Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), kas šogad norisinās no 15. līdz 25. oktobrim, vienpadsmit dienās tiek izrādītas 129 filmas, seansus piedāvājot gan klātienē, gan tiešsaistē. Festivāla programmā šogad – pasaules kinofestivālos atzinību guvuši darbi, drosmīgi skatupunkti no Baltijas jūras reģiona un Ziemeļvalstīm, talantīgas debijas un ilgi gaidīti pašmāju kinodarbi.
Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.
Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Laime padarot ģimenes līdzīgas un garlaicīgas – tikai nelaime tām piešķirot krāsas un oriģinalitāti. Aptuveni tā vismaz rakstīja Tolstojs. Droši vien tādēļ māksla, kas pēc būtības taču meklē krāsas un visu aizraujošo, ģimeņu atainojumā pārsvarā fokusējas uz ievainoto, sarežģīto un dažbrīd traģisko. Tieši uz to, šķiet, fokusējas arī režisores Ēvas Marīe Redbro kinofilma “Mīlu, ilgojos un ceru tikties vēl pirms mirstu”.
Tomēr tā nav filma par ģimeni nelaimē, emocionālā vai finansiālā, un tas nav sarežģītas sociopolitiskās situācijas portretējums caur kādas kopdzīves prizmu – lai arī tā visa tur arī ir gana. Filmas šarms slēpjas tajā, ka jau no pirmajiem kadriem mēs noprotam – šeit būs runa par problemātisku ģimeni. Un ar katru nākamo filmas minūti mēs pārdomājam – bet kas tieši šajā visā ir problēma?
Un vai nelaimīgās ģimenes mazās laimītes nav vienlīdz interesants, krāsains un ievērības cienīgs temats kā laimīgu ģimeņu lielās nelaimes?
Šī filma nav par kaut ko konkrētu, tā nestāsta vienotu stāstu. Drīzāk tie ir atsevišķi iespaidi. Emociju drumslas. Vizuāli nospiedumi. Sarunu fragmenti. Cigaretes. Bērnu klaigas. Datorspēles. Strīdi. Marihuāna. Bērni, bērni, bērni, visapkārt bērni. Ikdienas stress. Rēķini, kurus nav iespējams nomaksāt. Attiecības, kuras ir smagi noturēt. Šaurība. Troksnis. Dzīve, kuru dažbrīd kļūst grūti izturēt.
Vienojoša šiem visiem iespaidiem ir vieta. Koloradospringsa, nomale, māja, istaba, ģimene, ko veido jaunā mamma ar saviem bērniem. Un it kā vēl vīrieti, kura klātbūtne ir epizodiska, un vēl arī mammu, un liekas, būtu tikai godīgi šai ģimenei pieskaitīt vēl pāris jauno mammu un dažus epizodiskus jaunus vīriešus un kādu čupiņu bērnu, kas visi kopā mitinās šajā nomales mājoklī un kaut kā nebūt mēģina izdzīvot. Pārsvarā dzemdējot jaunus bērnus, gaidot pabalstus, reizēm uzpīpējot zāli, spēlējot videospēles vai vienkārši piedzeroties.
Protams, šo filmu var skatīties kā sociālu komentāru. Mums tādām ģimenēm ir īpašs vārds: “Sociālā riska ģimenes”. Parasti riska ģimenēs kinofestivālu apmeklēšana nav starp prioritātēm, tādēļ varam droši pieņemt, ka absolūtam vairākuma skatītāju šī būs zināmā mērā eksotiska pieredze (vai vismaz atblāzma no tālu un laimīgi pagaisušām pagātnes atmiņām).
Tādēļ skatītājam ir iespēja un vilinājums sajusties kā sociālajam darbiniekam vai krīzes centra psihologam, kurš vēro un uzskaita nepilnības: “nedroša vide, bērnam nepiemēroti apstākļi, narkotisko vielu lietošana, nepietiekami uzturlīdzekļi...”
Un tad, atkarībā no katra paša emocionālās iesaistes, vai nu skumjā līdzjūtībā nošūpot galvu vai nosodoši saraukt pieri, vai vienkārši pabrīnīties: Ārprāts, nu, kā tikai cilvēki nedzīvo...
Strādājot par pusaudžu psihoterapeitu, es reizēm arī nonāku šādā vērtējošā pozīcijā, kur manā priekšā gluži kā uz ekrāna iznirst ģimene ar visām iespējamām dzīves nepilnībām, un traumēti bērni ar sliktām nākotnes prognozēm, un visi dzīves riski, kādus vien psihologi, mediķi un mākslinieki ir jebkad atainojuši. Uzskaitīt un ievērot riskus un nepilnības, protams, ir svarīgi. Bet, vismaz manā pieredzē, tas ir mehānisks, robotisks pasaules interpretācijas veids. Tajā mēs katru problēmu uztveram kā kļūdu kādā iedomāti pareizajā algoritmā, nesakritību vadlīnijās, pēc kurām visiem būtu jāvadās bērnu audzināšanā, mājsaimniecības uzturēšanā un dzīvošanā vispār. Un kad šo kļūdu ieraugām, tad metamies to labot, izsaucam bāriņtiesu, rakstām protokolu, publiski nosodām, kādu uz laiku kaut kur ieslogām – cietumā vai bērnu psihiatriskajā slimnīcā, līdz kaut kādā brīdī ar nogurušu seju un izdzisušu enerģiju saprotam, ka kļūdu vienkārši ir pārāk daudz, lai tās visas labotu, bāriņtiesas ir pārāk noslogotas, cietumi un slimnīcas pārāk pilni, un arī šie cilvēki izrādās nav nemaz tik entuziastiski laboties pēc mūsu prāta un saprašanas, tādēļ atmetam visam ar roku, iejūtīgi pamājam ar galvu un dodamies tālāk.
Tādēļ es piedāvātu topošajam skatītājam izsvērt citu skatīšanās veidu. Terapeitisku.
Savu uzmanības fokusu mērķēt uz lietām, kas šajā destruktīvajā sistēmā ir pārsteidzoši konstruktīvas. Reizēm pat skaistas, diezgan bieži siltas, pat mīļas un tuvas. Apskāviens, kādā mamma satver mazo zīdaini. Veids, kādā vecmamma pauž savas rūpes un gatavību aizstāvēt mazbērnus (nedaudz pārfrāzējot, “Es izdauzīšu ribas un pārplēsīšu seju katram, kurš nodarīs pāri maniem mazajiem!”). Pūliņi, kādus šie jaunie cilvēki pieliek, lai tiktu cauri savām dzīvēm. Sapņi, kas nenomirst pat sausākajās dienās. Un dzīvīgums, kas līdzīgi kā asns cauri asfaltam laužas ārā no bērniem viņu smieklos, spēlēs, fantāzijās. Un pat ja viņi pēc relatīvi īsa laika paši kļūst par vecākiem un dzemdēs jaunus bērnus, un pat ja viņu vecāki pāragri šķirsies, pāragri novecos, pāragri pārdozēs narkotikas vai nonāks cietumā, tad vienalga šis viņu dzīvēs ir brīdis, kurā viņi visi ir jauni un brīžiem pat laimīgi. Un kas esam mēs, lai noniecinātu viņu dzīves, reducējot tās tikai līdz sociālai, medicīniskai vai ekonomiskai problēmai?
Jo mēs visi varam vienoties un piekrist – netaisnības ir jārisina, vienlīdzība jāievieš un vardarbība jāizskauž.
Bet, ja esam godīgi un puslīdz informēti, tad arī sapratīsim, ka lielai daļai cilvēku šie risinājumi nekad nepienāks.
Viņu dzīves būs tādas, un viss. Labā ziņa ir, ka laime – mazās devās un vienkāršās formās – ielaužas katrā dzīvē, gluži kā Zālamana aprakstītā saule, kas spīd pār visiem, labiem un sliktiem, sociāli labvēlīgiem un galīgi nelabvēlīgiem. Bieži laimes atspīdums ienāk caur bērniem, reizēm caur tuva cilvēka pieskārienu, varbūt reizēm tā ir vienkārši iespēja uz brīdi pabūt klusumā, nomaksāt kārtējo rēķinu vai piektdienas vakarā uzvilkt zāles kāsi kopā ar cilvēkiem, kurus var uzskatīt par draugiem. Šīs filmas lielākā vērtība, manuprāt, ir režisores piedāvātā iespēja, no sajūtu un iespaidu gabaliņiem katram pašam ļaut izvēlēties to ģimeniskās dzīves pleķīti, kurā fokusēt savu uzmanību. Un atbilstoši tam arī just.
Varbūt, ka Tolstojam nebija taisnība, varbūt nevis nelaimes daudzums padara ģimenes atšķirīgas, bet spēja pat lielākajā nelaimē izveidot kaut ko drusku laimīgu? Jo vai tad galu galā mēs visi, pat no pašām laimīgākajām ģimenēm nākušie, neesam kaut kādā ziņā brīžiem nelaimīgi. Un noteikti arī otrādāk.
Filma "Mīlu, ilgojos un ceru tikties vēl pirms mirstu" Riga IFF programmā būs skatāma 21. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace”.
