Padomju laika uzplaiksnījumi cilvēku atmiņās, priekšstatos un fotogrāfijās, gan vēsturiskās, gan inscenētās - izdevniecība “Orbīta” ar grāmatu sēriju “Publiskā telpa” cenšas pētīt, fiksēt un apcerēt Latvijas neseno vēsturi. Ciklu aizsācis Andreja Strokina darbs “Palladium” - no atrasta fotoarhīva ar kinoteātra ikdienu sešdesmitajos gados, rekonstruējot tā laika atmosfēru un sadzīvi.
“To atrada Vladimirs Jakušonoks pirms vairākiem gadiem un, zinot manu interesei par vernikulāro fotogrāfiju, nodeva man šo arhīvu, un tad es vairāku gadu laikā domāju, ko ar viņu darīt, kā interpretēt; pirmā iespēja bija “Riga IFF” laikā, kad viena daļa tika parādīta publiski,” stāstīja fotomākslinieks.
“No vienas puses tas ir ļoti konkrēts kinoteātris “Palladium”, bet no otras puses - abstrakts padomju laika kinoteātris, kurš varētu būt jebkurā citā pilsētā vai postpadomju valstī. Arhīvi ir no sešdesmitajiem gadiem, mēs aptuveni zinām laika nogriezni – tie ir seši gadi, un man, skatoties no šībrīža situācijas, visinteresantākā šķita propagandas un kultūras saspēle, kā tajā kinoteātrī caur kultūras lietām tiek bīdīta politiskā līnija,” sacīja Strokins.
“Mani interesē nesenā vēsture – tā vēsture, kurā es kaut vai ar vienu kāju esmu iekāpis Padomju Savienībā, man ir interesanti atskatīties uz to laiku savādāk, nevis caur vēsturisko relatīvi objektīvo, bet subjektīvo, caur ko konkrētu cilvēku piedzīvojumiem, atklājot jaunas plaknes nesenajā pagātnē,” atklāj Strokins.
Grāmatu cikla “Publiskā telpa” idejas autors - modes fotogrāfs un dzejnieks Vladimirs Svetlovs pats izveidojis grāmatu “Rīgas līcis” - inscenētu fotosēriju ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem. Pēc kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes idejas kopā ar režisoru Jāni Kalēju modes fotogrāfs, dzejnieks, publicists Vladimirs Svetlovs iestudējis ainiņas, kurās pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu zelta jaunatne atpūšas komunistiskajai elitei paredzētā sanatorijā.
“Mēs atbraucām un improvizējām uz vietas, skatoties uz telpām, uz varoņiem, kas bija ar mums, mēs izdomājām stāstu par zelta jaunatnes dzīvi padomju laikā, jo sanatorija bija aizslēgta, nebija pieejama visiem. Tā ir mūsu fantāzija par to, kas varēja notikt,” skaidroja Svetlovs.
“Padomju periods ir ļoti neviennozīmīgi novērtēts, līdz šim nav līdz galam pārdzīvots un pieņemts, līdz ar to svarīgi atrast mūsdienu vērtējumu. Šajā sērijā mēģinām katrs ar savu piegājienu ieskatīties vēsturē, novērtēt to, saprast. Katrs dara to savādi. Manā sērijā tas ir inscenēta fotogrāfija,” stāstīja Svetlovs.
Savukārt Māras Brašmanes grāmatu "Centrāltirgus" veido dokumentāli Rīgas Centrāltirgus fotouzņēmumi, kas tapuši četrdesmit gadu laikā sākot no 1967.gada, atklājot, kā tirgus mainījies. Vizuālo materiālu papildina fotogrāfijas vēsturniece Alises Tīfentāles apcerējums par Māras Brašmanes lomu Latvijas fotogrāfijā un atmiņas par tirgus apmeklējumiem deviņdesmitajos gados.
“Tirgus mani vienmēr interesējis, jo tirgū satiekas personāži, tur ir personas, prece, tur ir manta, tur ir attiecības – visādas psiholoģiskas norises, man vienkārši tas šausmīgi patīk. Tur ir krāsas, smaržas, tā vide. [..] Tā es no jaunības esmu bildējusi, pirmās bildes no 1965.gada, regulāri es tur piestaigāju, skatos, kas tur mainījies, jo mainās arī vide,” stāstīja Brašmane.
“Pagājušogad piestaigāju vairāk, kaut ko citu izdomāju savā galvā nekā grāmatā, saņēmu daudz komentāru, sapratu, ka ir daudz kas no padomju laikiem palicis, man bija jājūtas kā ārzemju spiegam, man uzrūca, vai galējības, cilvēki ļoti laipni, vienaldzīgo nav. Tas interesanti, kā viss izmainās. Mainās vide, mainās cilvēki,” piebilda Brašmane.
