Viens no jēdzieniskajiem simboliem, kas parādās demonstrantu nestajos transparentos, ir “Nemirstīgo pulks” – pēdējās desmitgades ejošākais “Uzvaras dienas” mēms, kas veido jaunu, ne tik uzkrītoši impērisku un vēl jo mazāk komunistisku kontekstu praktiski vienīgajiem rituālajiem svētkiem, kas vieno “krievu pasauli” visā pasaulē.
Neuzkrītošā bet acīmredzamā diskursa maiņa ir interesanta tieši tajā aspektā, ka savulaik cienījamā jēdziena “padomju cilvēks” vietā tiek meklēts jauns vienojošais elements. “Nemirstīgo pulks” ir mistisks koncepts par Lielajā Tēvijas karā bojāgājušajiem varoņiem, kas ir dzīvi un klātesoši viņu pēcteču atmiņās un reizēm kaut kādā ne mazāk mistiskā veidā arī iemiesojušies viņos – nereti šajās manifestācijās tiek izmantoti armijas formās tērpti bērni vai viltus veterāni ar ordeņiem klātām krūtīm.
Meklējot atbildi uz to, kas ir Homo Sovieticus, filmas veidotāji iezīmē pareizu vektoru – no šodienas procesiem un kolektīvās apziņas izpausmēm atpakaļ pie savas bērnības un mēģinājumiem izveidot padomju cilvēkus no viņiem.
Scenāriste Rita Ruduša un režisors Ivo Briedis filmā piedalās kā līdzvērtīgs galveno varoņu pāris – viņi dodas uz muzejiem, uz ielām, brauc ciemos pie intervējamajiem.
Viņu pārdomas, šaubas un trauksme veido filmas vadmotīvu, taču scenārija mugurkauls ir stāsts par Vladimira Poznera televīzijas sarunu šova ierakstu no 1991. gada, tā dalībniekiem – jauniešiem no dažādām padomju republikām un viņu likteņiem šodien – kurš dzīvo Krievijā, kurš Armēnijā, kurš Čehijā. Viens no viņiem izrādās portāla “Delfi” galvenais redaktors Ingus Bērziņš. Ar viņiem tiek runāts, mēģinot saprast, vai ir vēl palicis kas kopīgs, kas vieno cilvēkus, kas dzimuši vienā, bet nonākuši pavisam dažādās zemēs.
Svarīgākais jautājums, uz kuru tiek mēģināts rast atbildi, ir – vai eksistē cilvēku tips vai šī tipa pazīmes, ko var dēvēt nicinošajā vārdā par Homo Sovieticus, un vai mēs to jūtam sevī joprojām?
Šie meklējumi izrādās visai sāpīgi un saskaras ar cerībām un vilšanos, nostalģiju un kaunu.
Terminu ieviesa krievu disidents un zinātnieks Aleksandrs Zinovjevs grāmatā, kas emigrācijā iznāca 1981. gadā. Arī citos darbos “Miegainās virsotnes”, “Paradīzes priekšnamā”, “Gaišā nākotne” un “Katastroika” viņš izsmēja “reālā komunisma” sasniegumus un iezīmēja padomju domāšanas un dzīvesveida īpatnības. Te jāatzīmē, ka ideja radīt jauna tipa cilvēku vienmēr ir eksistējusi padomju ideoloģijā – no Ļeņina darbiem un pāraudzināšanas nometnēm līdz 1961. gada kompartijas programmā iekļautajam “Komunisma cēlāju morāles kodeksam”, kas bija obligāts priekšmets sociālo zinību stundās arī manā skolas laikā astoņdesmito gadu vidū. Valsts un sabiedrības uzdevums Padomju Savienībā bija audzināt un pārveidot cilvēku tā, lai tas atbilstu jaunās iekārtas vajadzībām. Pēdējās PSRS desmitgadēs tika uzskatīts (un šķiet, ka diezgan pamatoti), ka komunismu nav iespējams uzcelt, pirms nav radīts jauns cilvēku paveids, kuru būs iespējams pilnībā pakļaut. Pareizāk sakot, tas pakļaus sevi pats.
Jautājums par to, vai Homo Sovieticus joprojām ir dzīvs, nav tikai laiska un nostalģijas dzīta knibināšanās sevī.
Lai arī filma brīžiem izskatās veidota “Rietumu skatītājam” un cenšas pastāstīt postpadomju cilvēku traumatiskos stāstus, tā ir ne mazāk svarīga arī mums pašiem – palīdzot diagnosticēt un varbūt pat cīnīties ar padomiskās domāšanas rudimentiem, kurus turpinām just sevī un sev visapkārt.
Nupat, teiksim, saskārāmies ar Finanšu ministrijas nespēju sarunāties par iecerēto nodokļu reformas brāķi – ministrs vienkārši nesaprot, kāpēc viņam būtu jālūdz atļauja vai piekrišana no tiem, kurus šī reforma skars. Viņa priekšstatos vara rūpējas par tautu, bet tautai šīs rūpes ir padevīgi un pateicīgi jāpieņem. Jo sarežģītāks ir lēmumu pieņemšanas process un šo lēmumu īstenošana dzīvē, jo labāk – tas tikai pārliecina par to, ka valsts ir gudrāka par indivīdu, tā aizbildnieciski pakļauj un novienādo ikvienu. Novienādošana ir vēl viens klasisks Homo Sovieticus atskaites punkts vērtību skalā – instrumenti, kas cilvēkus padara vienādākus likuma priekšā, ir pareizāki un labāki par tādiem, kas pieļauj atšķirības. “Kāpēc mums ir septiņi dažādi nodokļu režīmi? Vajag vienu!” “Kāpēc no autoratlīdzībām netiek maksāts sociālais nodoklis? Vajag sociāli aizsargāt radošās personas!” “Kāpēc radošie saņem tik maz? Lai iet strādāt!” Šādi ministra Jāņa Reira ("Jaunā Vienotība") izteikumi pauž klasisku padomju cilvēka domāšanu.
Komunisma cēlāju morāles kodeksa otrais bauslis saka: “Godprātīgs darbs sabiedrības labā: kas nestrādā, tam nebūs ēst!” Vēlme iznīdēt šķiru, kas vēlas dzīvot un radīt, nevis strādāt un pelnīt, atgādina hrestomātisko 1964. gada tiesas prāvu, kurā dzejniekam Josifam Brodskim tika izvirzīta apsūdzība liekēdībā. Apgalvojums, ka viņš strādā, jo ir dzejnieks, netika ņemts par pilnu. “Kas ir apliecinājis, ka jūs esat dzejnieks?” jautāja tiesa. Arī mūsu Latvijas likumdošanā parādās šī pati tendence – rosinot ļaut saņemt autoratlīdzības tikai tiem, kam ir radošās personas statuss, bet to piešķir vienīgi radošo organizāciju biedriem (vai ar šo organizāciju sniegtu izziņu), savukārt radošās organizācijas tiek apstiprinātas valsts noteiktā kārtībā un institūcijās. Visi ir vienādi, taču ar maziem izņēmumiem, kurus apstiprina varas struktūras.
Komunisma cēlājs nesamierināmi cīnās pret “netaisnību, liekēdību, untumainību, negodīgumu, karjerismu un mantkārību” (9. bauslis), Reirs sola parūpēties par mazturīgajiem autoratlīdzību saņēmējiem, piedāvājot tiem sociālo dienestu palīdzību, ārstēšanos no atkarībām, sociālo korekciju, citiem vārdiem sakot – pāraudzināšanu, lai padarītu viņus par godprātīgiem nodokļu maksātājiem. Līdzīga pieeja redzama Kultūras ministrijas attieksmē – ja plānoto reformu rezultātā (bet plāns jāpilda, to padomju cilvēks zina) kādam rakstniekam, mūziķim vai māksliniekam samazināsies jau tā ne pārāk treknie iztikas līdzekļi, tad ministrija veidos kompensējošos mehānismus, dāsni dalot naudu dažādās programmās, pabalstos un valsts pasūtījumos, citiem vārdiem sakot, palielinot valsts institūciju lomu procesos, kuros tiek lemts, kam dot un kam ne, kādu mākslas darbu tapšanu atbalstīt un kādu ne, kādās mērķprogrammās ieguldīt valsts naudu (tas ir to pašu, no cilvēkiem nodokļos saņemto) un kādās ne. Tā vietā, lai ļautu cilvēkiem pašiem lemt, ko iesākt ar savu dzīvi un darbu, valsts aizvien vēl vēlas palielināt savu lomu – novienādojot cilvēku saņemamo darba algu līdz tādai, no kuras tiktu maksāti prognozējami nodokļi, bet pēc tam jau labojot, sakārtojot, atbalstot un palīdzot tiem, kam klāsies gauži.
Komunisma cēlāju morāles kodeksa 3. bauslis prasa ikvienam rūpēties par sabiedriskā īpašuma saglabāšanu un vairošanu. Kolektīvisms un biedriska palīdzēšana minēta 5. bauslī: “Viens par visiem, un visi par vienu”. Tas, ka cilvēks varētu būt atbildīgs pats par sevi un savu likteni, padomju cilvēkam šķiet absurdi.
Atbildības novelšana uz sabiedrību un valsti ir kārdinoša un izraisa atkarību.
Pētot padomiskās domāšanas reālo ietekmi uz cilvēkiem, sociologs Jurijs Levada uzskaitīja veselu virkni negatīvu seku, ko tā radījusi masveidā: vienaldzību pret sava darba kvalitāti, zagšanu darbavietās, iniciatīvas trūkumu un izvairīšanos no jebkādas personiskās atbildības, ambīciju pazemināšanos, beziebildumu pakļaušanos jebkurām varas darbībām, pielāgošanos, gatavību izpildīt jebkurus rīkojumus no augšas utt. Arī patiesais pārsteigums Jāņa Reira sejā, saskaroties ar autoratlīdzību saņēmēju dusmām par saņemtajiem “rīkojumiem no augšas”, ir tipiski padomiska reakcija un liecība tam, ka mēs joprojām dzīvojam spēcīga Homo Sovieticus aromāta ietekmē.
Filmas veidotāji neslēpj, ka jūt to arī paši sevī, tāpēc runā par šo sāpīgo tēmu lēni un uzmanīgi. Nosodīt, izslēgt, izstumt no apziņas jebkādus padomiskuma rēgus būtu vienkārši un viegli, taču tas tā nedarbojas.
Mums ir jāturpina runāt – ar saviem vecākiem un bērniem, vienam ar otru, ar citādi domājošajiem un draugiem.
Arī ar šīs filmas palīdzību – tajā ir izdevies uztaustīt dažu labu pavedienu, tādu kā diega galu, kas izspraucies no ilgi nemainīta, bieza un savilguša apakškrekla. Un pietiek aiz tā pavilkt, lai saprastu, ka noārdīt padomju domāšanas tīklu varbūt ir iespējams.
Filmas "Homo Sovieticus" pirmizrāde – kinoteātrī “Splendid Palace” 2021. gada 23. augustā.
