leļļu kino!"
Kas? Filmu studija "Animācijas Brigāde"
Kad? Pēc pieprasījuma; gan klātienes, gan digitāla norise
Kam? 1.–4. klase
Nodarbības laikā skolēni iepazīst leļļu filmu tapšanas procesu. Kopā ar filmu veidotājiem skolēni skatās vairākas studijā "Animācijas Brigāde" veidotās filmas; to izvēle var būt saistīta gan ar atbilstošo gadalaiku, gan citām aktuālajām norisēm, tie var būt arī paši jaunākie darbi. Filmu veidotāji atklās un uzskatāmi parādīs leļļu kino veidošanas posmus – kā top scenārijs, lelles un dekorācijas, kā uz ekrāna atdzīvojas lelles un veidojas skaņa. Nodarbībā klātesoši ir arī leļļu filmu aktieri – kino lelles –, kuras iespējams apskatīt.
Nodarbība "Kino aizkulises"
Kas? Filmu parks "Cinevilla", SIA "Blumenfeld"
Kad? Pēc pieprasījuma; klātienes norise
Kam? 1.–12. klase
Izglītojoša iepazīšanās ar filmu parku "Cinevilla", kuras laikā skolēni paplašina zināšanas un izpratni par Latvijas filmām un kino vēsturi, filmēšanas aizkulisēm, filmēšanas grupas un aktieru darba ikdienu un daudzveidīgām ar kino jomu saistītām profesijām. Nodarbības ietvaros arī pašiem apmeklētājiem ir iespēja iesaistīties radošos procesos.
Plašāk par programmu "Latvijas skolas soma" un pilns kultūras norišu saraksts atrodams programmas mājaslapā.
Publikācija tapusi sadarbībā ar programmu "Latvijas skolas soma".
