Pakalniņa: Kino ne vienmēr ir jāsaprot, tam ir jāļaujas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

"Kino ne vienmēr vajag saprast. Kino vajag ļauties,” saka kinorežisore Laila Pakalniņa. Viņas jaunākā dokumentālā filma "Karote” iekļauta Rīgas Starptautiskā kino festivāla konkursa programmā un režisorei raksturīgajā kino valodā seko... plastmasas karotes dzimšanai - no naftas ieguves līdz pat nonākšanai uz bērnu ballītes galda, kur to izmet jau pēc pāris minūšu lietošanas. Izbraukājusi naftas platformas un plastmasas ražošanas rūpnīcas dažādās pasaules valstīs, Pakalniņa secina: dzīvojam uz pulvermucas tiešā un pārnestā nozīmē.

Pakalniņa: kino ne vienmēr ir jāsaprot, tam ir jāļaujas
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Atminos, kā Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma reiz iepazīstināja ar jaunajiem filmu projektiem, par jūsējo sakot apmēram tā: "Tas būs stāsts par to, cik paradoksāli daudz resursu, laika un darba tiek ieguldīts, lai saražotu vienu plastmasas karoti, ko tūlīt pēc lietošanas izmet.” Kas jūs savaldzināja šajā monumentālajā plastmasas industrijā, liekot ķerties pie šī stāsta pārvēršanas mākslas kino?

Man likās, ka tā ir iespēja taisīt kino. Jo pati ideja jau ir ļoti vienkārša. Man liekas, ka ideju ziņā šī filma neko daudz neatšķiras no daudzām citām manām filmām. Man ir būtiski paņemt kādu vienkāršu ideju un pēc tam… taisīt kino! Tas tā jocīgi skan, bet – protams, no katras šīs idejas varētu uztaisīt arī televīzijas raidījumu ar intervijām, diktora tekstiem un viennozīmīgi nolasāmu morāli. Bet man ir interesanti taisīt tieši pretējo.

Nonākam jau mēs pie tā paša, tikai mēs neuzspiežam savu viedokli.

Esat teikusi, ka šis darbs nav tik lielā mērā par karotēm, kā par to, kas jūsu izpratnē ir īsts kino. Kas ir tās atslēgas lietas, kas jums veido īsto kino?

Tās ir sajūtas, ko grūti formulēt. Kino ir kaut kas, ko var skatīties un klausīties. Un man patīk šī sajūta, ka tu skaties uz ekrānu, dzirdi skaņu, un aiz tā, ko tu redzi un dzirdi, paveras vēl kaut kas cits. Līdzīgi kā skatoties uz gleznu, kur paveras bezgalība.

Lai arī dziesma nav par krekliem un stāsts nav par karotēm, man tomēr tas ļoti sasaucas ar pēdējā desmitgadē arvien augošo cilvēku apjausmu par piesārņojumu, klimata krīzi un mums tik vajadzīgās naftas industrijas postošo dabu. Kādas bija jūsu pārdomas, šo filmu uzņemot?

Pēc būtības jau manas pārdomas ir fiksētas filmā. (Smejas) Jo patiesībā, lai arī stāsts nav par karoti, vienlaikus tas arī ir stāsts par karoti. Es domāju par tiem, kuriem šī filma kritīs uz nerviem. Ja viņi šo filmu noskatīsies, viens gan viņiem no tās paliks: kad viņi ieraudzīs plastmasas karoti, viņi atcerēsies šo procesu.

Un patiesībā nav jau runa tikai par karoti. Karote ir plastmasas simbols.

Naftas rūpnīcās es katru reizi nedomāju par kaut kādām morāles lietām, bet sajūta, protams, ir, no vienas puses, grandioza. Šīs rūpnīcas un pārstrādes kombināti ir lieli, milzīgi, vizuāli interesanti, ar lielām caurulēm un brīžiem nesaprotamiem procesiem. Bet tajā pašā laikā - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē - ir fiziska sajūta, ka tu atrodies uz pulvermucas. Jo tas viss var sprāgt gan pavisam konkrēti, gan arī ļoti vispārināti.

Droši vien, ka ekoloģiski mēs šobrīd atrodamies sprādziena procesā.

Raugoties filmas ilgajos, statiskajos kadros, pie sevis domāju – tas ir tas, kas notiek, kamēr jūs domājat, ka īsti nekas nenotiek.

Jā, tā ir. Un tā jau ir ne tikai filmās, bet arī dzīvē. Cilvēkiem šķiet, ka viss notiek tad, kad ir darbība. Ir vajadzīgas nepārtrauktas atrakcijas. Bet patiesībā mūsu dzīve nesastāv no atrakcijām. Ir pauzes, kad mēs kaut kur sēžam vai braucam, gaidām lidmašīnu vai autobusu, un man liekas, ka ir ļoti interesanti turēt acis vaļā. Jo vispār jau viss kaut kas notiek.

Kur šī filma ir uzņemta?

Latvijā, Lietuvā un Norvēģijā, kas ir filmas kopražotājvalstis, kā arī Azerbaidžānā, jo mums bija vajadzīga nafta, Ķīnā un Honkongā.

Kā tikāt iekšā šajā, domājams, labi apsargātajā un strikti organizētajā rūpnīcu vidē, un kā jūs tur uzņēma?

Darbinieki mūs uztvēra ļoti normāli – ja jau reiz bijām tikuši iekšā, tātad mums bija tiesības filmēt, un tas ir bez ierunām. Bet iekšā tikšana, protams, šajā filmā nebija vienkārša. Man bija dažas ģeogrāfiskās ieceres, kas neīstenojās tieši tāpēc, ka, tiklīdz tu pasaki „nafta”, neviens īpaši nevēlas, lai tu pie viņiem ietu un filmētu. Viņiem jau to nevajag. Pat nedomājot par to, ka mēs taisītu kādu kritisku filmu.

Šai industrijai publicitāte nav vajadzīga, un mēs esam lieks apgrūtinājums.

Ne tikai tādā ziņā, ka mūs kādam visu laiku ir jāpieskata, mūs nevar palaist rūpnīcā vienus un ļaut darīt, ko gribam.

Bet arī no drošības viedokļa – katrs lieks cilvēks ir lieka bīstamība. Katru reizi, katrā rūpnīcā, pirms iet iekšā, mums bija jāiziet drošības kursi. Visnopietnāk es sajutos Azerbaidžānā, uz naftas platformas jūrā. Mums nolasīja kārtējo lekciju, bija jāvelk kombinezoni un ķiveres… Bet tad mums iedeva tādus žetonus un teica: "Ja skanēs trauksmes signāls, tas nozīmē, ka viss ir pa īstam. Šodien nekādas mācības nav ieplānotas. Žetoni norāda jūsu glābšanas laivas numuru un vietu.” Tas viss tik tiešām ir diezgan sprādzienbīstami, un varētu teikt, ka mums paveicās, ka mūs uz šo naftas platformu vispār palaida. Jo desmit dienas pirms mūsu ierašanās uz vienas no platformām bija noticis sprādziens un ugunsgrēks, cilvēki bija gājuši bojā. Jā, šī industrija eksistē uz pulvera mucas.

Jums nebija bail?

Nē, tas jau nenotiek tik bieži. Tad jau dzīvē ir jābaidās no ļoti daudz kā.

Kā jūs pierunājāt šos naftas industrijas pārstāvjus ļaut jums filmēt? Vai pārliecināja arguments – māksla?

Domāju, ka nē. Drīzāk tā bija pieklājība vai kas tāds. Vispār mēs visiem teicām taisnību: mēs gribam parādīt, kā top plastmasas karote, parādot visas ražošanas stadijas. Piemēram, Azerbaidžānā, kad ar helikopteru lidojām uz naftas platformu, helikopteru stacijā mums teica: „Ā, jūs taisāt filmu par naftinieku smago darbu!” Nu jā, arī tā to var uztvert!

Jūsu filma "Karote” ir iekļauta pašlaik notiekošā Rīgas Starptautiskā kino festivāla konkursā. Bet drīz pēc šī festivāla sekos "Lielais Kristaps”, kurā šogad turpinās latviešu kino "dzīres”. Kādas ir jūsu sajūtas par Latvijas kino šajā mirklī un pārdomas par to, kas to sagaida nākamajā desmitgadē?

Sajūtas ir dalītas. No vienas puses, ir labi, ka process notiek, bet es ļoti ceru, ka nenotiek došanās totālas komercializācijas virzienā. Tas, kas notiek ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā, ir gandrīz bezierunu dzīšanās pēc skatītāju skaita. Manuprāt, tas nav kritērijs. Man nav nekas pret lētiem seriāliem, bet, ja paskatāmies statistiku, ko cilvēki televīzijā skatās visvairāk, tad ne jau tās vajadzīgākās lietas. Taču es negribu teikt, ka nav jābūt grāvējiem un atraktīvam kino. Ir jābūt! Es esmu ļoti par augsta līmeņa komerciālo kino! Es tikai ceru, ka šis augsta un arī zema līmeņa komerciālais kino neaizņems visu šo nišu, kas saucas „Latvijas kino”.

Vai ir pazīmes, ka tas varētu notikt?

Domāju, ka ir izdevīgāk taisīt sliktas filmas, uz kurām iet skatītāji, nekā labas filmas, uz kurām neiet. Un nemaz nav viegli uztaisīt labu filmu, uz kuru iet skatītāji. Galu galā – tirgus izšķir visu.

Taču līdz ar simtgades filmu finansējumu pēdējos gados Latvijā ir bijis daudz vairāk naudas kino ražošanai. Tirgus nav bijis vienīgais noteicējs, un bija daudz iespēju taisīt labas filmas, uz kurām nāk skatītāji. Vai, jūsuprāt, tas izdevās?

Runājot par šībrīža situāciju, man liekas, ka viss ir kārtībā. Manī bažas raisa tendences. Ir runa par tirgus dalībnieku izdevīgumu – kurā mirklī kino ražotājiem nauda kļūs saistošāka par mākslu, par kino valodas lietošanu. (..)

Mēs nekādi nevaram ietekmēt filmas, kuras producenti uzņem paši [par saviem līdzekļiem], un ļoti labi, ka viņi tās uzņem. Industrija strādā.

Bet tām filmām, kas tiek ražotas par [valsts] budžeta līdzekļiem, ir iespēja – lai cik dīvaini tas neskanētu – kontrolēt šo procesu. Domāju, tas, kas notiek gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Latvijā, manuprāt, līdz šim liecina, ka līdzekļi tiek sadalīti daudzmaz proporcionāli un tiek ņemts vērā arī šis kino valodas uzturēšanas un attīstīšanas jautājums. Ja mēs nerunāsim šajā valodā, tad skatītāji to pārstās saprast.

Jūsu filmām ļoti bieži lielākie panākumi ir ārpus Latvijas, un arī pati esat teikusi, ka Latvijas publika ir sarežģīta. Vai jūs neapbēdina tas, ka Latvijā jūsu filmas skatās un saprot diezgan maz?

Nezinu, ko es tur varētu darīt! (Smejas) Es negribētu taisīt filmas, ar kurām pieglaimojos skatītājam. Domāju, ka varbūt problēma ir kaut kur citur un varbūt paliks labāk. Eiropas kino un arī kino klasika kļūst arvien pieejamāka, mēs filmas varam skatīties internetā, arī līdz Latvijas kinoteātriem atnāk daudz labu filmu. Notiek skatītāju izglītošanās. Varbūt ar laiku šeit skatīsies arī manas filmas!

Kā sarunājaties ar tiem, kuri saka, ka "to Pakalniņas kino” nesaprot?

Ko es varu teikt – ja kādam nepatīk, tad nepatīk. Nav jau spiesta lieta skatīties. Tieši tāpēc kino ir jābūt dažādam, lai tas atbilstu katra gaumei un prasībām. Bet man liekas, ka varbūt kino skatīšanās – un es nerunāju par savām filmām, bet par kino vispār – ir jāsāk mācīties jau skolā. Jo šobrīd pārsvarā tiek patērēts kino sižets, nevis kino valodā veidoti darbi. Brīžiem man ir sajūta, ka filmas – un es nerunāju tikai par latviešu filmām – tiek taisītas tiem, kuriem ir slinkums lasīt grāmatas. Ir audio grāmatas, un šīs ir tādas "vizuālās grāmatas”.

Bet, ja to ir iespējams uzrakstīt uz papīra, tad par to nevajag taisīt kino! Man liekas, ka no šīm "ekranizētajām grāmatām” arī rodas teiciens "es nesaprotu šo filmu”. Bet filma nav jāsaprot! Tas nav ziņu raidījums, kur vienkārši ir jāsaprot lietas būtība. Kino, manuprāt, ir jāļaujas. Ir jāskatās uz ekrānu un jāļaujas tam, kas no turienes nāk. Kad es vēl mācījos skolā, es, piemēram, skatījos Tarkovski un neko nesapratu. Bet man ļoti patika tā filma! Arī vēlāk, pat agrīnajos studiju gados, es nesapratu pat Fellīni. Es skatījos "8 ½” un sapratu, ka skatos izcilu filmu, bet bija brīži, kad es to nesapratu. Tāpēc man šķiet, ka saprašana nav tas, kas filmā ir jāmeklē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti